Komentējot šai dienai veltīto pirmo lasījumu no pravieša Ageja grāmatas (sal. 1, 1-8), Francisks atgādināja, ka Kungs caur pravieša muti aicina tautu pārdomāt savu rīcību un to izmainīt. Ienaidnieki bija izpostījuši templi, bet ļaudis gadiem ilgi neko nedarīja, lai to atjaunotu. Viņi negribēja ķerties pie darba, nevēlējās visu sākt no gala, neļāva Kungam viņiem palīdzēt atkal piecelties. Viņi aizbildinājās, ka vēl nav pienācis īstais laiks. Tā ir šo ļaužu un arī mūsu traģēdija, ka mēs padodamies remdenībai un sakām: 'Jā, jā, Kungs, labi… , bet lēnām, Kungs, lēnām, lai paliek, kā ir… Izdarīšu rīt!' Un to pašu mēs teiksim atkal rīt un parīt un tā tālāk. Mēs visu laiku atliekam sirds atgriešanos, neizmainām savu dzīvi. Pāvests paskaidroja, ka bieži vien aiz daudzām mūsu nedrošībām slēpjas remdenība. Tādā veidā daudzi cilvēki iznieko savu dzīvi un beigās paliek kā "lupatas", jo neko nedarīja, bet tikai mēģināja saglabāt savu iekšējo mieru. Taču tas ir "kapa miers". Kad iekārtojamies šajā siltumā, kad kļūstam garīgi remdeni, tad pārvēršam savu dzīvi par kapsētu. Tajā nav dzīvības. Mēs noslēdzamies, lai tikai tur neielaužas problēmas. Mēs esam kā šie ļaudis, kuri saka 'jā, jā, mēs esam gruvešos, bet neriskēsim. Mēs jau esam pieraduši tā dzīvot'. Homīlijas noslēgumā Svētais tēvs atgādināja, ka tas viss notiek arī mums dažādās mazajās lietās, ar kurām nav viss kārtībā un ko Kungs prasa izmainīt. Viņš prasa, lai mēs atgriežamies, bet mēs atbildam, ka to darīsim rīt. Šajā sakarā Francisks aicināja lūgt Kungam žēlastību nebūt "kristiešiem pa pusei", nebūt tādiem, kuri ir "ne šis, ne tas", bez substances. Varbūt mēs domājam, ka esam labi kristieši, ka daudz strādājam, daudz sējam, bet beigās tomēr maz ievācam. Lai Kungs mums palīdz pamosties no remdenības un nebūt savā garīgajā dzīvē nejūtīgiem – lūdzās pāvests. Vaticannews.va | 
