Kas ir nievas? Trīspadsmitajā gadsimtā sv. Akvīnas Toms izskaidroja šos teoloģiskos un morāliskos jautājumus savā darbā Summa Theologiæ (Teoloģijas summa). Viņš savienoja mācības no Senās Grieķijas, īpaši Aristoteļa mācību, agrīnos Baznīcas Tēvus un to, ko Baznīca zināja un saprata par teoloģiju viduslaikos. Man kā sievai, mātei un katolei, šie skaidrojumi šķiet noderīgi attiecībās ar ģimeni, draugiem un darbabiedriem. Šī fundamentālā mācība ieliek morālu pamatu, lai atrisinātu sarežģītus, komplicētus jautājumus, un tāda skaidrība ne pārāk bieži atrodama modernajā Amerikas sabiedrībā. Pirms definēt terminus, mums tie jāievieto kontekstā. „Teoloģijas Summā” apvainojuma būtība apspriesta daļā “Pārspriedumi par tikumiem” sadaļā par kardinālo taisnības tikumu (otrās daļas otrā daļa, 72. jautājums). Pēc taisnības definēšanas sv. Akvīnas Toms iztirzā netikumus pret taisnību. Viņš saka, ka netaisnība rodas, kad kāds paņem (vai piesavinās) to, kas nav viņa. Taisnīgā situācijā viena puse iegūst kaut ko no otras, un pretī tiek dota atbilstoša, ekvivalenta atlīdzība. Netaisnīgā situācijā restitūcijas nav. Netaisnība vienmēr ir uzspiesta, notiek pret otra gribu. Sv. Akvīnas Toms nosauc noteiktu netaisnību grupu par “piespiedu komutācijām”. Tās, pretstatā netaisnībai, kas izplatās sabiedrībā (netaisnīga labumu sadale), ir cilvēku starpā nodarītas netaisnības. Viņš saka, ka ievainojums var tikt izdarīts ar darbiem vai vārdiem. Slepkavība, miesas ievainojumi, laupīšana un zādzība ir netaisnība darbos, un mēs varam to skaidri atpazīt kā netaisnību. Taču ievainojums ar vārdiem ne vienmēr ir netaisnība. Piemēram, oficiālā tiesvedībā var tikt izdarīti vārdiski, verbāli ievainojumi un apvainots apsūdzētais, lai pateiktu patiesību vai nonāktu pie patiesības, un tas ir nepieciešams lai nodrošinātu taisnīgumu. Apvainojums kā “ārpustiesas” (ārpus tiesas zāles) vārdisks ievainojums ir delikātāks un sarežģītāks. Ja kāds, kuram nav autoritātes pār otru personu, pats sevi ieceļ par tiesnesi otram, un ja otrs ir viņa apvainojuma subjekts, aizvainojums nokļūst saraksta augšgalā līdzās aprunāšanai, apmelošanai, izsmiešanai un nolādēšanai, kuras katra ir pelnījusi savu atsevišķu apcerējumu. Nievāt, paļāt, apvainot nozīmē vārdiski un publiski apvainot, pazemot, darīt negodu kādam, pelt kādu personu, kritizēt viņusevis paša un citu priekšā. Nievas, nopēlumu, apvainojumu nevar izdarīt privātā kārtā vai personai aiz muguras; tad tā būtu aprunāšana. Aprunāšana ir cilvēka labās slavas ievainošana slepus trešās personas priekšā. Izsmiešana nozīmē izsmiet kādu, izjokot, apcelt vai apsmiet citu. Nolādēšana ir vēlēšana, novēlēšana otram ļaunu. Šie visi var būt noziegumi pret taisnību, taču šoreiz mēs esam pievērsuši uzmanību nievām, apvainojumam – publiskam, vārdiskam ievainojumam. Skaidrs, ka vārdi var ievainot cilvēkus: tas attiecas ne tikai uz apvainotā, nonievātā cilvēka taisnību, bet arī viņa vai viņas ģimenes un draugu taisnību. Kad reportieris, žurnālists televīzijā vai laikrakstā publiski aizskar politiķi, viņš nievā un apvaino cilvēku. Kad sieviete kritizē savu vīru draugu vai bērnu priekšā, viņa nonievā un apvaino viņu. Kad pusaudzis “iepostē” sociālajos tīklos pazemojošu informāciju, attēlus vai video par saviem vienaudžiem, viņš nonievā un apvaino tos, kuri uzskata viņu par draugu. Kad māte kritizē bērnu citu bērnu priekšā, viņa nievā bērnu. Taču šajos piemēros varam sākt saskatīt šaubīgo zonu. Žurnālistiem ir jāatspoguļo patiesība. Vecākiem vai skolotājiem bieži nākas norāt bērnus citu priekšā. Tātad, vai