Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Kas notiek?  Ziņas no Vatikāna

Tikai tad, kad piedzīvojam Dieva piedošanu, mēs patiesi atdzimstam
30.06.2019 pl. 20:43
“Sekojot svēto Pētera un Pāvila piemēram, kuri liecināja par dzīvību, piedošanu, par Jēzu, lūgsim Kungu, lai neesam remdeni kristieši, gara “reportieri”, bet gan īsteni liecinieki, kuri ik dienas Viņam saka: “Kungs, tu esi mana dzīvība!”

Tā pāvests Francisks svēto Pētera un Pāvila svētku Svētās Mises homīlijā, pēc tam, kad bija piešķīris pallijus 31 jaunajam arhibīskapam-metropolītam, iepazīstināja ar diviem apustuļiem – ar diviem “grēkus nožēlojušajiem grēciniekiem”. Jēzus viņus tika saucis vārdā un tādējādi “izmainījis viņu dzīvi”, teica pāvests.

Divi apustuļi – Pēteris un Pāvils, nekad nepagura sludināt, dzīvot ar misijas apziņu, iet no Jēzus zemes līdz pat Romai. Romā viņi liecināja līdz pat beigām, atdodot savu dzīvību kā mocekļi. Viņi bija ļoti ticīgi, taču pieļāva arī milzīgas kļūdas. Pēteris pat noliedza Jēzu, bet Pāvils vajāja Dieva Baznīcu. Un tomēr – Jēzus viņiem uzticējās. Pāvests jautāja: “Kāpēc Kungs mums nedeva lieciniekus, kas ir nevainojami it visā, ar tīru ticību, ar šķīstu dzīvi? Kāpēc Pēteris, ja bija taču Jānis? Kāpēc Pāvils un nevis Barnaba?” Francisks sacīja:

“Ja uzskatām sevi par labākiem nekā citi, tad tas ir beigu sākums. Kungs nedara brīnumus ar tiem, kuri domā, ka ir taisnīgi, bet gan ar tiem, kuri zina, ka ir vajadzīgi. Viņu nepiesaista mūsu spējas, ne jau par to Viņš mūs mīl. Viņš mūs mīl tādus, kādi esam un meklē cilvēkus, kas nav ieslīguši pašapmierinātībā, bet ir gatavi atvērt sirdi. Pēteris un Pāvils tādi bija, viņi bija caurspīdīgi Dieva priekšā.”

Pēteris Jēzum tūlīt teica “esmu grēcinieks”, bet Pāvils rakstīja, ka viņš ir vismazākais starp apustuļiem. Abi bija pazemīgi līdz pat nāvei. Pēteris izvēlējās tikt piekalts krustā ar galvu uz leju, jo uzskatīja sevi par necienīgu, lai atdarinātu Kungu, savukārt Pāvils vienmēr priecājās par savu vārdu, kas nozīmē “mazs”. Viņi saprata, ka svētums slēpjas nevis sevis paaugstināšanā, bet gan pazemināšanā, savas nabadzības uzticēšanā Kungam ik dienas, kurš paveic lielas lietas ar pazemīgajiem. Kāds ir noslēpums, kas tiem ļāva iet uz priekšu savā vājumā? “Tā bija Kunga piedošana!” teica pāvests.

Abi apustuļi bija piedošanas liecinieki, jo pakrītot, viņi atklāja Kunga spēku un žēlsirdību, kas tos atjaunoja. Ar to, ko viņi bija sastrādājuši, tie varbūt, būtu dzīvojuši ar vainas apziņu. Cik reizes Pēteris būtu pārdomājis par to, ka noliedzis Jēzu, vai Pāvils par to, ka ir nodarījis pāri daudziem nevainīgajiem? Pāvests teica:

“Cilvēciski viņi izgāzās, taču satika mīlestību, kas ir daudz lielāka par viņu izgāšanos, piedošanu, kas ir tik stipra, ka palīdz dziedēt arī vainas apziņu. Tikai tad, kad piedzīvojam Dieva piedošanu, mēs patiesi atdzimstam. No turienes viss izriet – no piedošanas. Tur mēs satiekam paši sevi – grēksūdzē.”

Taču Pēteris un Pāvils galvenokārt bija Jēzus liecinieki. Jēzum, kurš prasa: “Kas es esmu?”, neatild kāds pravietis, vai Jānis Kristītājs, Viņam atbild Pēteris, kurš saka: “Tu esi Kristus”, Mesija. Tas ir vārds, kas norāda nevis uz pagātni, bet uz nākotni. Pāvests uzsvēra, ka Jēzus nav tāls personāžs, bet tāds, kuru Pēteris uzrunā uz “tu”.

Pēteris Jēzu sauc par “dzīvā Dieva Dēlu”, bet Pāvils savās vēstulēs nemitīgi atkārto Kristus vārdu. Kristus viņam nav tikai piemērs, bet atsauksmes punkts. Viņš ir dzīvība. Pāvests aicināja katru uzdot sev jautājumu: “vai es katru dienu atjaunoju tikšanos ar Jēzu?” Jēzus meklē lieciniekus, kuri ik dienas Viņam saka: “Kungs, tu esi mana dzīvība!”

Pēc tikšanās ar Jēzu, piedzīvojam Viņa piedošanu. Apustuļi liecināja par jaunu dzīvi. Pāvests aicināja arī mūs lūgt Kunga žēlastību, lai mēs nebūtu remdeni kristieši, kas ļauj atsalt mīlestībai.

Atgādinot par palliju svētīšanu, kurus saņēma pēdējā gada laikā nominētie arhibīskapi-metropolīti, pavests pastāstīja, ka pallijs atgādina par avi, kuru gans ir aicināts nest uz saviem pleciem. Pāvests teica, ka tā ir zīme, ka gani nedzīvo sevis, bet gan avju dēļ.

Svētais tēvs atgādināja arī, ka sekojot skaistai tradīcijai, svēto Pētera un Pāvila svētkos Romā klāt ir arī ekumeniskā patriarhāta delegācija no Konstantinopoles. Francisks sirsnīgi sveica savus viesus, sakot: “Jūsu klātbūtne atgādina, ka nedrīkstam sevi taupīt ceļā pretim pilnīgai vienotībai starp ticīgajiem, pretim kopībai visos līmeņos. Izlīguši ar Dievu un piedevuši cits citam, esam aicināti liecināt par Jēzu ar mūsu dzīvi.”

Svinīgās ceremonijas beigās svētā Pētera vārdā nosauktajā bazilikā pāvests un pareizticīgo metropolīts, Telmessos arhibīskaps Ījabs, kurš pārstāvēja Konstantinopoles patriarhātu, nokāpa pie svētā Pētera kapa, kur uzkavējās īsā lūgšanā. Vēlāk pāvests un jaunie arhibīskapi-metropolīti procesijā devās uz Pieta kapelu, kurā glabājas Mikelandželo meistardarbs. Šeit notika fotografēšanās par piemiņu, katrs arhibīskaps-metropolīts tika saukts vārdā un katrs no pāvesta Franciska rokām saņēma palliju, kuru tiem speciālā ceremonijā savā arhidiecēzē uzliks apustuliskais nuncijs.

Vaticannews.va