Cienījamais ekselence, brāļi priesterībā, visi svētceļnieki un Kuldīgas draudzes ticīgie! Kā jau Sv. Mises sākumā teicu, šodien ir trīskārši svētki. Šai sakarā pārdomāsim divus tematus – priesterība un Dievmātes godināšana. Priesterība. Šis vārds cilvēkos izraisa labu un sliktu asociāciju bagātību. Īpaši mūsdienās, kad, atsaucoties uz vārda brīvību, var bez jebkādām sekām pateikt visu. Ticīgam cilvēkam šis vārds saistās ar īpašo priestera kā vidutāja starp Dievu un cilvēkiem lomu. Tomēr vienmēr aiz šīs īpašās cieņas slēpjas cilvēks, parasts cilvēks ar visu vājību un labo īpašību komplektu. Cilvēks, kuram ir dots dzīvot un pildīt savu kalpojumu sabiedrībā, kuru veido tādi paši nepilnīgi cilvēki, kuru dēļ Dievs viņu aicināja, kuru dēļ apdāvināja ar priesterības dāvanu. Runājot par priesterību, par to, ka cilvēks tiek apdāvināts ar šo dāvanu, vispirms ir jāatceras pamatlieta, lai priesterība varētu veidoties, – kristība. Mūsu dzīve ar Dievu tā patiesi iesākas kristību dienā, un kristībās žēlastība ir pirmā, ar kuru mēs tiekam apdāvināti. Dievs, dāvājot mums dzīvības dāvanu, dāvā mums kaut ko tādu, ko īsti nespējam izprast, jo no nekā, burtiski – no nekā –, parādās dzīvība un ne tikai kaut kāda dzīvība: dzimst konkrēts cilvēks no konkrētiem vecākiem konkrētā laikā un konkrētā vidē. Tā ir šī pirmā dāvana. Kristības žēlastība atver mūs pārsteidzošai Dieva darbībai, bet arī mūsu darbībai Dieva dēļ, kaut arī ne visi to aptver. Ar citiem sakramentiem – iestiprināšanu, Euharistiju, gandarīšanu, šī žēlastība mūsos pilnveidojas, un tad pamazām sākam atpazīt katrs savu īpašo aicinājumu. Aicinājuma atpazīšanas un pieņemšanas sekas priesterībā ir tādas, ka no apdāvinātā cilvēks aizvien vairāk kļūst par apdāvinātāju, bet tas tādēļ, ka nemitīgi smeļas žēlastību no Tā, kurš viņu ir aicinājis. Ir periods dzīvē, kad mēs smeļamies, kad krājam žēlastības, bet tās nedrīkstam paturēt sev kā zemē ierakto “talentu”, par ko Kristus runā līdzībā. Diemžēl ļaunais, labi zinot, cik liels apdraudējums viņam ir labi sagatavots priesteris, par katru cenu cenšas priesterus kārdināt, lai mēs šo cieņu nelietderīgi notērētu. Ir skaidri jāzina, ka ikviens, kad izlemj atbildēt aicinājumam kļūt par priesteri, uzsāk nemitīgu pilnveidošanās un darba ceļu. Darba ar sevi, bet arī darba ar cilvēkiem ceļu. Patiesa priesterība ir ar nemitīgas kalpošanas raksturu. Vismaz tā ir jābūt. Tas, ka tikām apdāvināti, nozīmē, ka tagad pašam ir jāapdāvina citi. Bet ar ko mēs varam apdāvināt? Ne jau ar Baznīcas pakalpojumiem, kā to bieži uzskata, ne jau ar apdrošināšanas polisi pestīšanai, kā apdrošināšanas aģentūras darbinieki. Jāapdāvina ar žēlastību, kuru Dievs cilvēkiem ir sagatavojis. Priesteris ir tas, kurš vieno, ir tilts, vidutājs, kuram jāvieno cilvēks ar Dievu. Ja priesteris to nedara, tad nepilda savu vissvarīgāko uzdevumu, noniecina savu aicinājumu, jo neved cilvēkus pie Dieva. Pirmais, ar ko priesteris var apdāvināt cilvēkus, caur ko var vest cilvēkus pie Dieva, ir sakramenti. Apdāvina ar sakramentu žēlastībām tos cilvēkus, kas nāk uz Baznīcu, un dara to tādēļ, ka pats jau ir ticis apdāvināts. Tad ar to, ka ir kopā ar tiem cilvēkiem, pie kuriem ir sūtīts, kuru dēļ ir aicināts. Kā savas kalpošanas sākumā bieži teica pāvests Francisks: ganam ir jāsmaržo pēc avīm, jābūt ar tām nemitīgi. Priesteris šajā kalpošanā, šajā apdāvināšanā nav viens. Dievs apdāvina viņu ar žēlastību, bet ir sūtījis viņa dzīves ceļā arī savu Māti. Jaunava Marija ir cieši saistīta ar priesterību. Kad Dievs nolēma kļūt par cilvēku savā Dēlā, Viņam bija vajadzīgs vienas savas radības brīvi izteikts “jā”. Dievs nedarbojas pret mūsu brīvību. Notiek kas neparasts: Dievs padara sevi atkarīgu no brīvas izvēles, no viena savas radības izteiktā “jā”; Viņš gaida šo “jā”. Tā tas bija Marijas dzīvē, un tā tas ir arī ikviena dzīvē, kas tiek aicināts uz priesterību. Marijas “jā” padarīja viņu par Dzīvības māti, šis viņas “jā” ir kā