Lūgsim Kungam gaismu labi saskatīt, kas notiek mūsu sirdī – aicināja pāvests, komentējot šai dienai veltīto pirmo lasījumu (Rom 7, 18-25a). Lasījumā apustulis Pāvils runā par nepārtrauktu iekšēju cīņu, kas norisinās cilvēkā. Viņš par sevi stāsta, ka viņā notiek liela cīņā starp vēlmi pēc labā un nespēju to izdarīt. "Jo es nedaru labo, ko gribu, bet gan ļauno, ko negribu, - to daru", viņš saka. Komentējot šo Rakstu vietu, pāvests norādīja, ka kādam var rasties jautājums, vai tādējādi Pāvils nav nonācis ellē? Vai viņš, "darīdams ļaunu, ko negrib", nav piedzīvojis sakāvi? Nē, viņš ir svētais – atgādināja Francisks. Viņš ir svēts, un arī svētie piedzīvo sevī šo iekšējo cīņu. Tā ir ikdienas cīņa, kas skar visus cilvēkus. Tā ir cīņa starp labo un ļauno; tomēr nevis starp abstraktu labo un abstraktu ļauno, bet starp labo, uz ko mūs iedvesmo Svētais Gars, un starp ļauno, ko darīt mūs pamudina ļaunais gars. Tā ir cīņa. Tā skar mūs visus. Ja kāds no mums sacītu "Bet es to nejūtu, esmu svētlaimīgs, dzīvoju mierā", tad es atbildētu "Tu neesi svētlaimīgs, bet esi 'anestezēts', cilvēks, kurš nesaprot, kas notiek". Šodien mēs uzvaram šo ikdienas cīņu, bet rīt un parīt mums nāksies atkal un atkal cīnīties – turpināja Svētais tēvs. Un tā tas būs līdz dzīves beigām. Pāvests šeit minēja mocekļus, kuriem nācās cīnīties līdz pēdējam, lai saglabātu savu ticību. Līdzīgi bija arī ar svēto Terēzi no Bērna Jēzus, kura vissmagāko cīņu piedzīvoja tieši dzīves beigās, jau atrazdamās nāves gultā. Viņa juta, ka ļaunais gars gribēja viņu izraut no Kunga rokām. Dažreiz piedzīvojam ārkārtējas cīņas, citreiz tā ir pavisam parasta, ikdienas dzīves cīņa. Šajā kontekstā pāvests atgādināja Lūkasa evaņģēlija fragmentu (sal. 12, 54-59), kurā Jēzus saka: "Par debess un zemes izskatu jūs protat spriest. Bet kā tad neprotat spriest par šo laiku?" Mēs, kristieši, bieži vien esam ļoti aizņemti ar daudzām lietām, tai skaitā, labām lietām, bet kas notiek mūsu sirdī? – norādīja Svētais tēvs. Kas tev to iedvesmo? – viņš jautāja. Kas ir tas, uz ko tu garīgi tiecies? Kas tev liek to darīt? Parasti mūsu dzīve līdzinās ceļam. Kad mēs ejam pa ceļu, tad skatāmies tikai uz tām lietām, kas mūs interesē, bet pārējām nepievēršam uzmanību. Cīņa, kas mūsos notiek, ir cīņa starp žēlastību un grēku, starp Kungu, kurš grib mūs izglābt un izvilkt ārā no tā vai cita kārdinājuma, un ļauno garu, kurš vienmēr gāž mūs gar zemi un grib mūs pieveikt. Pāvests aicināja palūkoties, kas notiek mūsos. To ir svarīgi zināt. Svarīgi noskaidrot, vai mūsu lēmumi ir no Kunga, vai arī mēs rīkojamies, pakļaujoties savam egoismam vai ļaunā gara diktātam. Francisks uzsvēra, ka ir svarīgi būt garīgi sakopotiem un nepieļaut, ka mūsu dvēsele kļūst par ceļu, pa kuru visi var bradāt. Taču kā to panākt? Pirms noslēgt dienu, vajag apstāties uz divām vai trijām minūtēm un padomāt, kas svarīgs manī šodien notika. Varbūt šodien es mazliet kādu ienīdu, varbūt aprunāju, varbūt izdarīju kādu žēlsirdības darbu… Kas tevi pamudināja to visu darīt? Kas tevi pamudināja uz slikto? Kas tevi pamudināja uz labo? Mums ir jāuzdod šie jautājumi, lai redzētu, kas notiek mūsu sirdī. Pāvests noslēgumā atzina, ka dažreiz mēs labāk zinām to, kas notiek mūsu apkārtnē vai kaimiņu mājā, nekā to, kas notiek mūsos pašos. Vaticannews.va | 
