Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Ēst, lai dzīvotu, nevis dzīvot, lai ēstu
06.12.2019 pl. 15:54

Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests

Nesen kāds garīdznieks man izstāstīja diezgan bēdīgu notikumu, ar ko viņam personīgi nācies saskarties. Katra mēneša pirmajā piektdienā viņš savā draudzē apmeklē slimniekus un cienījama vecuma cilvēkus. Kad viņš ienāca kādas sirmas māmuļas pieticīgajā dzīvoklī, uzreiz pamanīja svinīgi uzklātu galdu.

Priesteri aizkustināja tas, ka dažas servīzes krūzītes un trauki bija laika zoba skarti, savukārt sulas glāzes nebija īpaši tīras, jo šai sievietei bija slikta redze. Uz galda bija uzlikti cepumi, dažādi saldumi, nedaudz augļu un dārzeņu. „Sakiet, kas tie par svētkiem?” – viņš jautāja. Māmuļa teica: „Man šodien ir vārda diena. Drīz atbrauks mani bērni un mazbērni. Patiesībā viņiem jau vajadzētu būt”. Priesteris vaicāja: „Tātad jūs uzaicinājāt ciemos visu savu ģimeni?” „Nē, bērnus taču neaicina, jo tā jau ir vārda diena!” Priesteris ar šo kundzi sarunās pavadīja vairāk nekā stundu, un neviens tā arī neatnāca ciemos. Šis garīdznieks man teica: „Es nekad neaizmirsīšu to, kā viņa lika atpakaļ bufetē traukus, krūzītes, glāzes un cepumus. Viņa centās smaidīt, un teica, ka, iespējams, viņi ir ļoti aizņemti, bet acīs bija asaras un sarūgtinājums.”

Cik bieži tas tā notiek! Kā priesteris, apmeklējot pansionātus un aprūpes centrus, esmu pārliecinājies, cik tur mītošajiem cilvēkiem svarīgas ir tikšanās ar tuviniekiem, dēliem, meitām, mazbērniem! Šie cilvēki pēc šādiem apmeklējumiem vairākas dienas ir ļoti laimīgi. Taču nereti viņi nedēļām ilgi skatās uz durvīm, bet tā arī nesagaida nevienu no ģimenes. Viņiem blakus ir medmāsas, darbinieki, reizi mēnesī atnāk priesteris. Arī tas ir svarīgi, bet viņi tomēr gaida savus bērnus un radus. Nedomāsim, ka tas attiecas tikai uz slimiem un gados vecākiem cilvēkiem. Var dzīvot zem viena jumta un nemaz nesatikties, neparunāt, neizrādīt uzmanību, neinteresēties vienam par otru. Nereti cilvēki redz cits citu katru dienu, sēž kopā pie televizora vai pat pie viena galda un vispār nesarunājas, un nesatiekas. Var dzīvot laulībā, ģimenē un tomēr būt ļoti vientuļam. Cik daudz Eiropā ir cilvēku, kuri ir materiāli bagāti, bet dzīvo lielā vientulībā! Māte Terēze no Kalkutas sacīja: „Visbriesmīgākā nabadzība ir vientulība un sajūta, ka tu neesi mīlēts.”

Katru gadu Adventa laiks ir kā modinātājs, kas liek celties no letarģiskā – ilgā, dziļā, garīgā – miega. Neveiksmes, netaisnības, ciešanas, dvēseles tumsa, iekšējais tukšums, dzīves steiga dara mūs nejūtīgus jeb iemidzina attieksmē pret līdzcilvēkiem. Arī pārspīlēta aizraušanās ar mūsdienu informātikas un tehnikas sasniegumiem nereti mazina interesi par dzīves jēgu un tās nozīmi, mazina vēlēšanos meklēt Dievu kā vienīgo Patiesību un Mīlestību. Tas viss rada apjukumu, iekšēju trauksmi un bailes par rītdienu. Savukārt pieķeršanās materiālām vērtībām rada alkatību, jeb mantkārību, kas ir nepiepildāma – vienmēr ir un būs par maz, arvien vajadzēs krāt, pavairot, iegūt. Līdz ar to mums nav laika, lai dzīvotu, mīlētu, priecātos. Protams, mums jārūpējas par laicīgām lietām, bet nedrīkst aizmirst, ka mēs ēdam, lai dzīvotu, nevis dzīvojam, lai ēstu. Lai mēs atklātu savu identitāti, vērtību un dvēseles skaistumu, mums jāiziet ārā no savas konforta zonas un jāiet pretī citiem, īpaši tiem, kuriem visvairāk ir vajadzīga palīdzība.

