Magdalēnas nemiers pāriet uz mācekļiem. Tā iespaidā viņi skrien uz kapu. “Pēteris un otrais māceklis izgāja ārā un devās uz kapu. Viņi abi skrēja reizē, tomēr šis otrais māceklis aizskrēja ātrāk un pie kapa nonāca pirmais.” Jaunākais un stiprākais Jānis apsteidz Pēteri, kurš, kā mums atklāj Evaņģēlijs, tik tikko spēja sekot Jānim. Steiga, ar kādu Pēteris un Jānis devās uz tukšo kapu, izrietēja no viņu ciešās saiknes ar Jēzu. Jēzus nāve, mācekļu bēgšana, Pētera nodevība – visi šie notikumi neattālināja viņus no Mācītāja, bet gluži pretēji – pietuvināja Kristum. Abi, Pēteris un Jānis, pavadīja Jēzu Viņa ciešanās un krusta nāvē; abi piedzīvoja iekšēju pārdzīvojumu, apjukumu un skumjas. Jānis, kaut arī stāvēja zem Kristus krusta, tad tomēr kopā ar pārējiem mācekļiem aizbēga no Ģetsemanes dārza. Arī viņš piedzīvoja dziļu iekšēju nemieru un satraukumu. Ieticēja Augšāmcēlušajam Kristum, tikai pie tukšā kapa, redzot saliktos audeklus un sviedrautu. Pēteris, kas kopā ar Jāni Ģetsemanē bija viens no izvēlētajiem, vēlāk aizliedzās, ka pazīst savu Mācītāju, baidīdamies, ka arī viņu var piemeklēt Kristus liktenis. Aizliegšanās neattālināja Pēteri pavisam no Kristus ciešanām un nāves. Gluži pretēji. Tās kļuva par pagrieziena punktu, kurš ļāva Pēterim atklāt Jēzus ciešanu un nāves jēgu un patieso mērķi. Tikai pēc aizliegšanās Pēteris atklāja savu pārmērīgo paļaušanos uz sevi, atklāja sava grēka smagumu. Nepazina sevi un tādēļ pirms tam deva Jēzum solījumu, kuru nespēja izpildīt: “Kungs, es esmu gatavs ar Tevi iet cietumā un nāvē." (Lk. 22,33). Tikai pēc sava kritiena saprata, ka ir nabaga grēcinieks, kuram nepieciešama Kristus dāvāta pestīšana. Un kaut arī Pēteris nebija zem krusta kopā ar Mariju un mīļāko mācekli, tad tomēr skaidri apzinājās, ka Kristus nāve ir arī par viņu. Pētera skrējiens uz tukšo kapu izsaka viņa lielo iekšējo nemieru. Viņā jau ir ticības uz Augšāmcēlušo iedīglis. Vai viņš varēja pilnīgi aizmirst par daudzkārtējiem Jēzus augšāmcelšanās pravietojumiem? Vai viņš varēja aizmirst par solījumu, ka no jauna sastapsies ar Kungu Galilejā? Jēzus augšāmcelšanās tomēr bija tik neparasta ziņa, ka grūti bija noticēt tās piepildījumam. Pētera un Jāņa skrējiens uz tukšo kapu ir skrējiens pie cerības avota, pie patiesa prieka avota, pie dzīvības avota. Pamanīsim šo viņu steigu, kas ir pilna satraukuma. Tukšais kaps spēcīgi un “skaļi” uzrunā mācekļus. Tas viņiem ir simbols, it kā Augšāmcēlušā sakraments. Pasludina viņiem Labo Vēsti. Ar savu tukšo kapu Kristus saka Pēterim un Jānim: “Esmu augšāmcēlies un esmu ar jums vienmēr.” Kaut arī viņu katra dzīves situācija bija atšķirīga, tad tomēr abiem bija nepieciešama šī neparastā Vēsts. Arī ikviena no mums līdzdalības Kristus augšāmcelšanās priekā lielums ir atkarīgs no mūsu attiecībām ar Jēzu, no mūsu līdzdalības Viņa ciešanās un nāvē, no mūsu vājību un grēcīguma atzīšanas sirds dziļumos. Lieldienu prieku var atklāt tikai tas, kurš piedzīvo Lielās Piektdienas sāpes. Augšāmcēlies Jēzus var būt Labā Vēsts tikai tam, kuram Jēzus nāve bija dziļas un lielas skumjas. Kristus augšāmcelšanās prieka pilnību var pieredzēt cilvēks, kurš atklāj patieso savu un pasaules grēku bīstamību un smagumu, kuri kļuva par Jēzus ciešanu un nāves iemeslu. Augšāmcēlies Jēzus uzveica ikvienu grēka formu. Lūgsim šodien, lai tiekam apdāvināti ar dziļām ilgām pēc ciešām un intīmām attiecībām ar Kristu. Lūgsim arī iegremdēšanos Viņa ciešanās un nāvē, lai mēs varam tikt iegremdēti Viņa augšāmcelšanās priekā. Lūgsimies arī, lai Augšāmcēlušā Kristus apsolījums, ka paliks ar mums līdz laiku beigām (sal. Mt. 28, 20), būtu mums iekšēja miera un prieka avots, sevišķi ciešanu un pārbaudījumu brīžos. Amen. | 
