Svetlana Staļina, nāveskārā diktatora Josifa Staļina meita, atteicās no materiālisma un konvertējās katoļticībā. Josifs to nebūtu atbalstījis. Svetlana reiz teikusi izdevuma National Review redaktoram: “Patiesībā [..] tēvs būtu nošāvis mani par to, ko izdarīju.” Josifs Staļins pats uzauga Pareizticīgo baznīcā. Viņa vecāki patiesi gribēja, lai viņš kļūst par garīdznieku. Diemžēl, viņa tēvs pret jauno Josifu izturējās vardarbīgi, bez žēlastības. Staļins reiz raksturoja savu bērnību kā tādu, it kā būtu “uzaudzināts nabadzīgā, garīdznieku pārvaldītā mājsaimniecībā”. Viņš atteicās no kristietības vispār, paziņodams: “Jūs taču zināt, ka viņi mūs muļķo, Dieva nav [..] visas šīs runas par Dievu ir pilnīgas blēņas.” Būdams pie varas, Staļins darīja visu iespējamo, lai sagrautu kristietību, aizslēgdams tūkstošiem baznīcu un vardarbīgi spīdzinot, nomocot, nogalinot un ieslogot cietumā kristiešus. Tas bija cilvēks, kurš, kā stāstīja, ir sacījis: “Viena cilvēka nāve ir traģēdija; viena miljona – tikai statistika,” tā ka varat iedomāties nežēlīgās vajāšanas, ko viņš izvērsa pret kristietību. Šeit ir fotogrāfija, kurā redzama Maskavas Kristus Pestītāja katedrāles nopostīšana pēc Staļina pavēles tieši 1931. gada Ziemassvētku priekšvakarā: 
Bet pie tā visa vainīgi bija marksisti. Patiesībā, viņa meita Svetlana reiz rakstīja par savu tēvu: “Daudziem cilvēkiem šodien ir vieglāk domāt par Staļinu kā par rupju, fizisku briesmoni. Īstenībā viņš bija morālisks un garīgs monstrs. Tas ir daudz šausminošāk. Bet tā ir taisnība.” Viņai bija taisnība. Tas ir daudz šaušalīgāk. Staļins par ‘ateisma piecgades plāna’ mērķi uzstādīja visu reliģisko izpausmju iznīcināšanu valstī. Kā tika ziņots, tikai 1937. un 1938. gada tīrīšanu rezultātā vien tika apcietināti krietni pāri 168 300 Krievijas pareizticīgās baznīcas garīdznieku, vairums no kuriem tika nošauti. Un tas bija tikai divu gadu laikā. Taču, kā slavenais dziedātājs Stings savā dziesmā dzied: “Arī krievi mīl savus bērnus (The Russians love their children too),” tas attiecas arī uz Staļinu. Labi, jebkurā gadījumā uz vienu no bērniem. Staļins dievināja Svetlanu un bija rotaļīgs un pārņemts ar viņu. Un viņa atbildēja viņam ar to pašu. Bērnībā viņa uzlūkoja savu tēvu kā gudru varoni. Kad 1926. gadā viņa piedzima, tēvs jau bija Komunistiskās partijas Centrālkomitejas ģenerālsekretārs, un jebkurš, ar kuru viņa nonāca kontaktā, runāja par viņas tēvu strikti slavinošos toņos un veidā. Vēlāk viņa saprata, ka reti kurš atļāvās pat čukstus pateikt kādu kritisku vārdu. Ja salīdzina, Svetlana savu māti Nadeždu Alilujevu (jeb īsāk - Nadja) uzskatīja par aukstu, stingru, bezjūtīgu cilvēku. Svetlana sacīja, ka viņa nevar atcerēties, ka viņas māte jebkad būtu apkampusi viņu vai pat izteikusi viņai kādu uzslavu vai komplimentu. 1932. gadā, kad Svetlanai bija tikai 6 gadi, viņas māte izdarīja pašnāvību. Taču viņas attiecības ar tēvu turpināja būt siltas un stipras, vismaz uz laiku. Šaubas par tēvu viņā radās drīz vien. Skolā Svetlana laiku pa laikam saņēma zīmītes no klasesbiedriem, kuru māte vai tēvs bija “nozudis” valsts dēļ. Viņi lūdza Svetlanu nodot tās savam tēvam. Dīvaini PSRS bija tas, ka, neskatoties uz to, ka valsts cilvēkiem bija nodarījusi tik daudz sāpju un vardarbības, daudzi neatlaidīgi saglabāja ticību tam, ka Staļins ir bez vainas un ka, ja viņš zinātu par valstī notiekošajiem nežēlīgajiem varas darbiem, viņš noteikti tos pārtrauktu un izbeigtu. Šie bērni ar viņa meitas palīdzību sūtīja zīmītes Staļinam, gribēdami vienkārši uzzināt, kur atrodas viņu mīļie cilvēki, viņu