2004. gada 20. decembrī oficiāli, ar pāvesta Jāņa Pāvila II izsludinātu dekrētu Decretum super heroicitate virtutum, tika atzīta Boļeslava Sloskāna tikumu varonība, un turpmāk viņu varēs saukt par Godināmo. Tikumu varonības atzīšana nozīmē, ka Baznīca novērtē Dieva kalpa Boļeslava Sloskāna dzīves izcilību un uzskata to par atdarināšanas vērtu. Varam izcelt tieši bīskapa Sloskāna Euharistisko dievbijību un, skatoties uz viņu, labāk saprast Euharistijas noslēpumu, to mīlēt un paši kļūt par Euharistijas cilvēkiem. Pāvestam Pijam XI visdārgākais un vērtīgākais biķeris pasaulē ir bijis tas, ko viņam 1933. gadā dāvinājis bīskaps Sloskāns. Viņš pats to bija izveidojis no maizes, lai ieslodzījumā, guļot uz lāvas, uz savām krūtīm celebrētu Svēto Misi. Pāvests Pijs XI, saņemot šo dārgo dāvanu, savas rokas uzlika uz bīskapa krūtīm, sakot, ka šis ir visdārgākais altāris pasaulē. Mīlestība, ko bīskaps Sloskāns ielika Mises svinēšanā, liecināja par dziļo Euharistisko mīlestību, kas sakņojās viņa visdziļākajā būtībā, viņa krūtīs, viņa sirdī. Pāvestam bija taisnība, jo bīskapa Sloskāna sirds bija vērtīgāka par jebkuru marmora altāri, un biķera vērtība nepastāv zeltā, bet sirdī, kas upurē Svēto Misi. Nevaram palikt neaizkustināti par pāvesta Pija atzinību un neizjust apbrīnu, domājot par bīskapa Sloskāna Euharistisko dievbijību un pasaules izrādīto cieņu pret mūsu Latvijas bīskapu. Šajā Euharistijas gadā ņemsim viņu par piemēru un sekosim viņam, lai arvien vairāk mīlētu Euharistijas noslēpumu. No viņa varam mācīties, ka vislielākais labums virs šīs zemes ir Kristus Miesa un Asinis, kas palīdz ikdienas dzīvē nest mūsu krustu. Lūk, bīskapa vārdi izsūtījumā, kas liecina par viņa Euharistisko degsmi: „Es skrāpēju ledu no viena mūsu loga, kas atradās saules pusē, bieži pakāpos uz viena lāvas dēļa un, ne bez skumjām, skatījos uz mūsu baznīcas torņiem. Kā gan es tad būtu gribējis kļūt par putnu, lai varētu aizlidot un pieņemt baznīcā Svēto Komūniju. Tā mani būtu stiprinājusi, un dzīve nebūtu bijusi tik grūta.” Pēc izsūtījuma gan Latvijā, gan Beļģijā visi, kas piedalījās Godināmā bīskapa Sloskāna Svētajā Misē, izjuta dziļu garīgu pārdzīvojumu. Daudzi liecinieki stāsta par mīlestību, dievbijību un svētumu, ar kādu mūsu bīskaps ir celebrējis Svēto Misi, kas bija katras dienas svarīgākais notikums. Bīskaps mums palīdz saprast, ka Mise ir svēts noslēpums, kas mūs vieno ar Kristus mīlestību, kurā Viņš sevi ir atdevis par mums. Dzīves beigās klostermāsa Agnese, kura bīskapu aprūpēja veco priesteru pansionātā, liecina: „Konsekrācijas brīdī bīskaps bija aizkustināts līdz asarām, kas tecēja pār viņa vaigiem, un viņa lūpas dvesa vaidus…”. Bīskaps Sloskāns dzīvoja no Euharistijas, ilgi lūdzās klusumā, izstādīta Vissvētākā Sakramenta priekšā, iegrimis dziļā kontemplācijā, garīgi paliekot Jēzus sirdī, kā apustulis Jānis, būdams vienots ar Kristu, izpildot Kristus aicinājumu „palieciet manī un es jūsos” (Jņ 15,4). Bīskapa Sloskāna Euharististiskā kontemplācija ir piemērs tam, uz ko pāvests mūs aicina: „Lai šajā gadā draudzes un reliģiskās kopienas veltās Euharistiskajai pielūgsmei ārpus Svētās Mises! Ceļos nometušies, ilgi kavēsimies Euharistijā klātesošā Jēzus priekšā, ar savu ticību un mīlestību gandarot par paviršību, nolaidību un apvainojumiem, ar kādiem daudzviet pasaulē jāsastopas mūsu Pestītājam.” (17). Bīskaps Sloskāns arvien vairāk īstenoja savā dzīvē Euharistisko noslēpumu, pats kļuva upuris par brāļiem, atdodot savu dzīvi par savu ganāmpulku gan Baltkrievijā: Minskas – Mogiļevas bīskapijā, gan izsūtījumā – Solovku salās un Sibīrijā, gan Latvijā un trimdā – Beļģijā, dzīvojot pēc Kristus vārdiem: „Nav lielākas mīlestības kā atdot savu dzīvību par saviem tuvākiem”, izpildot 1926. gadā izvēlēto bīskapa devīzi „Hostia pro fratribus – Upuris par brāļiem”. Nevar nepieminēt Briseles arhibīskapa Daniela teiktos vārdus bēru svētrunā: „Dārgais līdzbrāli, lūk, jūs kā sv. Polikarps esat daudzu ciešanu un vajāšanu žēlastību pārveidots Euharistijas maizē (Hostia pro fratribus).” Dārgie Kristum ticīgie, ar bīskapa Sloskāna atzīšanu par Godināmo, mēs varam droši skatīties uz viņu kā uz īstu Kristus liecinieku, kas mūs māca un mudina arvien vairāk kļūt par Dieva mīlestības gaismas lieciniekiem, atklājot visiem, ka Dievs ir mīlestība tiem, kuri mīl un pazīst Viņu. Lūgsim Dievu, lai bīskaps Sloskāns tiktu paaugstināts uz altāra par Svētīgu un Svētu, apstiprinot ar brīnumiem viņa svētuma slavu un dzīves izcilumu, kā to paredz Katoļu Baznīcas kārtība. Turpināsim iedziļināties Godināmā Boļeslava Sloskāna dzīvē, lai labāk izprastu Evaņģēlija mācību un dzīvotu Euharistijas garā. Bīskaps ir skaists Kristus tēls, kurš izprata kristīgās ticības būtiskos noslēpumus un no debesīm palīdz katram no mums kļūt par Dieva godības atspulgu, lai pasaule ticētu un tiktu glābta no ļaunuma. Laicīgam cilvēkam būtiskais ir neredzams, bet tas, kurš meklē patiesību un ir izjutis sevī ilgas pēc bezgalības, redzēs bīskapa acīs, viņa vārdos, viņa dzīvē, varēs izjust apustuļa Pāvila teikto: „Ne es vairs nedzīvoju, bet manī dzīvo Kristus.” Bīskaps Sloskāns pamodinās katrā no mums ilgas pēc Dieva un palīdzēs visu skatīt pārdabiskā gaismā un izvēlēties mūsu dzīvē vienīgo pareizo virzienu ”Debesis”. |