vienmēr apvainošana un norāšana ir nepareiza rīcība? Nē, nav. Tādēļ tālāk dosim dažus pieturas punktus. Vai nievāšana, apvainošana, nopelšana vienmēr ir grēks? Tāpat kā jebkuros citos morāles jautājumos, arī šajā grēka smagumu nosaka iepriekšējs nodoms un sekas. Ja cilvēks aizskar cita godu (vienalga slepenībā vai publiski) ar nolūku nodarīt kaunu vai diskreditēt kāda labo slavu, tas saskaņā ar sv. Akvīnas Tomu ir nāvīgs grēks - “ne mazāks un ne vieglāks par zagšanu vai laupīšanu, jo cilvēks mīl savu godu ne mazāk, kā savas kaislības”. Ar to nolaupa dvēselei godu. Sv. Akvīnas Toms saka, ka ekstrēmākos (un pilnīgi skaidros) gadījumos, nievas, nopelšana, apvainojums ir nāvīgs grēks, un, citējot Kristu no Mateja evaņģēlija: “Bet es jums saku, ka ikviens, kas dusmojas uz savu brāli, tiks nodots tiesai. Bet kas sacīs savam brālim: nelga, tiks nodots augstākai tiesai. Bet, kas sacīs: neprātis, tiks sodīts elles ugunī.” (Mt 5,22) Ja atzīstam morālo autoritāti Kristus vārdos, loģika ir vienkārša. Tā kā nāvīgais grēks ir pelnījis elles sodu un tā kā Kristus nosauc šos nodarījumus par elli pelnījušiem, un tā kā šie atgadījumi atbilst nievāšanas, nopēluma un apvainošanas definīcijai, tie klasificējami kā nāvīgs grēks. Taču mēs nedrīkstam jebkuru cilvēku savstarpējo mijiedarbību nonivelēt, to vienkāršojot vai, pretēji, atzīstot par ekstrēmu gadījumu, un sv. Akvīnas Toms to zina. Ņemiet vērā, ka Kristus uzsver dusmu lomu grēka noniecināšanā. Grēkam var būt daudz iemeslu, taču parasti katram ir galvenais noteiktu grēku iemesls. Sv. Akvīnas Toms saka, ka cilvēki pārsvarā apvaino citus aiz dusmām, atsaukdamies arī uz Aristoteļa teikto Senās Grieķijas laikos: “... dusmas slikti ieklausās prātā.” Dusmas padara cilvēku iracionālu. Tie, kurus pārņēmušas dusmas, ātri var sameklēt atriebību. Nievas, nozākāšana, apvainošana ir tūlītējs bezmaksas veids, reizē kā izlaist un atbrīvoties no dusmām, un reizē kā likt kādam citam samaksāt par saņemto netaisnību, – un te izšķirošais punkts, – ērti maskējoties aiz taisnīguma. Kad dusmas aizēno mūsu saprātu, ir viegli racionāli izskaidrot, ka kādu apvainot ir labi un pieņemami. Tātad macība (tik smaga, cik vien var būt) ir šāda – mums jāpārbauda, jāizmeklē sevi, pirms kāda cita vainas, trūkumus izceļam publiski citu cilvēku priekšā. Šāds godīgums sevis eksaminēšanā pieprasa vēl vienu kardinālo tikumu principu, ko sauc par apdomību, un tas ir iemesls, kāpēc mēs sakām, ka tikumi ir savstarpēji saistīti un atkarīgi. Ir izņēmumi, kad kādas personas publiska pazemošana nav grēks, bet ir sīkums un nav pamata to kvalificēt kā grēku. Ja nodoms ir labot, koriģēt, tad nievas, apvainojums var būt ikdienišķs grēks vai vispār nebūt grēks. Piemēram, mutiska apvainošana tiesas zālē, pasakot patiesību zem patiesības teikšanas zvēresta pilnīgi noteikti nav grēks, un ja tādejādi tiek atklāta apsūdzētā vaina. Cilvēki likumīgas autoritātes pozīcijā, piemēram, darbinieki, vecāki un skolotāji, var nonākt situācijās, kad nav citas iespējas un izvēles kā vien publiski norāt vai izlabot kādu, taču to nekad nedrīkstētu darīt netaktiski vai nekorekti. Sevišķi ar bērniem, jo ir tik viegli ievainot viņu jūtīgās, trauslās dvēseles. Tam, kuram ir autoritāte, ir nopietns pienākums un arī atbildība izmeklēt savus iekšējos motīvus un rūpīgi izvēlēties vārdus. Ja, runājot publiski par citu cilvēku, rodas jautājumi attiecībā uz nodomu norāt, izlabot un izdarīt labu, labākais ir savaldīties un no tā atturēties, vismaz tik ilgi, kamēr tiek veikta turpmāka iekšējā izmeklēšana. Pat ar