Iesākot dievkalpojumu, Svētais tēvs teica: Šodien lūgsimies par vīriešiem un sievietēm, kas strādā komunikācijas laukā. Šajā pandēmijas laikā viņi daudz riskē un daudz strādā. Lai Kungs viņiem palīdz šajā darbā vienmēr kalpot patiesībai. Homīlijā pāvests komentēja Jāņa evaņģēlija fragmentu (sal. 12, 44-50), kurā lasām šos Jēzus vārdus: “Kas man tic, tas tic ne jau man, bet gan Tam, kas mani ir sūtījis. Un, kas redz mani, tas redz arī To, kas mani ir sūtījis. Es atnācu pasaulē kā gaisma, lai neviens, kas man tic, nepaliktu tumsā. Bet, ja kāds dzirdētu manus vārdus un tos neņemtu vērā, Es viņu netiesāju, jo Es nenācu pasauli tiesāt, bet gan atpestīt. Tam, kas mani nievā un nepieņem manus vārdus, ir, kas viņu tiesā. Šie vārdi, kurus Es pateicu, viņu tiesās Pastarajā dienā…”. Šajā fragmentā mums atklājas dziļās attiecības, kādas pastāvēja starp Tēvu un Dēlu. Jēzus darīja to, ko Tēvs Viņam lika darīt – norādīja Francisks. Tajā atklājas Jēzus misija, kurš apliecina, ka ir atnācis pasaulē kā gaisma, lai neviens, kas Viņam tic, nepaliktu tumsā. Jēzus stādās priekšā kā gaisma. Viņa misija ir apgaismot – skaidroja pāvests, piebilstot, ka arī apustuļu uzdevums ir būt par gaismas nesējiem. Problēma ir tā, ka šī Jēzus gaisma netiek pieņemta. Cilvēki vairāk mīl tumsu, ir kļuvuši par tumsas vergiem. Tāpēc Jēzus visu laiku cīnīsies, lai nestu gaismu, lai palīdzētu cilvēkiem saskatīt visu, kā ir, lai atklātu patiesību, lai atklātu, kas ir īstā brīvība. Svētais tēvs atgādināja, ka šo pāreju no tumsas gaismā labi piedzīvoja apustulis Pāvils. Satiekot Kungu uz Damaskas ceļa, viņš kļuva akls. Pēc tam viņš atkal atguva redzi. Līdz ar Kristību viņš saņēma gaismu. Tas pats notiek ar mums. Saņemot Kristību, mēs pārejam no tumsas gaismā. Tāpēc pirmajos kristietības gadsimtos Kristība tika saukta par “apgaismošanu”. Šīs gaismas simbols joprojām ir svece, kas tiek pasniegta vecākiem, lai bērns tiktu apgaismots. Šī gaisma ir Jēzus. Kā jau tika teikts, Jēzus atnāca pasaulē kā gaisma, bet cilvēki Viņu nepieņēma, jo vairāk mīlēja tumsu. Pāvests atzina, ka tā ir mūsu grēka traģēdija. Grēks mūs padara aklus, tā ka mēs neciešam gaismu – viņš uzsvēra. Mūsu acis tiek aptumšotas, slimas. Jēzus to pasaka atklāti: Ja tava acs ir slima, tad visa tava miesa būs slima. Ja tava acs redz tikai tumsu, tad cik gan daudz tumsas būs tevī! Atgriezties nozīmē pāriet no tumsas gaismā. Kas ir tas, kas mūs padara aklus? Kas ir tas, kas aizmiglo mūsu ticības acis? – jautāja Francisks. Tie ir netikumi, pasaulīgais gars, augstprātība. Mēs nereti runājam par mafiju un tās tumsas darbiem. Tas viss ir pareizi. Taču jārunā arī par “garīgo mafiju”, “mājas mafiju”, tas ir, kad mēs vienmēr meklējam kādu citu, lai sevi “piesegtu” un varētu droši palikt tumsā. Gaismā dzīvot nav viegli. Pateicoties gaismai, mēs sevī ieraugām daudz nesmuku lietu, ko parasti negribam redzēt – savus netikumus, grēkus… Padomāsim par saviem netikumiem, pasaulīgo dzīves veidu, augstprātību, lepnību, kā rezultātā mēs kļūstam garīgi akli un kas mūs attālina no Jēzus gaismas – mudināja Svētais tēvs. Pāvests paskaidroja, ka, domājot par šīm lietām, mēs neatdursimies pret mūri, bet gan atradīsim izeju, jo pats Jēzus ir apliecinājis, ka ir gaisma. “Es atnācu pasaulē, nevis lai to tiesātu, bet lai atpestītu”. Pats Jēzus mūs iedrošina, sakot: Esi drošs, ļauj sevi apgaismot, ļauj ieraudzīt sevi patiesībā, jo es esmu tas, kurš tevi ved uz priekšu, tas, kurš tevi glābj. Es tevi netiesāju. Es tevi atpestīju. Francisks piebilda, ka Kungs ir atnācis mūs atbrīvot. “Kungs mūs atbrīvo no mūsu iekšējās tumsas, no ikdienas tumsas, no sociālās, no politiskās dzīves tumsas, gan nacionālā, gan starptautiskā mērogā.” Kungs nāk mūs izglābt, taču prasa, lai mēs vispirms saskatītu visu šo tumsu, lai mums pietiktu drosmes to ieraudzīt un ielaist sevī Kunga gaismu. “Nebaidīsimies no Kunga! Viņš ir ļoti labs, lēnprātīgs un mums tuvs. Viņš ieradās, lai mūs glābtu. Nebaidīsimies no Jēzus gaisma,” atgādināja Svētais tēvs. Vaticannews.va
Foto: Pixabay.com/Andy Leung |
