Kāds sens teiciens, kas esot bijis iegravēts divu gredzenu iekšpusē, pauž domu: “Tāles nespēj izšķirt tos, sirdīs kas ir tuvi!” Bet franču sakāmvārds atgādina: “Tālu no acīm – tālu no sirds.” To parasti saka pavadītājiem, kad kāds pārceļas un dodas tālā ceļā. Mūsu draudzība un mīlestība šādā brīdī protestē, taču dzīves pieredze ar dažiem izņēmumiem tomēr pierāda, ka vēstules, e-pasti, īsziņas un sazvanīšanās “skaipā” kļūst arvien īsākas un retākas, un sirsnību nomaina atsvešinātība. Dzīve, kuru nedzīvojam kopā, mūs nošķir un atšķeļ. Ja mums nav kopīgu sarunu, kopīgu svētku un kopīga darba, tad ciešajām saitēm var pienākt smags pārbaudījums. Tad otrs cilvēks tavam tuvošanās mēģinājumam liks pretī argumentu: bet mums taču nav nekā kopīga! Cik absurds apgalvojums, ja cilvēks to saka cilvēkam! Varbūt drīzāk – kāds cits man ir kļuvis tuvāks, un tagad no tevis esmu tālāks? Mazāk par tevi domāju, mazāk atceros. Mums neiznāk kopā staigāt pa atmiņu takām un mīt jaunas.
Ko gan iesākt? Kā sevi un citus glābt no atsvešināšanās un attālināšanās? Kā nojaukt šķēršļus un barjeras, kas mūs šķir un atdala? Sevis došana un uzupurēšanās kristietībā ir īpašs tikums, ko mācāmies no Jēzus Kristus un Jaunavas Marijas. Jēzus par mums atdod savu dzīvību, atgriežas pie mums no nāves valstības un, uzkāpdams debesīs, atsūta mums Svēto Garu Iepriecinātāju. Jaunava Marija, pie krusta saņemot misiju rūpēties par Jēzus mācekli Jāni un līdz ar viņu – par visu Baznīcu, par mums visiem, pēc uzņemšanas Debesīs turpina būt Baznīcas Māte. Viņas mātišķā gādība nemazinās, bet gan pieaug. Telpiskā distance, ja par to varam spriest šajā Dievmātes dzīves notikumā, nav šķērslis rūpēm par mums. Vēl vairāk – kļūstot par Debesu un zemes Karalieni, Jaunava Marija mūs var īpaši uzņemt savā patvērumā, ieskaut savā apmetnī.
Kad svētais Saimons Stoks saņem skapulāru, Mātes rūpes kļūst acīmredzamas un taustāmas. Bet vēl daudzos veidos Dievmāte rūpējas par cilvēkiem – tik daudzi ir piedzīvojuši viņas aizbildniecību un tuvumu, tik daudzi par to pārliecinās ikdienā, un tik daudziem vēl būs iespēja to piedzīvot nākotnē. Daudzajās pasaules mariāniskajās svētvietās ticīgie plūst straumēm, lai izlūgtos žēlastības ar Jaunavas Marijas aizbildniecību un pēc tam – lai pateiktos Mātei, kura tik maigi un mīļi par mums rūpējas.
Ļausimies viņas mīlestībai! Kad domājam par Dieva tēvišķību un par to, ka Dievs ietver gan vīrišķo, gan sievišķo mīlestību, tad mums ir pagrūti to iedomāties Vissvētajā Trīsvienībā. Jaunava Marija ir kā Dieva mātišķās mīlestības attēls, kā dievišķās rokas un Mātes klēpis, kas mūs – Dieva bērnus – pieņem. Mēs taču esam kā cālīši zem vistas spārniem (sal. Mt 23, 37). Mieramtuvu.lv | 