labākajiem nodomiem, kad persona ar autoritāti ir absolūti pārliecināti par nodomu darīt labu, apvainotājs vienalga var izdarīt grēku, ievainojot citu personu netīšām. Līdzīgi, kā tad, kad bērni spēlējas, grūstot un iedunkājot viens otru: pat ja nodoms ir uzjautrināties, kādam vienalga var trāpīt sāpīgi un kāds var tikt savainots. Vainīgs būs tas, kurš iesita, neatkarīgi no tā, cik daudz jautrības no tā gribējās gūt. Sv. Akvīnas Toms apkopo šo tā: “Tomēr šādos gadījumos nepieciešama piesardzība, diskrētums, un tādi vārdi būtu lietojami ar mērenību un pietāti, tāpēc ka norāšana, nopelšana var būt tik nopietna, ka to izsakot neapdomīgi vai nejauši, šie vārdi var apkaunot cilvēku, pret kuru tie tiek vērsti. Tādā gadījumā cilvēks var izdarīt nāvīgu grēku, kaut arī viņam nebija nodoma darīt apkaunot, pazemot otru cilvēku: līdzīgi kā tas, kurš aiz neuzmanības ievainojis otru cilvēku joka un jautrības labad, arī nebūtu bez vainas.” Šajā interneta, šķelšanos veicinošo politiķu un tā sauktā politkorektuma laikmetā daži strīdās un cenšas pierādīt, ka ikvienam ir pienākums otru norāt, nozākāt publiski. Rakstniekiem un plašsaziņas mediju darbiniekiem šī ir strīdus zona, jo šo profesiju leģitīmā autoritāte ievērojami variē atkarībā no publikāciju publicēšanas vietas. Ir pārskatītas, kontrolētas publikācijas vietās un izdevumos ar uzticamu reputāciju, un redaktori un producenti notur noteiktus uzvedības, rīcības standartus. Demokrātiskā sabiedrībā cilvēkiem ir jāzina par pašu ievēlēto amatpersonu, ierēdņu godīgumu. Ideālā variantā visām publikācijām būtu jābūt patiesām, godīgām, taču tas nav viegli. Ir daudz izdevēju, kas institucionalizē grēcīgu apvainošanu, zākāšanu. Ir blogeri, kuri sevi pasludina par tiesnešiem bez jebkādas autoritātes. Ir sociālo mediju posteru leģioni, kuros bez mitēšanās parādās citu lamāšana smilšpapīra asumā. Bet tas ir došanās arī pretējā virzienā. Cilvēki tiek apsūdzēti naida runā, lai gan tas, kam viņi patiesībā uzbrūk, ir problēmas, nevis citi cilvēki. Ir maz teikts un ar to paskaidrots, sakot, ka mums visiem jābūt uzmanīgiem attiecībā uz to, ko runājam, lasām vai kam uzticamies un noticam, un tas ir iemesls, kāpēc mums jāienes Katoļu Baznīcas morālā mācība kā publiskajā sfērā, tā pie ģimenes pusdienu galda. Mūsu sabiedrība ir zaudējusi šo skaidrību. Tam, kā mēs izturamies viens pret otru, ir fundamentāla nozīme attiecībā uz cilvēcisko cieņu. Tas, vai nievas un apvainojums ir vai nav grēks, atkarīgs gan no nodoma, gan no tā, vai kāds ir ticis apkaunots, pazemots. Ja norāšana, izlabošana ir personas pienākums un ir noderīga (pat ja sāpīga), tad publiska trūkumu vai vainas atklāšana, izpaušana nav grēks, jo norājējs ir sniedzis norādījumus. Bieži, taču ne vienmēr, veiksmīgāk būtu aizrādījumus izteikt privātā kārtā. Nevienam nepatīk norāšana, nopelšana publiski. Cilvēki nav lietas. Mēs visi esam nepilnīgi grēcinieki un esam parādā citiem nevainības prezumpciju. Mēs esam parādā citiem to, ka nelaupām viņiem godu publiski, ja no tā vispār var izvairīties. Lai gan tādu apstākļu pilnīgi noteikti ir vairāk, nekā šie daži šajā esejā pieminētie, grūti iedomāties daudzos un dažādos scenārijus, kad kāds ir attaisnojams cita cilvēka publiskā apvainošanā. Vai mums jāpacieš apvainojumi? Ko iesākt, ja esat tas, kurš tiek apvainots? Sv. Akvīnas Toms saka: “Tieši tāpat kā mums nepieciešama pacietība tajos gadījumos, kad mums tiek nodarīts pāri, mums nepieciešama pacietība arī tad, kad kaut kas tiek sacīts pret mums.” Ja mums pienākas aizrādījums, nopēlums mūsu pašu vainas