Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Dievs grib ienākt, vai ielaidīsim?
08.08.2019 pl. 19:07

Māsa Diāna Cērmane OP, Betānijas dominikāņu māsu kongregācijas māsa,
Rīgas Katoļu ģimnāzijas skolotāja, katehēte

Lielākā daļa ticīgo labi zina evaņģēlista Mateja pierakstītos vārdus: “Tad atnesa bērniņus pie Viņa, ka Viņš tiem rokas uzliktu un Dievu lūgtu; bet mācekļi norāja tos. Bet Jēzus sacīja: laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie Manis nākt, jo tādiem pieder Debesu valstība.” (Mt 19,13–14) Te redzam, ka baznīcēnu tolerance attiecībā pret bērnu klātbūtni dievkalpojuma vai Svētās Mises laikā vienmēr bijusi atšķirīga. Daļa dievkalpojuma dalībnieku bērnu klātbūtni uztver kā iedvesmojošu un dzīvīgu, daļa – kā traucējošu, neatbilstošu.

Bērni Baznīcā gadsimtu griežos

Agrīnajā Baznīcā draudze, kuru veidoja pieauguši kristītie, svētdienās pulcējās, lai svinētu Euharistiju. Bērnu klātbūtne šajās svinībās bija pati par sevi saprotama. Kad Baznīca sāka praktizēt mazu bērnu kristību, viņi kļuva par pilntiesīgiem draudzes locekļiem un ieguva arī konkrētus uzdevumus liturģijā: Kyrie dziedājumi, piedalīšanās procesijā, lūgšanas. Bērnu lūgšana tika uzskatīta par īpaši iedarbīgu un viegli saprotamu viņu augsto balsu dēļ.

Atstājot grieķu – romiešu kultūras telpu, liturģija attālinājās no cilvēkiem. Latīņu valoda ieņēma noteicošu vietu liturģijā. Rituāli attīstījās, Euharistijas svinības kļuva par klēra liturģiju. Tās dalībnieki – gan pieaugušie, gan bērni – nesaprata notiekošo un kļuva par skatītājiem.

Viduslaikos bērnam nebija vērtības. Atbildot šai nostājai, radās klosteru skolas. Tajās svinēja stundu liturģiju un Euharistiju, vēlāk radās skolas pie katedrālēm un ciematos klēra izglītošanas vajadzībām. Viens no skolu uzdevumiem bija sagatavošana pilnvērtīgas liturģijas svinībām. Mācību vielā ietilpa lasītprasme, rakstītprasme, latīņu valoda un liturģiskie dziedājumi. Ar Svētās Mises praktizēšanu bez draudzes klātbūtnes nostiprinājās ministrantu kalpojums, kas nenozīmēja bērnu iesaistīšanu liturģijā, bet ticīgo klātbūtnes nodrošināšanu Euharistijas svinībās. Pēc liturģijas reformas mūsdienās praktizētais ministrantu kalpojums nenozīmē draudzes aizvietošanu, bet gan draudzes locekļu aktīvu līdzdalību. No vēlajiem viduslaikiem līdz pat 20. gadsimta 50. gadiem Eiropā bērni, kuri nemācījās skolās, liturģijā piedalījās kā sveši un mēmi vērotāji.

Kopš apgaismības laikmeta bērnu izglītošana tiek dalīta vecumposmos. Mūsdienās skolas neizglīto topošo klēru, bet veicina bērnu domāšanu, saprātu, ietverot izglītību un audzināšanu, arī reliģiskās izglītības un audzināšanas kontekstā. Bērni tiek iepazīstināti ar ticības patiesībām, un tam kalpo katehēzes, mācību stundas katoliskajās skolās, Bībeles studijas, sprediķi un dievkalpojumi. Arvien vairāk tika izstrādātas tādas izglītības sistēmas, kurās īpaša vieta tika ierādīta bērnu apzinātai līdzdalībai liturģijā. Pēc Vatikāna II koncila saskaņā ar 1973. gadā izdoto direktoriju bērnu Misēm Pueros baptizatos, radās iespēja svinēt Sv. Misi mazās bērnu grupās, pielāgojoties viņu vecuma īpatnībām.