tuvinieki. Diktators aukstasinīgi instruēja savu meitu neiesaistīties tajā un neizturēties kā “pastkastei”. Vēlāk Svetlana pamanīja, ka ik pa laikam pazūd arī viņas pašas radinieki. Pat tad Svetlana attiecās pret to, līdzīgi kā tik daudzi Krievijas iedzīvotāji, kā pret faktiem, par ko Staļins vai nu nezināja, vai nevarēja mainīt un labot. Taču vairākus gadus vēlāk viņas tēvs vienaldzīgi un bez emocijām pastāstīja meitai, ka viņas radinieki ir nogalināti tikai tāpēc, ka “viņi zināja par daudz.” “Viņi par daudz pļāpāja,” viņš sacīja, un tās [pļāpas] “nonāca mūsu ienaidnieku rokās.” Jo, lūk, saskaņā ar partijas oficiālo versiju Nadja bija mirusi pēkšņa aklās zarnas plīsuma dēļ, nevis izdarījusi pašnāvību. Kad Svetlana sāka satikties ar savu pirmo puisi, viņas tēvs atzina jaunieti par nepieņemamu un sodīja, izsūtot uz Gulagu. Vēlāk Svetlana iestājās Maskavas Valsts universitātē un saņēma precību piedāvājumu no jauna ebreju vīrieša. Kad viņa pastāstīja par šo bildinājumu, tēvs vienalzīgi noteica: “Pie velna ar tevi! Dari, kā gribi.” Viņš sacīja meitai, ka viņa var precēties ar jaunekli, bet tikai ar tādu nosacījumu, lai viņas vīrs nekad nespertu kāju viņa mājā. Abi apprecējās, viņiem piedzima dēls, taču viņu laulība izjuka pēc pāris gadiem. Īsi pēc tam viņa apprecējās ar Kremlī augstu stāvošas amatpersonas dēlu. Josifs deva piekrišanu šai laulībai, taču arī tā pajuka diezgan ātri. 1953. gada martā Staļins nomira. “Mans tēvs mira grūtā un briesmīgā nāvē,” rakstīja Svetlana. Tajās dienās viņa atradās līdzās pie viņa gultas un vēroja, kā ārsti uzliek viņam ārstnieciskās dēles. Kā stāsta aculiecinieki, viņš mira, paceldams savu kulakā sažņaugto roku. “Nāves agonija bija šausmīga. Viņš palika bez elpas, burtiski aizrijās līdz nāvei mūsu acu priekšā,” Svetlana rakstīja. “Kā likās, pašā pēdējā mirklī viņš pēkšņi atvēra acis un raidīja skatienu pret katru istabā klātesošo. Tas bija briesmīgs skatiens, vājprātīgs vai varbūt dusmīgs un nāves baiļu pilns. Tad pēkšņi viņš pacēla savu kreiso roku. Žests bija neizprotams, naidpilns un draudīgs.” Dažus gadus pēc Staļina nāves Svetlana nomainīja savu uzvārdu uz savas mātes meitas uzvārdu. Viņa sacīja, ka uzvārds “Staļina” grieza viņai ausīs. Nu viņa bija Svetlana Alilujeva. Josifs Staļins savulaik bija nomainījis uzvārdu, lai tas skanētu vareni, spēcīgi. “Staļ” (krievu val. сталь) nozīmē “tērauds”. Uzvārds “Alilujeva” ir atvasināts no vārda “Alleluja”, kas Svetlanai tajā laikā derēja labāk, tāpēc ka 1962. gadā viņa tika nokristīta Pareizticīgajā baznīcā. Svetlana atteicās no materiālisma un sava tēva varmācības. “Kristības sakraments sastāv no atteikšanās no ļaunā, no meliem. Es ticēju tam, ka “Tev nebūs nokaut”, es ticēju patiesībai bez vardarbības un asinsizliešanas. Es ticēju, ka Augstākais Saprāts, nevis lepns un godkārīgs cilvēks, valda pār pasauli. Es ticēju, ka Patiesības Gars ir stiprāks par materiālām vērtībām. Un kad tas viss nonāca manā sirdī, pēdējās driskas no marksisma-ļeņinisma, mācīta man no bērnības, izkūpēja gaisā kā dūmi.” Svetlana bija oficiāli zaudējusi Kremļa labvēlību. Patiesībā, kad viņa griezās pie valsts pēc atļaujas precēties ar vīrieti vārdā Braješs Singhs, viņai tika atteikts. Svetlana un Braješs dzīvoja kopā trīs gadus, pirms viņš 1966. gadā nomira. Viņš vēlējās, lai viņa pelnus izkaisītu Gangas ūdeņos. Tāpēc pēc viņa nāves Svetlana vērsās pie Kremļa pēc atļaujas doties uz Indiju. Par lielu pārsteigumu, viņai tika dota atvēle uz mēnesi izbraukt no PSRS uz Indiju. Atrazdamās tur, Svetlana pārsteidza pasauli, sava ceļojuma laikā ieejot ASV vēstniecībā un pieprasot [politisko] patvērumu. Izbrīnītais Amerikas vēstniecības dienesta darbinieks sacīja viņai: “Tā, Jūs apgalvojat, ka Jūsu tēvs ir Staļins? Tas Staļins?” No turienes viņa aizlidoja uz Romu un pēc tam uz Šveici. Viņai patika Šveicē, taču tur tika piekodināts, ka viņa var palikt tikai ar nosacījumu, ka viņa nekad publiski nerunās par politiku. Viņa tam nekad nepiekristu. Viņa nevarēja. “Klusēt vēl 40 gadus tikpat labi varētu, arī paliekot PSRS,” viņa rakstīja. 