Piecdesmitajā dienā pēc Lieldienām apustuļi, kuri kopā ar Mariju bija pulcējušies Pēdējo Vakariņu namā un vienojās lūgšanā, piedzīvo kaut ko tādu, kas pārsniedz viņu gaidas. Viņi piedzīvo Dieva "iejaukšanos" – sacīja Svētais tēvs. Šai sakarā viņš norādīja uz lūgšanas lielo nozīmi. "Lūgšana ir 'plaušas', kas visu laiku mācekļiem ļauj elpot", viņš uzsvēra. "Bez lūgšanas nav iespējams būt par Jēzus mācekli. Bez lūgšanas mēs nevaram būt kristieši. Lūgšana ir gaiss, kristīgās dzīves plaušas". Turpinot par Dieva "iejaukšanos", pāvests norādīja, ka tā ir iejaukšanās, kurā netiek paciesta noslēgšanās. Dievs ar vēja spēku plaši atver durvis. Vējam pievienojas arī uguns, kas atgādina degošo krūmu un Sinaja kalnu, uz kura tika doti baušļi. Bibliskā tradīcijā uguns nozīmē Dieva atklāšanos. Ugunī Dievs nodod mums savu dzīvo un enerģisko vārdu, kas paver durvis nākotnei. Uguns simbolizē siltumu, apgaismo, šķīstī. Kamēr Sinaja kalnā ir dzirdama Dieva balss, Jeruzalemē, Vasarsvētku dienā, runā Pēteris, kas ir klints, uz kuras Kristus izvēlējās celts savu Baznīcu. Pirms tam viņa vārdi bija vāji, viņš pat noliedza Kungu, bet tagad, kad tos ir skārusi Gara uguns, tie iegūst tik lielu spēku, ka caurdur klausītāju sirdis un pamudina tās uz atgriešanos. Dievs izvēlas pasaules nespēcīgos, lai apkaunotu stipros (sal. 1 Kor 1, 27). Tātad, Baznīca dzimst no mīlestības uguns, no ugunskura, kas uzliesmo Vasarsvētkos un atklāj Augšāmcēlušā Vārda spēku, ko caurvij Svētais Gars. Jaunā un mūžīgā derība vairs nebalstās uz akmens tāfelēs ierakstītā likuma, bet – uz Dieva Gara darbības, kas visu dara jaunu un iegravējas miesas sirdīs. Apustuļu vārdus caurauž Augšāmcēlušā Kristus Gars un tie izmainās, kļūst citādāki, jauni vārdi. Tomēr cilvēki saprot viņu sakāmo – it kā tas tiktu sinhroni iztulkots visās valodās. "Ikviens dzirdēja tos runājam savā valodā", lasām Apustuļu darbu grāmatā (2, 6). Pāvests paskaidroja, ka runa ir par patiesības un mīlestības valodu, kas ir universāla valoda. To saprot pat analfabēti. “Patiesības un mīlestības valodu saprot visi. Ja tu esi patiess un atklāts un tuvojies cilvēkiem ar visu sirdi, ar mīlestību, tad visi tevi sapratīs. Tevi sapratīs pat tad, ja tu nespēsi runāt. Pietiks ar vienu glāstu, galvenais, lai tas būtu patiess un tiktu sniegts ar mīlestību.” Uzrunā Francisks atgādināja, ka Svētais Gars ir harmonijas avots. Viņš vieno un pamudina visus spert izlīgšanas soli. Viņš veido ticīgo kopienu, harmonizējot miesas vienību un locekļu dažādību. Pateicoties Viņam, Baznīca aug, pārvarot visus cilvēciskos ierobežojumus, grēkus un skandālus. Svētais Gars pamudina cilvēkus pieņemt pestīšanu, ko dāvā Jēzus. Tikai Dieva Gars var visu padarīt humānāku un brālīgāku, ja vien cilvēki Viņu pieņem. Pāvests aicināja lūgties, lai mēs piedzīvojam jaunus Vasarsvētkus un nekautrējamies sludināt Kristus Vārdu, kurš visu pārveido, un lai liecinām par mīlestības spēku, kas sauc uz dzīvību visu, ko sastop. Vaticannews.va | 