Jēdzieni “bērns” un “bērnība”

Mūsdienās šie jēdzieni sevī ietver konkrētas vērtības, kas tiek diskutētas gan pedagoģijā, īpaši reliģijas pedagoģijā, gan teoloģijā.

Vatikāna II koncila dokumenti, konstitūcija par svēto liturģiju “Sacrosanctum Concilium” un deklarācija par kristīgo audzināšanu “Gravissimum educationis”, palīdz mums labāk saprast un nodrošināt vietu bērnam Baznīcas kopienā. Konstitūcija par svēto liturģiju norāda, ka “visi ticīgie tiek vadīti pie pilnīgas, apzinīgas un aktīvas līdzdalības liturģiskajās svinībās, kas ir tiesības un pienākums Kristības spēkā” (SC 14). Deklarācijā par kristīgo audzināšanu norādīts, ka “visiem kristiešiem, kuri, atdzimuši no ūdens un Svētā Gara, ir kļuvuši par jaunām radībām un tiek saukti par Dieva bērniem, kas viņi arī ir, ir tiesības saņemt kristīgo audzināšanu. (..) vispirms jau liturģijā” (GE 2). Tātad kristīta bērna tiesības un viņa vecāku pienākums ir dot iespēju bērnam piedalīties Baznīcas liturģijā, jo īpaši Sv. Misē.

Bērna reliģiskās attīstības posmi

Līdz 2 gadu vecumam bērnam attīstās motorās un sensomotorās spējas: pamatā redze, dzirde un tauste. Vienlaicīgi ar vecāku paraugu bērns spēj gūt neapzinātu Dieva pieredzi. Šajā fāzē bērns gūst pirmo neapzināto reliģisko pieredzi, kas var ietekmēt viņa tālāko attīstību. Emocionālais siltums, drošība, uzticēšanās, modrība, vecāku mīlestības pilna attieksme nostiprina pamatuzticēšanos un pamatu attiecībām ar Dievu. Kad bērns sāk apzināties sevi, viņa uzticēšanās vienmēr no jauna tiek pārbaudīta. Atšķirot no krūts, tiek saglabāti sajūtas un stāvokļus simbolizējoši priekšmeti – īpaša sedziņa, rotaļlieta, kas palīdz saglabāt uzticēšanos arī mātes un tēva prombūtnē. Šajā kontekstā parādās spēja uztvert simbolus.

Reliģiskās darbības (krusta zīmi, svētību, lūgšanu) bērns nesaprot. Tomēr, piedaloties reliģiskās dzīves praksē, viņš nojauš un intuitīvi aptver vecāku vēršanos pie Dieva. Bērna reliģiozitāte šajā vecumā ir dalības reliģiozitāte. Vecāku, vēlāk arī draudzes, ticības prakse un liecība palīdz bērnam ieaugt ticībā. Tomēr ar autoritātēm un labiem paraugiem nepietiek. Sociālo attiecību kvalitāte, t.i., bērna pieņemšana un integrācija draudzē ir būtiska kristīgo vērtību praksē, kas palīdz realizēt ticības satura nodošanu.

Bērnudārza vecums palīdz bērnam stabilizēt pašapziņu. Viņš it kā atbrīvojas no mātes/tēva ietekmes un sāk iet “savus ceļus”. Sevis atklāšana attiecībā pret citiem ir svarīga sociālās izturēšanās attīstībā.

Reliģiskā ziņā bērns spēj sekot reliģisko formu (paražas, zīmes, simboli, riti, lūgšanas) norādēm, pieaugušo kopienā izpildīt reliģiskas norises (kļūst kluss kāda attēla priekšā, lūdzas par vecākiem), atkārto lūgšanas, tās nesaprotot.

Jautājumi ir bērna pasaules daļa. Ar jautājumiem bērns iziet no konkrēti redzamā, taustāmā, izmērāmā un cenšas sasniegt realitātes pamatus, tādā veidā viņš izteikti tuvojas reliģijai. Te ir runa par To, kurš atrodas aiz realitātes un to piepilda – Dievu.

