Komentējot pirmo lasījumu no svētā apustuļa Jāņa pirmās vēstules (sal. 4, 7-10), Francisks atgādināja, ka dzīvot kristīgi nozīmē palikt Dievā. Cilvēks var dzīvot visgrēcīgākajā pilsētā, visateistiskākajā sabiedrībā, bet, ja viņa sirds ir iesakņota Dievā, ja viņš paliek Dievā, tad viņš ir pestīšanas nesējs. Un garantija tam, ka paliekam Dievā, ir Svētais Gars. Kādā Apustuļu darbu grāmatas fragmentā lasām, ka daži kristieši neko nezināja par Svēto Garu. Kad viņiem jautāja, vai ir saņēmuši Svēto Garu, viņi nemaz nezināja, ka tāds Svētais Gars ir. Pāvests atzina, ka arī daudziem mūsdienu ticīgajiem Svētais Gars saistās tikai ar balodi un viņi nezina, ka tieši Svētais Gars ir minētā garantija, ka tieši Viņš ir šis spēks, pateicoties kuram mēs paliekam Dievā. Homīlijas turpinājumā Francisks pievērsās pasaules garam, kas ir Svētā Gara pretstats. Pēdējo Vakariņu laikā Jēzus nelūdz Tēvu paņemt mācekļus no pasaules, tāpēc ka kristīgā dzīve norisinās pasaulē, bet – pasargāt viņus no pasaules gara. Tas ir vēl sliktāk par grēku – norādīja pāvests. Pakļaujoties pasaulīgajam garam, cilvēks kļūst nejūtīgs un vairs nespēj atšķirt labo no ļaunā. Turpretī, lai mēs paliktu Dievā, mums ir jālūdz šī Svētā Gara dāvana. No tā mēs zinām, ka paliekam Dievā, ja mūsos mājo Svētais Gars. Tā ir garantija. Taču kā mēs varam zināt, vai mums ir Svētais Gars, vai pasaulīgais gars? Apustulis Pāvils aicina neskumdināt Svēto Garu. Kad mēs pievēršamies pasaulīgajam garam, mēs skumdinām Svēto Garu un Viņu ignorējam. Tādā veidā mēs Viņu atstumjam malā un izvēlamies iet citu ceļu – skaidroja Francisks. Grēks tevi tik ļoti neattālina no Dieva, ja tu to apzinies un lūdz piedošanu, turpretī pasaulīgais gars tev liek aizmirst, kas ir grēks, un tu domā, ka vari atļauties darīt visu. Šajā sakarā Svētais tēvs pastāstīja, ka kāds priesteris viņam parādīja video par to, kā daži kristieši kādā kristīgā zemē, vienā tūristu pilsētā, svinēja Jauno gadu. Viņi svinēja ļoti pasaulīgi, izšķērdējot naudu un daudzas lietas. Tas ir pasaulīgais gars. "Vai tas ir grēks?" "Nē, dārgais, tā ir samaitātība, kas ir vēl ļaunāk par grēku". Svētais Gars tevi ved pie Dieva, un, ja tu grēko, tad Svētais Gars tevi sargā un palīdz tev piecelties, bet pasaulīgais gars tevi ved samaitāšanā – tik tālu postā, ka tu vairs nespēj atšķirt, kas ir labs un kas slikts; tev viss ir viens un tas pats, viss vienāds. Tātad, kā es varu zināt, vai eju pasaulīgo ceļu, vai sekoju Dievam Garam? – vēlreiz jautāja pāvests. Balstoties uz apustuļa Jāņa padomu, viņš ieteica "neticēt katram garam", nepievērst uzmanību visam, kas ienāk prātā – katrai sajūtai, iedvesmai vai idejai, bet "pārbaudīt garus", lai saprastu, vai tie patiešām ir no Dieva, vai pasaules. Un ko nozīmē pārbaudīt garus? Vienkārši, kad tu kaut ko jūti, kad tev rodas vēlēšanās kaut ko darīt vai rodas kāda ideja, tad pajautā, vai tas, ko jūti, ir patiešām no Svētā Gara vai no pasaulīgā gara. Varbūt to nāksies darīt vienu, divas vai vairākas reizes dienā. Vai tas, kas man ienāca prātā, nāks man par labu vai novedīs pa pasaulīgo ceļu, kā rezultātā kļūšu nejūtīgs? Francisks atzina, ka daudzi kristieši nezina, kas notiek viņu sirdī. Ne velti, apustulis Jānis piekodina, lai mēs neticētu katram garam, visam, ko sajūtam, bet lai pārbaudītu garus (sal. 1 Jņ 4, 1). Tādā veidā redzēsim, kas notiek mūsu sirdī. Šajā sakarā pāvests ieteica katru vakaru vai pusdienlaikā (kad kuram tas ir izdevīgāk) veltīt kādu brīdi pārdomām un sirdsapziņas izmeklēšanai: Kas šodien notika manā sirdī? Kādas bija manas vēlmes, domas? Kāds gars mani šodien vadīja? Vai tas bija Svētais Gars, kurš vienmēr tuvina mani Kungam, vai arī pasaulīgais gars, kas mani lēnām attālina no Dieva? Noslēgumā Francisks aicināja lūgt žēlastību palikt Kungā un spēt izšķirt garus, saskatīt, kas īsti notiek mūsu sirdī. Lai mūsu sirds nebūtu kā ceļš, par kuru nezinām, kas tur braukā turpu šurpu, bet lai tā būtu mūsu tikšanās ar Dievu vieta. Vaticannews.va
Foto: Vatican Media |
