Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Jaunā klostera ēka kā Dieva brīnums
31.10.2019 pl. 11:19

Intervēja Ieva Liede

2017. gada augustā tika iesvētīts pamatakmens Jēzus un Marijas dominikāņu māsu misionāru klostera ēkai Liepājā, Lauku ielā 52. Kā stāsta klostermāsa Diāna Jaks, ir grūti noticēt, ka tik īsā laikā klosteris ir pabeigts. Pirms tam saimniecības ēkas tika pielāgotas dzīvošanas vajadzībām.

Klostera ēkai Liepājā jābūt

Var rasties neizpratne – kādēļ dominikāņu māsām Liepājā būtu nepieciešams atsevišķs klosteris, ja jau 18 gadus tas ir radis sev vietu pie Sv. Meinarda baznīcas? Klostermāsa Diāna Jaks sniedz atbildi uz šo jautājumu un izskaidro apstākļus, kas sekmējuši ieceri par jaunas mājvietas rašanos: “Bija ziedotāji, kuri deva naudas līdzekļus, lai Austrumos tiktu būvēts klosteris. Mūsu kongregācijas dibinātājs Jaceks Voroņeckis OP izveidoja tādu Misiju institūtu (MIK), kurā tiek sagatavoti misionāri darbam Krievijā. Viņš arī mūsu kongregāciju veidoja ar domu, ka māsas kalpos Krievijā, viņa dzīves laikā vēl nepastāvēja Padomju Savienība. Tā tika izveidota, un tādēļ mūsu kongregācijas māsas tagad ir ne tikai Krievijā, bet arī citur. Šis institūts dominikāņu māsām misionārēm piešķīra līdzekļus, lai mēs varētu īstenot mūsu dibinātāja ideju celt klosteri Krievijā. Tā kā tur to izdarīt ir ļoti grūti, māsas vēlējās to darīt Ukrainā un gandrīz jau tur nopirka zemi, bet ar laiku šim zemes gabalam uzradās trīs īpašnieki, tādēļ tas radīja sarežģījumus. Šī informācija man bija zināma, tādēļ apspriedāmies ar māsu Judīti OP par iespējamo klostera būvniecību Liepājā un nolēmām par to informēt mūsu kongregāciju. Sazinājāmies caur Skype, un klostermāsas Polijā piekrita šo priekšlikumu apdomāt.”

Atļauja klostera ēkas būvniecībai tika saņemta, bet ar noteikumu, ka m. Diāna OP uzņemsies atbildību par būvniecību. Lielajā mīlestībā uz Latviju m. Diāna piekrita šiem nosacījumiem: ”Protams, tajā brīdī es neapzinājos, ko tas nozīmē, bet savs klosteris Liepājā bija mūsu sapnis. Meinarda baznīcai piederošajās telpās mūsu dzīves apstākļi kļuva arvien grūtāki, temperatūra ziemā reizēm pazeminājās līdz +10 grādiem, bet vasarā uzkāpa līdz pat +44. Telpu stāvoklis kļuva aizvien sliktāks, jumts draudēja iebrukt.” Kad strādnieki remontējuši jumtu un atklājuši, ka tā stāvoklis virs klostera virtuves ir viskritiskākais, atzinuši, ka vienīgi māsu stiprā ticība pasargājusi no tā, lai jumts neiebruktu.

Sapnis par atsevišķu klostera ēku ar telpām, kurās varētu cilvēkiem kalpot vēl vairāk, kļuva arvien stiprāks, un tad radās šī iespēja. Abas klostermāsas kopā sāka meklēt zemes gabalu Liepājā, kas būtu piemērots jaunā sapņa īstenošanai dzīvē. Sīki un smalki internetā tika izpētīti pārdodamās zemes piedāvājumi, atzīmēti kartē un ar velosipēdiem apbraukāti, novērtēti. Nofotografētie uzņēmumi tika sūtīti māsām uz Poliju, tad kopīgi apspriesti, līdz beidzot tika atrasts zemes gabals Lauku ielā 52. Zemes īpašniece tomēr prasījusi pārāk augstu maksu, bet tad pati piezvanījusi un nolaidusi cenu tā, ka vairs nebija šķēršļu to iegādāties.

Kāds klosteris varētu izskatīties?