Lietu apjēgšana vēl ir cieši saistīta ar vizuālā tēla skaidrību. Dievkalpojuma svinībām šajā vecumā ir liela nozīme, jo tajā ir telpa vizuālajai uztverei.

Altāra un ambonas segas krāsas, gaisma un tumsa, mūzika, vīraka smarža, valoda, žesti un lūgšanas rada īpašu atmosfēru, tā ir estētiskā dimensija, kuru bērni uztver un novērtē.

9–12 gadus veci bērni spēj attīstīt mutiski – mītisko ticību. Šī forma darbojas līdz agrīnās adolescences vecumam. Tajā liela nozīme ir stāstiem. Bērns spēj formulēt Dieva īpašības: spēku, gudrību, mūžību, arī sadzīviskas īpašības: labestību, mīlestību, taisnīgumu. Bērns spēj izjust sirdsapziņas pārmetumus, nožēlu, spēj brīvi formulēt lūgšanas atbilstoši savam vecumam. Tiek aptvertas un apzināti izpildītas liturģiskas darbības: kristība un pirmā komūnija. Bērns apzinās realitāti, spēj izšķirt atšķirīgus reliģiskus izteikumus, arvien vairāk aptver personiskās eksistences jautājumus, sāk uzdot jautājumus par dzīves jēgu.

No 11. un 12. dzīves gada bērns spēj uztvert reliģiozitātes kritiku. Viņš spēj formulēt savus ideālus un reliģisko viedokli. Te var runāt par patiesu reliģisko izpratni. Šajā vecumā tiek risināts jautājums par reliģisko brīvību un Iestiprināšanas sakramentu, kas ir svarīgi soļi pieaugušo reliģiskajā attīstībā.

Globalizācija, individualizācija un plurālisms

Ģimene kā primārā socializācijas instance no tradicionālas vairāku paaudžu ģimenes ir kļuvusi par mazu, bieži vienpusēji pārstāvētu kopienu. Trūkst brāļu un māsu sadraudzības un strīdu pieredzes, tradīciju mantošanas un pieredzes vecāko ģimenes locekļu saskarsmē un aprūpē.

Arī reliģiju un Baznīcu ir skārušas izmaiņas. Bērni aug pasaulē, kura ir ieinteresēta ātrumā, mobilitātē, spējās, tehniskās iemaņās, konsumācijā un baudā, atstājot bez ievērības  eksistenciālos jautājumus un dzīves kopsakarības, kuras mudina attīstībai. Kristīgā ticība vairs nav pašsaprotama ikdienas sastāvdaļa. Daudziem vecākiem, kuri nespēj rast atbildes uz saviem jautājumiem par ticību un Baznīcu, nav reliģiskās dzīves pieredzes, kuru nodot bērniem. Vecāki jūtas nedroši, vērojot savu bērnu reliģiozitātes izpausmes.

Tēma “Dievs” vēl joprojām nodarbina daudzus cilvēkus, tomēr arvien retāk sastopamas personiskās pieredzes liecības. Daudzas ģimenes ved savus bērnus uz dievkalpojumiem, lai bērni saņemtu svētību, lai bērni tiktu pasargāti no negatīvas pieredzes, lai ticība Dievam bērna dzīvi padarītu veiksmīgu, kas bieži pamatojas vecāku emocionāli uzlādētās gaidās attiecībā uz bērnu sasniegumiem.

Baznīca ar viesmīlības seju

Baznīca pirmām kārtām ir satikšanās vieta, un tās seja ir viesmīlība. Viesmīlības jēdziens mūsdienās pāvesta Franciska vēstījumā pasaulei ir ieguvis izaicinošu saturu. Tas ietver viesmīlību pret bēgļiem, citu reliģiju pārstāvjiem, neticīgajiem. Vai baznīcas telpa, kas mums kā draudzei ir uzticēta, ir viesmīlīga? Vai tajā var saskatīt Jēzus prieku par katru cilvēku, kas pie Viņa atnācis? Vai tajā var atrast vietas un cilvēkus, kas priecājas par bērna klātbūtni un dod iespēju bērnam atrast savu vietu? Sv. Mise ir katra ticīgā dzīves centrālais notikums (vismaz tam tā būtu jābūt), un gribētos, lai bērniem tiktu dota iespēja tajā piedalīties. “Ordo Missae” jeb Mises rita priekšvārdā rakstīts „kad tauta ir sapulcējusies”. Katehismā tiek skaidrots, ka “draudze ir kristīgo ģimeņu euharistiskā kopiena un liturģiskās dzīves sirds; tā ir īpaši piemērota vieta bērnu un vecāku katehēzei” (KBK 2226).