durvis, pa kurām Dievs spēja ienākt pasaule, lai kļūtu cilvēks. Arī katra aicinātā “jā” ir durvis caur Euharistijas noslēpumu, caur kuru Dievs aizvien ienāk pasaulē un kļūst mums par barību mūžīgai dzīvei. Tāpēc upuris, priesterība un iemiesošanās ir cits ar citu saistīti un Marija ir šī noslēpuma centrā. Arī šodien, piedaloties Euharistijā, mēs godinām Mariju, godinām kā Dzīvības Māti šajā svētvietā. Godinām, jo viņa ir mums vidutāja pie Dieva. Tā, kura nemitīgi turpina to, ko iesāka Galilejas Kānā, par ko lasījām Evaņģēlijā. Viņa tuvina mūs Kristum un aizbildina par ikvienu no mums. Marija reprezentē labas mājasmātes miera pilno nostāju, mājasmātes, kura pamana ikvienu vajadzību, kura aktīvi reaģē un ir gatava steigties palīgā. Viņa jūt līdzi jaunajam pārim, kad pamana, ka pietrūkst vīna, un ņem visu savās rokās. Marija ir solidāra ar cilvēkiem, kas ir vajadzībā, un nes viņu vajadzības Jēzum. Viņas aizbildniecība ir tīra, nesavtīga. Tāpat viņa nesaka, kas Jēzum jādara, neprecizē, cik litru vīna vajag. Viņa vienkārši atklāj vajadzību. Lūk, patiesas aizbildnieciskās lūgšanas piemērs. Dažkārt var dzirdēt sakām, kāpēc mums jālūdzas, kāpēc jālūdzas par citiem? Dievs taču zina visas vajadzības! Tā ir patiesība. Galu galā arī Jēzus līdzības par debesu putniem noslēgumā saka: “Jūsu Tēvs tāpat zina, ka jums to vajag.” (Lk 12, 30) Kad Kungs saka: “Lūdziet un jūs saņemsiet,” tad runa ir par kaut ko citu. Tad vajag Dievam pateikt to, ko piedzīvojam, kas mūs nodarbina: “Kungs, es ciešu, esmu nobijies, dzīvoju tumsībās”, “Kungs, mūsu brālis ir slims, mēs uzticam Tev viņu”. Nav runa par to, lai pateiktu Dievam, kas Viņam jādara vai kādā veidā jādara. Ir vienkārši jāsaka: “Dievs, es ciešu, man sāp, esmu izsalcis, esmu izslāpis.” Tas nozīmē rīkoties kā bērna attiecībās ar tēvu, kurš zina, kas viņa bērnam ir vislabākais. Marija pazīst Dievu un tādēļ vienkārši saka: “Viņiem nav vīna!” Neko vairāk. Marija pateica Jēzum vienkāršu ziņu, un tā bija viņas lūgšana. Kirils no Aleksandrijas, komentējot Jēzus atbildi Marijai, saka: “Kad Kristus aiz cieņas pret Mariju nolēma paveikt brīnumu, kuru nevēlējās izdarīt, parāda, ka vecākus pienākas godāt.” Pats Dieva Dēls parāda godu Marijai un piepilda viņas aizbildniecisko lūgšanu. Pēc tam Marija vienkārši pagriežas pret kalpiem un saka: “Dariet visu, ko Viņš jums teiks!” (Jņ 2, 5) Tie ir pēdējie Marijas vārdi Evaņģēlijā, pēdējais vēstījums, ko viņa mums atstāj. Ticības pilni vārdi. Marija vēl nezina, ko Jēzus paveiks, nezina, kas notiks. Vienkārši lūdz mūs, lai mēs kopā ar viņu paliktu paklausīgi ticībā. Tāda ir Marijas aizbildniecība: pilnīga solidaritāte ar cilvēku vajadzībām, uzticot tās Dievam. Tikai šādā nozīmē var runāt par Marijas aizbildniecību starp Jēzu un cilvēkiem. Šo aizbildniecību viņa veic cauri gadsimtiem gan lielās svētvietās, gan mazās būdiņās. Visur, kur cilvēki ir vajadzībās. Visas Marijas parādīšanās cauri gadsimtiem ir notikušas tikai ar šo vienu mērķi – pamudināt cilvēkus: “Dariet visu, ko Viņš jums teiks!” Galilejas Kānā, pirms vēl viņai tiks dāvāta zīme, Marija parāda pilnīgu ticību un uzticēšanos, beznosacījumu paklausību un visa pieņemšanu, ko Dievs ir sagatavojis. Lūk, tā ir patiesā aizbildnieciskā lūgšana: Dieva saruna ar cilvēku un cilvēka sauciens uz Dievu. Tādēļ nepastāv aizbildniecība, kura neietu caur krustā sisto Kristu – vienīgo vidutāju. Marija to saprata un pielietoja. Šodien, esot šeit un svinot šos svētkus, uzticēsim katrs savas vajadzības mūsu Debesu Mātei, lai Viņa tās nes savam Dēlam, bet vienlaicīgi lūgsim arī tādu ticības un paļāvības dāvanu kā Marijai, lai spējam pieņemt visu, ko Dievs ir mums sagatavojis. Ar Dievmātes aizbildniecību pateiksimies Dievam par priesterības dāvanu, gan šodien konkrēti par priesterim Vjačeslavam dāvāto priesterību, gan visiem priesteriem. Un uzticēsim debesu Mātei visus jaunos aicinājumus, kuri tik ļoti nepieciešami Latvijai un pasaulei. Amen. Katedrāle.lv |