Izlolotais sapnis sāka iegūt konkrētākas aprises, un tās vajadzēja piefiksēt, tādēļ klostermāsu padome Polijā izteica savas vēlmes, tās uzzīmēja, tāpat savas ieceres uz papīra uzlika arī māsas Liepājā, un kopīgi tika atrasts abām pusēm pieņemamākais variants. Bija jāmeklē arhitekts, kas to visu varētu atbilstoši izprojektēt, piekrita Ivars Tomsons. Atceroties šo posmu klostera tapšanā, māsa Diāna OP atzīst: “Manuprāt, šis bija visgrūtākais posms, jo prasīja ļoti daudz pacietības, saskaņojot projektu, lai visās detaļās tas būtu tāds, kā mēs to vēlamies, un atbilstu mūsu finansiālajām iespējām. Protams, saskaņošana bija jāveic arī būvvaldē – vai tik lielu ēku drīkstam celt šajā vietā. Sastapos ar ļoti lielu pretimnākšanu no arhitektes Guntas Šnipkes, tikai tad varēja sākties praktiskie darbi.”

Jāsāk būvēt

Būvdarbi bija sadalīti divos posmos: pirmais – saimniecisko ēku remonts un katlu mājas, tehniskās telpas, garāžas izbūve, otrais – klostera ēkas būvniecība. Kāpēc tā? Kas gan to labāk varētu paskaidrot nekā māsa Diāna OP, kura ļoti cītīgi sekojusi līdzi visai būvdarbu gaitai: ”Tāpēc, ka mēs gribējām būt uz vietas tad, kad taps mūsu klosteris. Mēs šajās palīgtelpās, kas bija pielāgotas dzīvošanai, arī mājojām, jo būvfirma mūs pieņēma darbā kā brīvprātīgos apsargus.

Mums abām ar m. Judīti OP tā bija pilnīgi jauna pieredze. Runājot par būvmateriāliem, ļoti daudz informācijas meklējām internetā, centāmies atrast to, kas klosterim būtu pats labākais. Ņēmām vērā to, lai tas būtu funkcionāli, un nauda, ko ieguldīsim šajos materiālos, ilgi kalpotu. Bija materiāli, kurus pasūtījām no Polijas, tāpēc, ka tā iznāca lētāk. Pat ar visu transportēšanu iznāca uz pusi lētāk, nekā tad, ja mēs to būtu pasūtījušas Latvijā.”

Patīkamie pārsteigumi, cilvēku pretimnākšana

Dieva apredzībā nav sfēras, kas no tās būtu izslēgta, protams, arī būvniecība. Par to liecina m. Diānas teiktais: “Viss šis klostera būvniecības laiks bija viens liels Dieva brīnums, apredzība, Viņš mūs tiešām nesa uz rokām!”

Tika rakstīti projekti, jo ar saņemto naudu no MIK nepietika, trīs organizācijas atsaucās uz lūgumu pēc palīdzības: “Bonifatiuswerk”, “Renovabis” un sv. Pētera Klavera klostermāsas Romā. “Bonifatiuswerk” atbilde pienāca ļoti ātri, un tajā bija rakstīts, ka viņiem ir ļoti daudz projektu, bet Liepājas klostera ēkas būvniecību viņi uzskatīja par primāri atbalstāmu. Diemžēl uz jaunā klostera iesvētīšanas svētkiem neviens no “Bonifatiuswerk” pārstāvjiem nevarēja ierasties, bet organizācijas atbildīgais monsinjors Georgs Austens atsūtīja ļoti skaistu vēstuli, kurā minēja grūto Baznīcas situāciju Vācijā, aprakstot apstākļus, kuros daudzi cilvēki pamet Baznīcu. Viņa skatījumā Baznīcai Latvijā ir nākotne, uzsverot, ka mūsdienās jauna klostera būvniecība ir liels retums, un vēl jo vairāk viņu uzrunājis fakts, ka par tā tapšanu atbildību ir uzņēmušās sievietes.

Iesniegtajā projektā Vācijas katoļu labdarības organizācijai “Renovabis” tika lūgta palīdzība finansiāli atbalstīt 1. stāva telpas, kas paredzēta apmeklētājiem un katehēzes nodarbībām, apmēbelēšanu. Dr. Angelika Šmēlinga, kura šajā organizācijā ir atbildīga par Latviju, painteresējusies arī par 2. stāva, kas pamatā paredzēts klosterim, finansēšanu. Māsa Diāna OP atbildējusi, ka neuzdrošinās lūgt palīdzību arī tam, jo tas paredzēts tikai māsām. Liels bija pārsteigums, kad no “Renovabis” saņemts iedrošinājums iesniegt projektu vēlreiz, tajā ietverot arī 2. stāva aprīkojumu, kas arī tika atbalstīts.

Arī citu brīnumu netrūka, piemēram, Olaines apkures radiatoru rūpnīca SIA “Lyngson”, kurai  būvuzraugs Edgars Vieglais ieteicis piezvanīt un lūgt pārdot radiatorus nedaudz lētāk, uzzinot, ka ceļam klosteri, visu nepieciešamo radiatoru skaitu uzdāvinājis. Turklāt tās rīkotājdirektors Uldis Benhens apmaksāja arī transportu radiatoru piegādei. Šādus radiatorus Latvijā ražo pamatā eksportam uz Norvēģiju un Zviedriju. Māsas Diānas OP skatījumā, arī pati būvfirma “Būvmeistars”, tās strādnieki, kuri būvēja klosteri un ar kuriem iznāca sastrādāties, bija lieliski cilvēki. Savu palīdzību dažādos jautājumos dāsni sniedza notāre Jevgēnija Jaunģelže.