1967. gada aprīlī Svetlana Alilujeva ieradās Kenedija lidostā Ņujorkā, nesot rokās manuskriptu, kas nekad nevarētu tikt publicēts PSRS. Tā nosaukums bija “Divdesmit vēstules draugam” (“Twenty Letters to a Friend"), un tajā bija stāstīts par viņas dzīvi Padomju Savienībā. Grāmatai bija milzīgi panākumi, un tā kļuva par dižpārdokli. Tikai pāris gadus vēlāk viņa uzrakstīja vēl vienu bestselleru - par savu dzīvi kopš tā laika - ar nosaukumu “Tikai viens gads” (“Only One Year”). Viņa bija slavena, taču viņas personīgā dzīve joprojām bija sabrukusi drupās. Mainot reliģisko piederību un vēlreiz apprecoties, dzemdējot bērnu, izšķiroties un bieži pārceļoties uz dzīvi cituviet, viņa jutās vīlusies, zaudējusi ilūzijas par Ameriku un gribēja atgriezties mājās. Patiesībā, viņa atgriezās uz laiku Padomju Savienībā, taču uzreiz to nožēloja. Kad pēc gada ilgās uzturēšanās PSRS viņa atkal atgriezās atpakaļ Amerikā, viņa sacīja: “Man uz laiku bija jāaizbrauc, lai saprastu ‘Ak Dievs, cik brīnišķīgi tas ir’.” Nav precīzi zināms gads, kad Svetlana iepazinās ar tēvu Džovanni Garbolino (Giovanni Garbolino), kurš dzīvoja ASV, bet nodarbojās ar misionāro darbu Krievijā, taču viņu attiecības izmainīja viņas dzīvi. Svetlana saņēma vētuli no pr. Garbolino ar ielūgumu doties svētceļojumā uz Fatimu. Vēlāk viņš apciemoja Svetlanu Prinstonā, Ņūdžersijas štatā. Abi bieži kontaktējās. Pr. Garbolino uzdāvināja Svetlanai arī krustu, kuru viņam bija iedevis kāds students no Krievijas, kuru viņš bija saticis savos misijas braucienos. Velāk pr. Garbolino šo pašu krustu bija iedevis Edvinam (Buzz jeb Bazam) Oldrinam (red.: - ASV astronauts, kurš ir otrais cilvēks, kas spēris kāju uz Mēness), lai tas paņemtu to līdzi uz Mēness. Svetlana, pr.Garbolino vadīta, lasīja katoļu autoru grāmatas un 1982. gada 13. decembrī konvertējās katoļticībā. Viņa par savu konversiju rakstīja: “Tikai tagad es sapratu brīnišķo žēlastību, ko dāvā Grēksūdzes un Euharistijas sakramenti, vienalga kurā gada dienā un pat ikdienā. Agrāk es negribēju piedot un negribēju nožēlot grēkus, un nebiju spējīga mīlēt savus ienaidniekus. Taču tagad, kad katru dienu piedalos Svētajā Misē, es jūtos pavisam citādāk, nekā iepriekš.” Viņa piebilda: “Euharistija devusi man dzīvību. Grēksūdzes sakraments ar Dievu, kuru [..] mēs pametam un nododam katru dienu, vainas apziņa un skumjas, kas tad ielaužas mūsos, - tas viss rada nepieciešamību to saņemt bieži.” Šī sieviete, kura, var teikt, uzauga bez mātes, rakstīja: “Esmu paņemta Vissvētākās Jaunavas Marijas rokās [..]. Kurš gan cits var būt mans aizstāvis, ja ne Jēzus Māte? Viņa piepeši pievilka un piespieda mani sev tuvu klāt.” Svetlana ceļoja uz Eiropu un atkal atpakaļ uz Ameriku, un vēlāk pārcēlās uz dzīvi netālu no savas meitas Oregonā. Dzīves beigās viņa nenomira ar niknumā paceltu dūri pret pasauli kā viņas tēvs, bet 2011. gadā aizgāja mūžībā pilnīgā mierā pansionātā Viskonsīnā, kur bija baudījusi laiku, šujot, lasot grāmatas un, protams, lūdzoties. "National Catholic Register"/Tulk.: D.Bergmane
Foto: commons.wikimedia.org | 