Šajā sakarā pāvests Francisks atgādina: „Tu vari sev uzdot jautājumu, kas esi, un nodzīvot visu dzīvi, meklējot to, kas tu esi. Bet uzdod sev citu jautājumu: Kā dēļ tu esi? Protams, tu esi Dievam. Bet Viņš vēlas, lai tu dzīvotu arī citu cilvēku labā, un apveltīja tevi ar daudz labām īpašībām, talantiem, dāvanām un harizmām, kuras nav vienīgi tev, bet domātas arī citiem” (Christus vivit, nr 286). Padomāsim, kam mēs dzīvojam. Runa ir nevis par lietām, bet cilvēkiem, kuru dēļ dzīvojam.

Svētie Raksti runā par Jēzus mīlestību pret cilvēku, pat pret to grēcīgo, ļauno, kurš pieļauj dažādas kļūdas un dara netaisnību. Mums ir labi zināmi šādi piemēri, par kuriem lasām Evaņģēlijos: Jēzus dāvātā piedošana sievietei, kura tika pieķerta laulības pārkāpšanā (Jņ 8,1-11) vai Viņa sastapšanās ar muitnieku priekšnieku Zaheju (Lk 19,1-10). Tieši tā ir Evaņģēlija būtība, jeb labā vēsts par Dieva mīlestību: „Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un pestīt to, kas bija pazudis” (Lk 19,10). Neviens nevar dzīvot bez mīlestības. Vientuļi cilvēki, kuri jūtas nevajadzīgi un nemīlēti, ir noskumuši, dusmīgi, neapmierināti. To var redzēt viņu sejās. Ikviens cilvēks slāpst pēc mīlestības. Būt mīlētam ir viena no galvenajām cilvēka vajadzībām. Ja mēs šo patiesību pieņemsim, tad sapratīsim dievišķo mīlestību un to piedzīvosim savā dzīvē. Mīlestības pieredze dos spēku mainīties, strādāt ar sevi, kļūt labākam un veltīt laiku Tam, kurš mūs tik ļoti mīl. Tad mēs nespēsim par to nerunāt citiem. Svētais Augustīns ir teicis: „Tikai tas, kurā pašā deg dievišķās mīlestības liesma, var aizdegt uguni citos.” Tikai tad mēs spējam liecināt par Dieva mīlestību, lai citiem nodotu šo brīnišķīgo vēsti: „Tu esi Dieva mīlēts!” Mūsu laime taču nav atkarīga no ārējām lietām – bagātības, slavas, pat ne no zināšanām vai veselības, bet gan vienīgi no iekšējās pārliecības, ka Dievs mūs mīl.

Svētā Faustīne Kovaļska no Jēzus iemācījās, ka žēlsirdības darbi jāveic mīlestībā uz Dievu, un tajos jāieliek kaut kas no sevis, kāds savs upuris. Jēzus Faustīnei mācīja, ka žēlsirdība izpaužas darbos, vārdos un lūgšanā. Jēzus sacīja: „Žēlsirdība tuvākajiem tev jāparāda vienmēr un visur, tu nedrīksti no tās novērsties, atteikties vai liegties to darīt. (...) Šajos trijos veidos ir ietverta visa žēlsirdības pilnība, un tas ir neapstrīdams pierādījums mīlestībai uz Mani (Dienasgrāmata, nr 742).

