Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Svētrunas

Jo labāk ir ciest, labu darot, nekā darot ļaunu
18.05.2020 pl. 12:20

Bīskapa Viktora Stulpina sprediķis Lieldienu 6. svētdienas Sv. Misē Liepājas Sv. Jāzepa katedrālē (17.05.2020)

Kad pirms vairāk kā 30 gadiem sākās Trešā atmoda, daudzi ticēja un cerēja, ka mūsu zemē var sākties labāka dzīve. Tomēr, kad iekārta bija mainījusies, daudzi piedzīvoja vilšanos, kuru dažādos veidos piedzīvo arī šodien. Valsti, kurā dzīvojam, nemitīgi satricina dažādas avantūras, gan politiskās, gan ekonomiskās, tā, ka dažkārt tikai nedaudzi saprot, kas īsti notiek.

Tāpat arī patreizējā situācija ar dažādajiem ierobežojumiem, nedrošību par nākotni, dažiem arī ar smagām domām, kā nodrošināt ikdienas dzīvi sev un savai ģimenei, liek piedzīvot vilšanos, šaubas. Tas liek uzdot jautājumus par dzīvi, par tās jēgu, par to, ko vajadzētu mainīt pasaulē un mūsu zemē.

Visiem mums gribētos, lai dzīve būtu labāka, skaistāka, pārticīgāka, lai cilvēku savstarpējās attiecības būtu cilvēciskākas.

Bieži cilvēki gribētu labot pasauli, mainot likumus, tomēr bez izmaiņām cilvēkā, viņa personīgajā dzīvē apkārtējā pasaulē nekas nemainīsies. Pasaule nekļūs labāka, pat ja mēs izmanītu visas pasaules konstitūcijas uz kādām ideālākām. Bet pasaule pilnīgi droši kļūs kaut nedaudz labāka, ja kaut viens cilvēks rūpēsies, lai viņa sirds kļūtu labāka.

Kā to panākt? Ko darīt, lai mūsu sirds kļūtu labāka? Kristus evaņģēlijā pacietīgi atgādina gan saviem mācekļiem, gan mums: “Ja jūs mani mīlat, jūs pildīsiet manus baušļus” ( 14, 15). Ko tas nozīmē?

Tas nozīmē, ka Dievs visiem laikiem dāvājis baušļus kā pamatu, uz kura visi cilvēki var būvēt savu laimi. Tas nozīmē, ka apliecinājums par kristieša ticību priekš Kristus ir pozitīva attieksme pret Dieva likumu, ikdienas rūpes par uzticību Dieva gribai, kas atklājas baušļos.

Baušļi ir nepieciešami kā ceļa zīmes. Ikvienam šoferim labi jāzina ceļu satiksmes noteikumi, un, lai laimīgi sasniegtu sava ceļa mērķi, tie ir jāievēro. Labs šoferis zina arī, - ja tos neievēros, tad apdraudēs gan paša, gan citu cilvēku dzīvības; veselais saprāts viņu mudina, lai, rūpējoties par paša drošību, viņš nenoniecinātu šos priekšrakstus. Šie priekšraksti neierobežo, bet, gluži pretēji, garantē cilvēka dzīvību un veselību. Bet kādēļ mēs tik daudzkārt domājam un dažkārt arī sakām, ka Dievs, dāvādams baušļus, ierobežo mūsu brīvību?

Dievs deva mums baušļus, un tie ir Viņa dāvana mums. Dievs deva tos ar domu par mūsu laimi, jo vēlas mūs visus atpestīt. Viņš zina, kas mums ir vislabākais. Baušļiem ir jāpalīdz mums būt cilvēkiem, būt kristiešiem. Ja mīlam Dievu, tad mums svarīgākais ir pildīt Viņa gribu. Baušļu ievērošana nepārsniedz mūsu spēkus, mūsu iespējas. Jā! To izpildīšana prasa uzņemties zināmas grūtības, zināmu piepūli un galu galā uzņemties arī atbildību par mūsu izdarīto izvēli. Baušļu izpildīšana ir it kā ceļošana pa šauru, grūtu ceļu, bieži vien arī ciešanu pilnu ceļu, jo daudzi, nesaprotot tos, kas iet šo ceļu, izsmej viņus un reizēm pat nodara pāri, tomēr baušļu ceļš vienmēr aizved pie Dieva.

Sv. Pēteris pirmajā vēstulē rakstīja: “…ar lēnprātību un bijību, un paturēdami labu sirdsapziņu, lai to lietu dēļ, par kurām jūs aprunā, nonāktu kaunā tie, kas nomelno jūsu labo dzīvi Kristū. Jo labāk ir ciest, labu darot, ja tāda būtu Dieva griba, nekā darot ļaunu”. Kristieši, kuriem raksta sv. Pēteris, atradās tieši tādā pat situācijā. Viņu labie darbi sastapās ar nepateicību. Apkārtējie atlīdzināja viņiem ar kādu ļaunu rīcību. Tas radīja acīmredzamu vilšanos, bailes, sāpes un varbūt pat naidu. Tādēļ apustulis iedrošina viņus, lai tie būtu lēnprātīgi un ar tīru sirdsapziņu. Jo tieši tīra sirdsapziņa ir iekšējā prieka avots, kas savukārt ir lēnprātības avots. Ja bīties, tad vienīgi Dievu. Dieva bijāšana ir bailes pazaudēt attiecības ar Dievu, saceļoties pret Dieva mīlestību. Dieva bijāšana ir gudrības iesākums, kā teikts psalmos. Dieva bijāšana nerada nemieru un agresiju.

Taču apustulis mums saka daudz vairāk, nekā tikai to, ka labāk pieredzēt ciešanas, labu darot. Sv. Pēteris iedrošina mūs atteikties no atriebības un piedot pāridarījumus. Patiesa, uz otru cilvēku vērsta piedošana daudz svarīgāka ir pašam piedevējam. Kad piedodam, tad izvairāmies no nepiedotu pāridarījumu lamatām. Iegūstam mūsu personīgajiem spēkiem jaunu avotu. Mūsos pieaug spēja sastapties ar draudošajām emocijām. Mēs atturamies no nereāliem dzīves sapņiem. Neizgāžam enerģiju lietās, kas nesola izaugsmi. Atjaunojam spēju dzīvot patiesu dzīvi.

Pateicoties piedošanai, nodarīto pāridarījumu dēļ nenodarām pāri citiem. Kaut arī mums ir tiesības aizstāvēties pret iespējamu pāridarījumu, tomēr, kad to piedzīvojam, tad labākās zāles tam ir piedošana. Jo labāk ir ciest, labu darot, nekā ļaunu. Tad pilnīgi droši ir cerība, ka mūsu pasaule mainīsies uz labo.

Foto: Unsplash.com/Aaron Burden