Dievs iesāka labo darbu, Viņš arī pabeigs (sal. Fil 1,6)

Kā jau jebkura laba mērķa sasniegšanā ir grūtības, tādas bija jāpārvar arī šeit, īpaši sākumā, kad bija grūti saprast, kā visu iesākto paveikt. “Godīgi sakot,” stāstījumu turpina m. Diāna OP, “Polijā es to neuzņemtos darīt, jo neko nesaprotu no likumu valodas poliski, bet tagad man, polietei, tas bija jādara latviski.” Tomēr, neskatoties uz visu, Dievs visu kārtoja: “Visi cilvēki bija tik pretimnākoši, ka tad, ja mēs gribētu apturēt būvniecību, mēs to vairs nevarētu izdarīt, jo darbi gāja uz priekšu, daudzas lietas atrisinājās it kā pašas no sevis. Jā, tas bija apstiprinājums, ka šis klosteris ir Dieva plānā.”

Vēl kāds apstiprinājums Dieva darbībai klostera tapšanas laikā notika pēc tam, kad būvdarbi bija pabeigti. Pie m. Diānas pienācis kāds strādnieks ar savu sievu un izteicis vēlēšanos gatavoties Kristības sakramenta saņemšanai un vēlāk arī laulībai. “Tajā brīdī sapratu, ka šie 2,5 gadi ir bijuši mana mūža garākā katehēze, kuras laikā neizteicu nevienu vārdu par Dievu. Protams, ar prātu saprotam, ka ar savu dzīvi sludinām Dievu, bet šis notikums bija taustāma patiesība tam, ka tā ir.”

Klosteris kalpos māsām un cilvēkiem

Klosteris ir nodots ekspluatācijā, tagad tajā klostermāsas var dzīvot un pieņemt ciemiņus, bet māsa Diāna precizē jaunās ēkas izmantošanas ieceres: “Vispirms šī ēka kalpos māsām. Tur ir četras celles, katrai māsai sava.” Lai būtu pilnīgāka izpratne par vārdu “celle”, m. Diāna turpina: “Latīņu valodā vārds “celis” nozīmē “debesis”, tādēļ iznāk, ka katra māsa dzīvo “debesīs”. Mājā ir arī kapela, kurā lūdzamies katru dienu 3 – 4 stundas, jo tas ir mūsu uzdevums un misija. Kā dominikāņu māsas esam kontemplatīvas un apustuliskas, tādēļ mums ir svarīgs līdzsvars starp divām kolonnām: lūgšanu un apustulisko darbu. Otrajā stāvā ir klauzūra, kas nozīmē, ka mūsu dzīvojamā daļa ir atdalīta no pārējām telpām un tajā var ieiet tikai klostermāsas, nepieciešamības gadījumā arī priesteris, ārsts.”

Stāstot par pirmo stāvu, m. Diāna min, ka tur galvenā telpa ir kapela un tajā var satilpt pat līdz 30 cilvēkiem. Šobrīd, kamēr tehnisku iemeslu dēļ Sv. Meinarda baznīca ir slēgta, māsas svētdienās viesmīlīgi uzņem draudzi savā kapelā. Tiek domāts arī par nākotni – rekolekcijām, konferencēm, jo to rīkošanai ir pieejams viss nepieciešamais – zāle, ēdamzāle, virtuve, telpas nakšņošanai. Runājot par nakšņošanu klosterī, m. Diāna min, ka viss ir atkarīgs no viesu vajadzībām: “Ir izmantojama saimniecības ēka, kurā ir trīs atsevišķas istabas un virtuve ar ēdamzāli, divas viesistabas pāriem, viena vienvietīga  un viena sešvietīga istaba klostera ēkā. Iespējams nakšņot arī bibliotēkā uz matračiem.”

Tātad iespējams, iepriekš sazinoties ar māsām, izmantot šīs viesmīlīgās telpas rekolekciju rīkošanai, ierodoties no tuvākām un tālākām malām. Tā ir arī iespēja uz laiku atstāt savus ikdienas pienākumus un pavadīt “tuksneša” laiku klosterī, lai garīgi atpūstos, atjaunotos. Ja ir nepieciešamība, tad šajā laikā var tikties ar māsām, piedalīties viņu kopīgajās lūgšanās. Kā izrādās, šādu iespēju jau izmantojuši ciemiņi no kaimiņu valsts Lietuvas.