Pirmkārt, žēlsirdība darbos. Apustulis Jēkabs apliecina, ka ticība bez darbiem pati par sevi ir mirusi (Jēk 2,17). Ticība kļūst patiesa tikai tad, ja tā izpaužas konkrētos mīlestības darbos. Ticība ir gan Dieva dāvana, gan cilvēka atbilde. Mūsu dzīvē viss ir žēlastība. Arī mūsu labie darbi izriet no Dieva mīlestības darbības mūsu dvēselē. Pāvests Francisks uzsver, ka „tieši žēlsirdība ir kristieša atšķirības zīme. Tāpat kā Dievu nevar izprast bez Viņa žēlsirdības, tā arī īstu kristieti nav iespējams saskatīt tajā, kuram pietrūkst žēlsirdības” (Uzruna pirms lūgšanas „Kunga eņģelis”, 08.12.2015).

Evņģēlija fragmentā par Pēdējo tiesu (Mt 25,31-46) Jēzus mums atklāj svarīgu patiesību, ka ikviena palīdzība, kuru nesavtīgi sniedzam tuvākajam, ir dāvana, ko sniedzam Kristum, un katra palīdzības atteikšana, ir atteikums arī Viņam. Tas nenozīmē to, ka mums ikvienam lūdzējam uz ielas būtu jādod nauda. Kristus no mums prasa žēlsirdību konkrētās lietās, – pasniegt izsalkušajam maizi, izslāpušajam – ūdeni, uzņemt mājās ceļinieku, rūpēties par slimajiem, apmeklēt cietumniekus. To spēj izdarīt ikviens no mums.

Otrkārt, žēlsirdība vārdos. Kādā žurnālā lasīju interesantu rakstu par attiecībām ģimenē. Tur bija apkopotas un arī analizētas dažādas aptaujas. Vecākiem tika jautāts: „Ar kādiem cilvēkiem savā apkārtnē jūs vismazāk sarunājaties?” Daudzi atbildēja: „Ar bērniem.” Veiktās aptaujas liecina, ka ikdienā vecāki ar bērniem sarunājas 5-10 minūtes, bet ar paziņām darbā astoņas stundas. Māte Terēze no Kalkutas par mākslu mīlēt ir sacījusi: „Ļoti viegli ir mīlēt tos cilvēkus, kuri ir tālu, bet ne vienmēr ir viegli mīlēt tos, kuri dzīvo mums līdzās.”

Laulātie draugi, neaizmirstiet, ka nepietiek ar to, ka reizi nedēļā pasakāt viens otram: „Es tevi mīlu!”, tas jāsaka ik katru jaunu dienu, turklāt balsī – tā, lai arī bērni to dzirdētu, jo tieši viņi visvairāk sagaida tēta un mammas savstarpējo mīlestību. Tas viņiem dod drošības sajūtu un pozitīvu izaugsmes iespēju.

Kristus dāvā savu spēku un garīgo varu, lai mēs spētu pārvarēt bailes, kas paralizē sirdi. Es domāju, ka ikvienam no mums ir tādas neatrisinātas lietas, par kurā sakām: nē, ar to es nekad netikšu galā. Tā, piemēram, varētu būt kāda svarīga saruna, kas varētu kaut ko būtiski mainīt mūsu dzīvē. Kā piemēru varu minēt stāstu par kādu studentu, kurš reiz piezvanīja uz savām mājām. Klausuli pacēla tēvs. „Sveiks, tēti, tas esmu es,” puisis nedroši sacīja. „Sveiks, dēls! Pagaidi, es tūlīt pasaukšu mammu.” „Nesauc mammu, es gribēju parunāt ar tevi!” „Vai kas noticis? Tev ir vajadzīga nauda?” „Nē, runa nav par naudu. Pēdējā laikā es daudz domāju par tevi, tēt, un mūsu attiecībām. Tu daudz un smagi strādāji ilgus gadus, lai apmaksātu manas studijas, bet es tev nekad pat neesmu pateicis paldies. Es gribu to izdarīt tagad.” Iestājās klusums, un tad tēvs vaicāja: „Dēls, vai tu esi dzēris?”. „Nē, tēt, es neesmu dzēris. Es zvanu, lai tev pateiktu lielu paldies. Un vēl gribu tev sacīt, ka es zinu, ka tu neesi tāds, kā bieži tevi raksturoja māte. Tu esi pats labākais tēvs pasaulē! Paldies tev!” Aizkustināts par šiem vārdiem, tēvs sacīja: „Paldies, dēls! Atzīšos, ka es šo sarunu gaidīju vairākus gadus.”

