Šodien viņš pievērsās svētā Pāvila pirmajam misiju ceļojumam un Jeruzalemes koncilam. Vispārējās audiences laikā Francisks atgādināja, ka vakar bija svētā Jāņa Pāvila II liturģiskās piemiņas diena, un aicināja mūs sekot šī "ticības un evaņģēliskās dzīves skolotāja" paraugam. Jānis Pāvils II mums rāda piemēru, kā mīlēt Kristu un katru cilvēku. Apustuļu darbu grāmata mums vēstī, ka Pāvils pēc atgriešanās tiek pieņemts Jeruzalemes Baznīcā un sāk sludināt Kristu. Tomēr dažu naidīgās attieksmes dēļ viņš ir spiests pārcelties uz savu dzimto pilsētu Tarsu, kur viņam pievienojas Barnaba, lai iesaistītu viņu "garajā Dieva Vārda ceļojumā" pa pasauli. Apustuļu darbu grāmata ir grāmata, kas vēstī par Dieva Vārda garo ceļojumu – uzsvēra pāvests. Šis ceļojums iesākas pēc negantām vajāšanām (sal. Apd 11, 19). Tā vietā, lai apstādinātu evaņģelizāciju, vajāšanas kļūst par izdevību, lai paplašinātu lauku, kurā krist Dieva Vārda sēklai. Kristieši nenobīstas. Viņiem nākas bēgt, bet viņi bēg ar Vārdu un izkaisa šo Vārdu pa visām malu malām. Pāvils un Barnaba vispirms ierodas Sīrijas Antiohijā, kur paliek gadu, māca un palīdz vietējai kopienai iesakņoties. Antiohijā ticīgie pirmo reizi tiek nosaukti par "kristiešiem" (sal. Apd 11, 26). Francisks norādīja, ka Apustuļu darbu grāmata mums atklāj Baznīcas dabu. Baznīca nav cietoksnis, bet ir telts, kas ir spējīga paplašināties, lai tanī varētu ienākt un satilpt visi. Baznīca ir vai nu "Baznīca, kas iziet", vai nu tā nav Baznīca. Tās durvīm vienmēr ir jābūt atvērtām. Baznīca ir aicināta "vienmēr būt atvērtam Tēva namam. Viena no šādas atvērtības konkrētām zīmēm ir visur atvērtas baznīcu durvis, lai tad, ja kāds gribētu sekot Gara iedvesmai un tuvotos, meklējot Dievu, to neatgrūstu slēgto durvju saltums" (Evangelii gaudium 47). Runājot par pirmo koncilu Baznīcas vēsturē, tas ir, par Jeruzalemes koncilu, pāvests pastāstīja, ka tajā tika aplūkots kāds ļoti delikāts teoloģisks, garīgs un disciplinārs jautājums. Tas bija jautājums par attiecībām starp ticību uz Kristu un Mozus likuma ievērošanu. Pētera un Jēkaba uzrunas bija izšķirošas. Šie divi apustuļi aicināja neuzspiest pagāniem apgraizīšanu, bet pieprasīt tikai to, lai viņi atturas no visāda veida elkdievības. Francisks norādīja, ka Jeruzalemes koncils mums parāda, kā tikt galā ar domstarpībām un tiekties pēc "patiesības mīlestībā" (Ef 4, 15). Tas mums atgādina, ka ekleziālā konfliktu risināšanas metode ir balstīta uz dialogu, kurā ietilpst uzmanīga un pacietīga ieklausīšanās, un uz izšķiršanu, kas tiek veikta Svētā Gara gaismā. Gars, patiešām, palīdz pārvarēt ikvienu noslēgšanos un spriedzi. Viņš darbojas sirdīs, lai patiesībā un labajā tiktu panākta vienotība. Katehēzes noslēgumā pāvests aicināja lūgties, lai Kungs nostiprina visos kristiešos, īpaši bīskapos un priesteros, vēlmi pēc vienotības un atbildību šajā jautājumā, kā arī, lai palīdz mums veidot dialogu, prast ieklausīties otrā un satikties gan ar savas ticības brāļiem, gan tiem, kuri atrodas tālu, lai tādā veidā mēs varētu baudīt un atklāt Baznīcas auglīgumu. Baznīca ir aicināta visos laikos būt par daudzbērnu "priecīgo māti". Vispārējās audiences laikā pāvests vērsās pie sabiedrības ar speciālu aicinājumu attiecībā uz Čīli. "Ar raizēm sekoju notiekošajam Čīlē," viņš sacīja. Viņš novēlēja, lai tiktu pielikts punkts vardarbīgajām manifestācijām un, ejot dialoga ceļu, tiktu panākts krīzes atrisinājums visai tautai par labu. Uzrunājot itāļu svētceļniekus, pāvests, kā jau iepriekš tika minēts, aicināja ticīgos sekot svētā Jāņa Pāvila II paraugam, bet, sveicot vācu valodā runājošos ticīgos, viņš atgādināja, ka šis ir misijām veltītais mēnesis. Šajā sakarā Francisks aicināja lūgt Svēto Garu, lai Viņš palīdz mums atvērt Evaņģēlija durvis visām tautām un būt par īstiem dievišķās mīlestības lieciniekiem. Vaticannews.va | 
