Uzrunājot Pāvila VI zālē uz vispārējo audienci sanākušos dažādu zemju svētceļniekus, Francisks atgriezās pie jau pirms divām nedēļām aplūkotā Apustuļu darbu grāmatas fragmenta, kurā aprakstīta svētā Pāvila un viņa ceļabiedru nokļūšana Maltas salā pēc kuģa bojāejas un viņu viesmīlīgā uzņemšana no vietējo iedzīvotāju puses. "Izglābušies, mēs uzzinājām, ka šo salu sauc Malta", lasām Apustuļu darbos. "Iezemieši izrādīja mums neparastu viesmīlību. Viņi iekūra uguni, jo lija lietus un bija vēsi, un mūs visus uzņēma. (…) Viņi izrādīja mums lielu godu un, kad mēs bijām gatavi doties ceļā, deva mums līdzi visu nepieciešamo" (Apd 28, 2.10). Katehēzes sākumā pāvests atgriezās pie kuģa katastrofas un tēlaini aprakstīja Pāvila un pārējo kuģotāju – kopskaitā vairāk nekā 260 cilvēku – cīņu ar trakojošajiem jūras ūdeņiem un cīņu par savām dzīvībām. "Jūras un vētras spēks ir ārkārtīgi varens, un tam nerūp kuģotāju liktenis," viņš sacīja. “Taču Pāvils zina, ka tā nav tiesa, un viņš runā. Ticība viņam saka, ka viņa dzīvība ir Dieva rokās. Dievs piecēla augšā no miroņiem Jēzu un paaicināja viņu, Pāvilu, nest Evaņģēliju līdz pat zemes robežām. Viņa ticība saka viņam arī to, ka Dievs, saskaņā ar Jēzus atklāsmi, ir mīlošais Tēvs. Tādēļ Pāvils vēršas pie ceļabiedriem un, ticības iedvesmots, sludina viņiem, ka Dievs nepieļaus no viņu galvas nokrist nevienam matam.” Šis pravietojums arī piepildīsies, kad kuģis nokļūs līdz Maltas krastiem un visi pasažieri, dzīvi un veseli, sasniegs zemi. Un tur viņi piedzīvo kaut ko jaunu – turpināja Francisks. Maltas iedzīvotāji viņiem izrāda "neparastu cilvēcību". Pat ja viņi vēl nav dzirdējuši Kristus Labo vēsti, viņi apliecina Dieva mīlestību caur konkrētiem viesmīlības un laipnības žestiem. Maltieši ceļotājus sasilda un pabaro. "Patiešām, spontānā viesmīlība un rūpju pilnie žesti atklāj kaut ko no Dieva mīlestības", secināja pāvests. Un salas iedzīvotāju viesmīlība tiek atmaksāta ar dziedināšanas brīnumiem, ko Dievs paveic caur Pāvila rokām. Tātad, ja Maltas ļaudis bija Dieva Apredzības zīme apustulim, tad viņš tiem bija Dieva žēlsirdīgās mīlestības liecinieks. "Viesmīlība ir svarīga. Tā ir arī svarīgs ekumenisks tikums", uzsvēra Francisks. Būt viesmīlīgam nozīmē atzīt, ka citi kristieši ir patiešām mūsu brāļi un māsas Kristū. Mēs esam brāļi. Kāds varbūt teiks: "Bet viņš taču ir protestants, viņš ir pareizticīgais…". Jā, bet esam brāļi Kristū. Viesmīlība nav vienvirziena nesavtības akts. Izrādot viesmīlību, mēs paši iegūstam. Kad pieņemam citus kristiešus, mēs viņus pieņemam kā dāvanu un saņemam to, ko viņos jau ir iesējis Svētais Gars. Viesmīlība kļūst arī mums par dāvanu tāpēc, ka Svētais Gars visur sēj savas žēlastības. “Pieņemt citas tradīcijas kristiešus vispirms nozīmē izrādīt viņiem Dieva mīlestību, tāpēc ka viņi ir Dieva bērni. Viņi ir mūsu brāļi un māsas. Bez tam, tas nozīmē pieņemt arī to, ko Dievs ir paveicis viņu dzīvē. Ekumeniskā viesmīlība ietver sevī prasību būt gataviem ieklausīties citos, pievērst rūpīgu uzmanību viņu ticības un viņu kopienas dzīves pieredzei, kas atšķiras no mūsējās. Ekumeniskā viesmīlība ietver sevī vēlēšanos iepazīties ar citu kristiešu Dieva pieredzi un no tās izrietošo garīgo dāvanu saņemšanas gaidīšanu.” Katehēzes beigu daļā Svētais tēvs kārtējo reizi pievērsās mūsdienu migrantu sarežģītajam jautājumam. Šodien jūra, kurā Pāvils un viņa ceļabiedri piedzīvoja kuģa katastrofu, daudziem ceļotājiem atkal ir kļuvusi par bīstamu vietu. Tanī ir apdraudēta viņu dzīvība. Migranti visā pasaulē dodas bīstamos ceļojumos, lai aizbēgtu no vardarbības, kara un nabadzības. Viņi piedzīvo vienaldzību. Viņi piedzīvo dažādas briesmas tuksnesī, upēs un jūrā. Bieži vien viņiem tiek liegts pietauvoties ostās. Dažreiz vēl lielākas briesmas viņi, diemžēl, piedzīvo no cilvēku puses. Viņus izmanto noziedznieki – orgānu tirgotāji. Un tas notiek šodien! – brīnījās pāvests. Ar viņiem apietas kā ar numuriem, un pat dažas valdības pret viņiem izturas kā pret draudu. Un tas notiek šodien! Reizēm neviesmīlība kā vilnis atmet viņus atpakaļ nabadzībā vai briesmās, no kā tie bēga. "Mums, kristiešiem, ir kopā jāstrādā, lai izrādītu migrantiem Dieva mīlestību, ko atklāja Jēzus Kristus," atgādināja Svētais tēvs. Mēs varam liecināt un mums to ir jādara – mums ir jāparāda, ka nepastāv tikai naids un vardarbība, bet ka katra persona Dievam ir dārga un ka katru Dievs mīl. Starp mums joprojām pastāvošās šķelšanas neļauj mums pilnībā būt par Dieva mīlestības zīmi. Ja kopā darbosimies, lai izdzīvotu ekumenisko viesmīlību – īpaši pret trauslākajiem, tad mēs, visi kristieši – protestanti, pareizticīgie, katoļi – kļūsim labāki kā cilvēki, kļūsim labāki mācekļi, un būsim vienotāki kā kristīgā tauta. Tādā veidā mēs tuvosimies vienotībai, ko mums grib Dievs. Tā kā 25. janvārī daudzi cilvēki Tālajos Austrumos un citās pasaules malās svinēs Ķīniešu jeb Mēness kalendāra Jauno gadu, pāvests vispārējās audiences laikā sūtīja viņiem sirsnīgus sveicienus un novēlēja ģimenēm būt par tādām vietām, kurās jaunajās paaudzēs tiek ieaudzināts viesmīlības tikums, gudrība, cieņa pret katru cilvēku un harmonija ar radīto pasauli. Francisks aicināja visus lūgties arī par mieru, dialogu un solidaritāti starp tautām, atgādinot, ka tās ir dāvanas, kas šodien ir nepieciešamas vairāk nekā jebkad agrāk. Vaticannews.va | 