Klosteris “izauklēts”

Māsa Diāna neslēpj savu laimes sajūtu par to, ka klostera tapšanas laiks ir beidzies: “Šis laiks bija dāvana, bet dāvanas ne vienmēr ir skaistas un saldas.” Divarpus gadi bijuši grūti, jo pilnībā izmainījuši iepriekšējo, ierasto dzīvi. Vispirms māsas Diāna un Judīte jaunbūves teritorijā dzīvoja izremontētajā saimniecības ēkā un strādāja par brīvprātīgajiem apsargiem. Tas bija laiks, kad vairs nevarēja pieņemt ciemiņus, vadīt rekolekcijas, katehēzes – neko no tā, kas bija darīts iepriekš. Tomēr Dievs ne brīdi nepārstāja rūpēties, un arī šajā pārmaiņu laikā tika dāvāts iepriecinājums: “Viņš pats mums sagādāja darbu! Drīz vien saņēmām Anitas Cibules – Madonas draudzes apustuliskā darba atbildīgās – uzaicinājumu tur vadīt rekolekcijas. Apspriežoties ar m. Judīti, tajā saskatījām Dieva plānu, tādēļ piekritām. Esot Madonā, sastapām sievietes no Balviem, kuras savukārt uzaicināja pie sevis, tad tālāk uz Aizkraukli, Ogri. Tā mēs pusotra gada laikā novadījām 19 rekolekcijas, kopā mērojot ap 20 000 km. Tad jau pagājušā gada oktobrī redzējām, ka to vairs nevaram turpināt, kaut arī uzaicinājumu netrūka. Mūsu pirmais pienākums tomēr bija pabeigt klostera būvniecību.

Citāda lūgšana

“Tobrīd mums bija ļoti maz laika lūgšanai, bet tas iemācīja to “ķert”. Esmu sapratusi, ka tas viss bija Dieva plānā, jo, kaut mēs lūdzāmies daudz mazāk, es tomēr tik ļoti izjutu Dieva klātbūtni un mīlestību, ka pat nepamanīju – lūdzos mazāk. Vakaros, kad biju ļoti nogurusi, devos uz “randiņiem” ar Jēzu.

Otra lieta – es tagad novērtēju, cik svarīga ir dienas kārtība, jo tad, kad tās nav, es ilgojos pēc tās. Es reāli piedzīvoju, ka Dievs manai dzīvei ir nepieciešams un bez Viņa es neesmu nekas.

Visgrūtākais laiks sākās janvārī, kad ieklāja grīdas, jo tad ķērāmies pie mēbeļu skrūvēšanas. Bieži strādājām līdz pat divpadsmitiem, vieniem naktī, cēlāmies piecos no rīta. Bieži bijām tik nogurušas, ka bija pat grūti rokā noturēt breviāru. Lūgšanā biju kā tāda “čupiņa”, skatījos uz savām sastrādātajām, rokām, nevarēju koncentrēties. Jēzum teicu: “Es nemāku lūgties, esmu nogurusi, paskaties uz manām sāpošajām rokām un pieņem to kā manu lūgšanu.” Man pat nebija spēka Viņam kaut ko lūgt, un tad es padomāju, ka pati esmu lūgšana, kurā sevi atdodu Viņam.”

M. Diāna atzīst, ka šis grūtais laiks tomēr ir ļāvis piedzīvot īpašu Dieva mīlestību un klātbūtni. Viņasprāt, katram ir vajadzīgs laiks, kad Dieva priekšā stāvam tukšām rokām, jo Viņš gaida ne tikai mūsu vārdus, bet mūs pašus.

Jauns uzdevums un izaicinājums

Pagājušā gada vasarā, kad jau tik daudz ticis dots citiem, m. Diāna sevī sajutusi “tukšumu”, ko alka piepildīt ar garīgu “barību”. Tādēļ ar kongregācijas ģenerālās mātes piekrišanu tika uzsāktas mācības doktorantūrā – garīguma teoloģijā. Tagad jau viens studiju gads aiz muguras, palicis otrais un doktora darba rakstīšana. “Es tiešām ļoti priecājos par šo iespēju, kura man ļauj arī padziļināt attiecības ar Dievu. Apzinos, jo tuvāk būšu Dievam, jo vairāk varēšu dalīties ar citiem. Ja nerūpēšos par savu garīgo izaugsmi, tad visas manis vadītās rekolekcijas būs tikai tukši vārdi un tam nebūs augļu cilvēkos. Tādēļ, domājot par citiem, man bija jādomā par sevi pašu. Līdz ar to šobrīd man ir pārtraukums ārējās aktivitātēs.”

Laikraksts "Nāc", Nr. 111
Foto: Katedrāle.lv