Sentmišela kolēģijas sporta laukumā pāvests Francisks svētdien tikās ar Antananarivu priesteriem, konsekrētajām personām un semināristiem. “Dieva slavēšanā mēs atklājam savas piederības Baznīcai un kristieša identitātes skaistumu. Tā atbrīvo mūs no uzmācīgām domām un šaubām, stiprina gribu turpināt savu misiju un būt kopā ar savu tautu”, priesteriem teica pāvests. Tikšanās sākumā vairāki priesteri sniedza liecības. Viņi runāja par sava kalpojuma gaišajām un tumšajām pusēm. Francisks uzsvēra, ka liecības ir ļoti vērtīgas, jo tās parāda “dzīvu, dinamisku un aktīvu Baznīcu, kas cenšas būt par Kunga klātbūtni.” Uzrunas gaitā Francisks norādīja uz kristīgo sakņu nozīmi. Viņš paskaidroja, ka runa ir par reliģisko institūtu locekļiem, bīskapiem, priesteriem un lajiem, kuri vajāšanu laikā, kad daudzi misionāri bija spiesti atstāt valsti, saglabāja dzīvu ticības liesmu. Pāvests runāja arī par apstākļiem, kādos šodien dzīvo un strādā priesteri un konsekrētās personas. Bieži pietrūkst paša nepieciešamākā – ūdens, elektrības, ceļu, komunikācijas līdzekļu un naudas, lai veiktu un attīstītu pastorālo kalpojumu. “Neskatoties uz dažāda veida grūtībām, jūs esat kopā ar tautu, un par to jums sirsnīgi pateicos. Es pateicos jums par dzīves liecību un apņēmību strādāt savas tautas labā, nevis uzskatīt aicinājumu par vārtiem uz labāku dzīvi”, teica Svētais tēvs. “Konsekrētā persona ir cilvēks, kas vēlas palikt sava Kunga un Viņa tautas sirdī”, piebilda pāvests. Francisks priesterus brīdināja no kārdinājuma gari diskutēt par “panākumiem”, “neveiksmēm”, “lietderīgumu” un savas “ietekmes” nozīmi. Viņaprāt, šādas diskusijas bieži mudina sapņot par ekspansīviem un precīzi izteiktiem plāniem, kas vairāk raksturīgi armijas ģenerāļiem. “Jūsu un jūsu tautas vēsture ir slavas pilns stāsts par uzupurēšanos, ticību, cerību, ikdienas cīņu un neatlaidīgu darbu”, sacīja pāvests. Dieva slavēšana māca mūs būt iejūtīgiem, un tas palīdz nezaudēt orientierus, nesajaukt mērķus ar līdzekļiem un spēt atšķirt pelavas no graudiem. Pāvests aicināja priesterus būt par ganiem, nevis sacrum ekspertiem, un neļaut sev nozagt misijas prieku. Laimīga ir nabadzīga Baznīca priekš nabagiem, jo to piepilda Kunga smarža, tā priecājas un sludina Evaņģēliju visiem cilvēkiem, īpaši tiem, kuri, sabiedrības atstumti un aizmirsti, dzīvo perifērijās. Viņi ir Dieva mīlētie bērni. Vaticannews.va
Foto: Vatican Media | 