Es visbiežāk piedalos Sv. Misē mūsu klostera kapelā. Tā ir neliela, privāta kapela, un kopā ar māsām Sv. Misē piedalās mūsu kaimiņi, draugi, dažādu pastorālo aktivitāšu dalībnieki, ģimenes ar bērniem, viesi un dažkārt cilvēki, kuriem dievkalpojuma apmeklējums ir pieklājības žests attiecībā pret mums, māsām. Dievkalpojuma valoda ir latviešu, tomēr bieži vismaz priestera mācība tiek čukstus tulkota, jo mūsu kopienas daļa ir arī ārzemju viesi un studenti. Šī paša iemesla dēļ ir pieejamas grāmatiņas, kur Sv. Mises kārtība atrodama latviešu un vienā svešvalodā.

Daļa apmeklētāju ir cienījama vecuma un gan čukstus veiktā tulkojuma, gan citu skaņu dēļ reizēm nespēj sadzirdēt priestera vārdus. Visjaunākajiem apmeklētājiem reizēm ir slikts garastāvoklis, ko viņi vēl nav iemācījušies noslēpt, un vecākiem nākas kādu laiku kopā ar savu bērnu pavadīt kapelas priekštelpā. Arī es reiz visu Sv. Misi tur nosēdēju kopā ar tikai spāniski runājošu meitenīti, kura raudāja aiz vientulības un skumjām. Arī priekštelpā varēju saprast priestera mācību, bet viņai vienīgā kristīgās kopienas liecība bija mans plecs blakus viņējam.

Vērtīgi ir atcerēties, ka arī mūsu kapela, baznīca, lūgšanu telpa ir Dieva nams (ne mūsējais). Mums uzticēts to pārvaldīt tā, lai katram būtu iespēja satikt Dievu – klostermāsai, tantei ar sliktu dzirdi, mammai, kura viena audzina savas trīs atvases, ģimenei, kur viens no bērniem ir ar īpašām vajadzībām, sievietei vai vīrietim, kuri nesen atbrīvoti no ieslodzījuma vietas, studentam, kurš nesaprot latviski. Un visbeidzot – cilvēkam, kurš nekad nav bijis baznīcā. Un bērnam.

Jā, baznīca nav Montesori bērnudārzs, spēļu laukums, senioru tikšanās vai jauno talantu konkurss. Baznīca nav arī vieta, kur pasēdēt klusumā un kur neviens netraucē. Baznīcā Dievs runā ar savu tautu. Liturģijā Dievs kalpo mums un mēs cenšamies kalpot Dievam. Katra kalpojuma mērs ir mīlestība, un pirmais solis ir laipnība. Atvērsim baznīcas durvis ar laipnību. Reizēm Dievs grib ienākt no ārpuses.

__________________

Izmantotā literatūra:
Vatikāna II koncils. Konstitūcijas. Dekrēti. Deklarācijas. Vox Ecclesiae, 2016;
Katoliskās Baznīcas katehisms. Rīgas metropolijas kūrija, Rīga, 2000;
A. Broke, G. Heimbaha, Dr. P. Horings, R. Mailenders, E. M. Vila, A. Švencers “Svinēt ticību ar bērniem”. Ķelne, 2005, Imprimatur Coloniae, die 11 m. Februarii 2005
I. M. Blekere-Gucki “Bērnu dievkalpojumi, katoliski”. www.bibelwissenschaft.de/stichwort/200208/

Laikraksts "Nāc", Nr. 109
Foto: St.John Bosco Branford parish