dēļ, vai arī, ja publiska negoda paciešana ir drošākais ceļš miera panākšanai, tad mums dažkārt ir pienākums paciest pazemojumu. Taču sv. Akvīnas Toms arī saka, ka mums nav jābūt kājslauķiem. Mums nav vienmēr jāpacieš apvainojumi vai zākāšanās. Kristus savā laikā deva šādu piemēru. Pēc tam, kad Viņš tika nodots un arestēts, un pirms tam, kad tika notiesāts uz nāvi, augstais priesteris nopratināja Jēzu par Viņa mācību, bet Jēzus atbildēja: “Es atklāti runāju pasaulei; es vienmēr mācīju sinagogā un templī, kur sanāk visi jūdi, un neko es nerunāju slepeni. Ko tu man jautā? Jautā tiem, kas dzirdēja, ko es tiem sacīju! Lūk, tie zina, ko es teicu.” (Jņ 18,20-21) Pēc pateiktā viens no apsardzes iesita Jēzum pa seju, bet Jēzus publiski norāja to: “Ja es ļaunu runāju, pierādi ļaunumu, bet ja labi, kāpēc tu mani sit?” (Jņ 18,23) Ievērojiet, kā Jēzus kontrolēja situāciju. Viņš izaicināja to otru cilvēku, tai pat laikā norājot, neuzbrūkot un neaizskarot cilvēka cieņu. Dažkārt mums patiesībā ir pienākums atbildēt uz nepatiesiem apvainojumiem. Sv. Akvīnas Toms nosauc tam divus iemeslus. Pirmais, mēs varam “pārbaudīt” apvainotāju viņa paša labuma vārdā, lai, cerams, atturētu viņu no grēcīgas rīcības saskaņā ar Sālamana pamācībām (26,5): “Bet atbildi viņam tiešām tā, kā viņš nezināšanas dēļ to pelnījis, - lai viņš neiedomājas sevi tiešām gudru esam.” Otrs iemesls - citu labuma labad, kuri var tikt maldināti un krist grēkā aizvainotāja rīcības vai vārdu dēļ. Sv. Akvīnas Toms atsaucas uz pāvesta Gregora Lielā teikto jau 7. gadsimtā: “Tiem, kuri ieņem tik svarīgu vietu [sabiedrībā], ka viņu dzīvei būtu jākalpo par paraugu citiem, ir, cik iespējams, jāapklusina savus apmelotājus, apvainotājus, citādi viņu sludināšanu nedzirdēs tie, kuri varētu to sadzirdēt, un tāpēc viņi turpinās rīkoties ļauni, nicinādami labo dzīvi.” Tas var attīstīties spirālveidīgi. Norājot un pārbaudot apvainotāju, apvainotajam cilvēkam pirms atbildēšanas aizstāvoties ir jāpārbauda pašam sevi. Ja apvainotā atbilde ir aizvainojoša un pazemo to, kurš ir apkaunojis, apvainojis, pastāv briesmas nonākt personīgās slavas alku briesmās un bīstamība rīkoties bez žēlsirdības, netaisnīgi apvainot netaisnīgi apvainojušo. Kristus piemērs ir svarīgs. Izaiciniet objektīvi, bez uzbrukumiem. Kopsavilkums: izvarīties no apvainošanas Nievāšana un nopelšana viegli var kļūt grēks, un apvainojums vārdos vai darbos, vienreiz izdarīts, vairs nebūs atgriežams. Tā radītā ievainojuma dziedināšana var prasīt visu mūžu. Cik daudz bērnu izaug ar kauna ievainojumu un nevar sadziedēt brūces pat pieaugušā vecumā, saglabājot grēku uz ilgiem laikiem nākošajās paaudzēs pašiem nesaprotamu iemeslu dēļ. Cik daudz draudzību ir izjukušas neuzmanīgu apsūdzību dēļ. Cik daudz laulību cieš asu mēļu dēļ. Nozākāšana, nievas, apvainojums var šķist lielisks veids, kā pārņemt kontroli savās rokās konkrētajā brīdī, taču, ja tas tiek darīts dusmās vai neapdomīgi, mēs varam zaudēt kontroli gan pār sevi, gan attiecībām, kuras tādējādi sabojājam. Galu galā, ja vispirmām kārtām cenšamies neievainot, mēs vairāk izdarām, lai ienestu taisnīgumu sabiedrībā, nekā mēs jebkad varētu dot, padarot par ieradumu publiski zākāties, nievāt, norāt citus cilvēkus. Tad situācijās, kad mums ir jāizlabo cilvēks publiski taisnības vārdā, mēs ar apdomībā balstītu un Svētā Gara žēlastības vadītu domāšanu savai nostājai iegūsim pacietības autoritāti, kas ir reta lieta. Un mūsu vārdi būs gudrības pilni, jo to mēraukla būs mīlestība. Catholiceasttexas.online/Tulk.D.Bergmane
Foto: Pixabay.com/Tumisu |
