Svētā tēva priesterisko dzīvi raksturo Dieva žēlsirdība. Viņa aicinājuma pirmsākumi meklējami 1953. gada 21. septembrī, svētā Mateja liturģiskās piemiņas dienā. Matejs bija muitnieks, kurš, satiekot Jēzu, piedzīvoja dziļu atgriešanos. Šajā dienā jauneklis Horhe Mario Bergoljo grēksūdzes laikā dziļi piedzīvo Dieva žēlsirdību. Viņa sirdi piepilda neaprakstāms prieks, un viņš pieņem galīgo lēmumu kļūt par priesteri. Francisks māca, ka žēlsirdība ir priestera dzīves un darbības galvenā iezīme. Priesteri, "netaisot troksni", atstāj visu, lai kalpotu Dieva tautai un veltītu tai savu dzīvi. Viņi, tāpat kā Jēzus, redzot nogurušos ļaudis, kuri ir kā avis bez gana, jūt tiem līdzi, steidzas izrādīt žēlsirdību, būt līdzās, uzklausīt un kalpot. 2014. gada 6. martā, uzrunājot Romas prāvestus, pāvests atgādināja, ka ļoti daudzi cilvēki ir ievainoti. Viņus ir ievainojušas materiālās problēmas, skandāli, tai skaitā Baznīcas skandāli, pasaulīgās ilūzijas. Tāpēc priesteriem ir jābūt līdzās šiem cilvēkiem un jādziedē viņu rētas. Būt žēlsirdīgam vispirms nozīmē dziedēt rētas. Šis ir žēlsirdības laiks – viņš uzsvēra. Pāvests savās uzrunās atgādina, ka priesteris ir Euharistijas cilvēks, kura dzīvē centrālo vietu ieņem Kristus. Kalpojot Dievam un Viņa tautai, priesteris nozīmīgu savas misijas daļu veic konfesionālā, uzklausot ticīgo grēksūdzes un Kristus vārdā dāvājot viņiem piedošanu. Francisks aicina priesterus nebūt grēksūdzē ne rigoristiem, ne laksistiem, tas ir, ne pārāk stingriem, ne pārāk vaļīgiem. "Tas, ka biktstēvu stils ir dažāds, ir normāli", viņš sacīja jau minētajā uzrunā Romas prāvestiem, "bet šīs atšķirības nedrīkst attiekties uz substanci, tas ir, uz veselīgo morālo doktrīnu un žēlsirdību." Svētais tēvs bieži vien atgādina, ka priesteris ir lūgšanas vīrs. Patiesas tuvākmīlestības avots ir viņa dziļā draudzības saikne ar Jēzu. Pāvests aicina garīgos ganus arī vienmēr raudzīties uz Mariju un katru dienu lūgties Rožukroni, kas ir vislabākais ierocis pret visiem ļaunā gara uzbrukumiem. Rožukronis ir arī viņa paša mīļākā lūgšana. "Raudzīties uz Mariju nozīmē ieticēt maiguma un mīlestības revolucionārajam spēkam", viņš rakstīja vēstulē priesteriem Arsas prāvesta nāves piemiņas 160. gadadienā. Pāvests Francisks, kā zināms, lielu vērību piegriež nabagiem. Viņš māca, ka priestera garīgums iemiesojas ikdienas dzīves realitātē. Priesteris ir aicināts iestāties īpaši trūkumcietēju, vājo un apspiesto labā. Baznīca nevar un nedrīkst palikt malā un neiestāties cīņā par taisnību, jo Dieva valstība sākas jau šeit, zemes virsū, un jau šeit satiekam Jēzu – raksta pāvests savā enciklikā "Evangelii gaudium" (sal. n. 183). Tiesas dienā mums būs jādod atskaite par to, kā būsim izturējušies pret Kristu, izturoties pret nabagiem, slimajiem, atstumtajiem, svešiniekiem un ieslodzītajiem (sal. Mt 25). Mēs tiksim tiesāti pēc mīlestības mēra, bet, kā teica svētais Jānis Pāvils II, mīlestība nevar pastāvēt bez taisnīguma. Francisks ne tikai aicina priesterus būt līdzās cilvēkiem, bet arī lūdz, lai ticīgie atbalstītu savus priesterus. Katru reizi, uzrunājot ticīgos, Svētais tēvs tos aicina lūgties par viņu. Šodien, svinot priesterības zelta jubileju, ticīgie visā pasaulē ir īpaši ar viņu vienoti un lūdzas par savu Baznīcas ganu. Jubilejā pāvestu sveic Romas diecēzes ģenerālvikārs, kardināls Andželo Dedonatis, Itālijas un citu zemju bīskapi, kongregācijas, ticīgo kopienas un daudzu pasaules valstu līderi. Vaticannews.va Foto: priesteris Horhe Mario Bergoljo gatavo ēst | 