Varbūt šodien arī tavs tētis, mamma, dēls vai meita gaida šādu sarunu. Mēs gaidām un vienlaikus arī baidāmies sastapties viens ar otru, baidāmies cits citam pateikt kaut ko sirsnīgu, apskaut un samīļot. Un šīs bailes bieži vien ņem virsroku. Vai šajā Adventa laikā mēs spēsim pārvarēt bailes un atrast laiku ilgi gaidītai sarunai? Vai ļausim Kristum mūs pamodināt no dziļā garīgā miega?

Treškārt, lūgšana. Svētā Faustīne sacīja: „Ja nevarēšu izrādīt žēlsirdību ne ar darbiem, ne ar vārdiem, tad ar lūgšanu varu vienmēr. Ar lūgšanu varu izdarīt to, kas fiziski nav sasniedzams.” (Dienasgrāmata, nr 163) Mūsdienās daudzi vai nu aizmirst par lūgšanu, vai arī viņiem nav laika lūgties. Lūgšana – tā ir Dieva dāvana, bet no mūsu puses – apņēmīgas gribas atbilde. Tā vienmēr prasa piepūli, jo lūgšana ir cīņa pašam ar sevi un ar sātana viltībām, kas dara visu, lai atrautu mūs no vienības ar Dievu. Pastāv dažādas lūgšanas izpausmes formas, taču māsa Faustīne runā par aizlūgumu. Aizlūguma lūgšana nozīmē kaut ko lūgt kāda cita labā. Aizlūgums ir tāds lūgšanas veids, kas mūs tuvina Jēzus lūgšanai, jo Viņš ir vienīgais Aizbildnis pie Tēva, kas aizlūdz par mums visiem, it īpaši – grēciniekiem. Kas aizlūdz par citiem, tas raugās ne vien uz savām, bet arī uz citu vajadzībām un pat lūdzas par tiem, kas viņam dara ļaunu. Kāds cilvēks liecināja, ka mātes lūgšana izglāba viņam dzīvību, izglāba viņu no izmisuma.

Šīs pārdomas noslēgsim ar svētās Faustīnes lūgšanu: „Ak, Kungs, palīdzi man, lai mans skatiens būtu žēlsirdīgs, lai uz cilvēkiem es nekad neraudzītos ar aizdomām un nespriestu pēc ārējām pazīmēm, bet pamanītu to, kas ir skaists tuvāko dvēselēs un ietu viņiem palīgā. Kungs, palīdzi man, lai mana dvēsele būtu žēlsirdīga, lai es atsauktos tuvāko vajadzībām, lai es vienaldzīgi nepaietu garām tuvāko vaidiem un lūgumiem. Kungs, palīdzi man, lai mana mēle būtu žēlsirdīga, lai es nekad nerunātu sliktu par tuvāko, bet katram man būtu mierinājuma un piedošanas vārdi. Kungs, palīdzi man, lai manas rokas būtu žēlsirdīgas un labiem darbiem gatavas, lai es tuvākajiem darītu tikai labu un uzņemtos pašus grūtākos darbus. Kungs, palīdzi man, lai manas kājas būtu žēlsirdīgas, lai es vienmēr steigtos palīgā tuvākajiem, pārvarot savu nogurumu” (Dienasgrāmata, nr 163).

Lai šis Adventa laiks pamodina mūs no garīgās letarģijas un māca būt žēlsirdīgiem konkrētos darbos, vārdos, lūgšanā un viens otram izteikt mīlestības apliecinājuma vārdus!

Katedrāle.lv
Foto: Unsplash.com/Diego PH