Ja mēs visu cerību liktu tikai uz šo dzīvi, tad būtu visnelaimīgākie cilvēki – tā saka apustulis Pāvils. Pāvilam bija dota liela Dieva žēlastība mazliet nojaust to, kāda būs Debesu dzīve. Tāpēc Pāvils vairs nedzīvoja šai pasaulei, bet gan visu savu dzīvi pakārtoja Mūžības iegūšanai.
Mums tāpat kā Pāvilam ir jānonāk pie šīs pašas pārliecības. Ir jāilgojas sasniegt Debesu valstību. Ja mēs to nespējam iztēloties vai mūs māc šaubas, tad tomēr to darīsim paša Dieva dēļ, kurš vēlas mūs redzēt savās mājās.
Šaubas var ienākt mūsu sirdī, jo nezinām ceļu uz Debesīm. Taču mēs varam labi iepazīt Jēzu, kurš mūs turp aizvedīs. Mēs bieži neizprotam to, kā Dievs mūs vada. “Cik neizprotami ir Viņa ceļi, un cik neizdibināmi ir Viņa lēmumi!” lasām psalmā. Mums gribētos visu skaidri uz priekšdienām paredzēt. Gribētos jau iepriekš zināt Dieva plānus, lai tiem dotu savu piekrišanu. Taču Dievs tā nerīkojas. Atcerēsimies Ābrahamu – Dievs vispirms aicina viņu atstāt tēvu zemi un tikai vēlāk tam atklāj, ko ir iecerējis paveikt viņa dzīvē. Kristus vispirms aicina apustuļus Viņam sekot un tikai vēlāk pamazām atklāj savu mācību.
Kristus ir patiesības pilnība. Viņa rokās ir arī visa vara. Viņš skaidri zina gan to, ko cilvēki domā, gan to, kas viņiem ir nepieciešams. Viņš prot izmantot attiecīgo brīdi, kad atklāt savus nodomus. “Man ir vēl daudz kas jums sakāms, bet to jūs tagad nespējat aptvert,” saka Jēzus. Ir jāprot gaidīt un jābūt gataviem sadzirdēt, kad pienāks attiecīgais mirklis. Tas no mums prasa daudz paļāvības un atraisīšanos no saviem plāniem. “Lai jūsu sirdis nebīstas! Ticiet Dievam un ticiet man,” tādu padomu Jēzus saviem mācekļiem dod, lai viņi saglabātu mieru, kad Kungs tos uz kādu laiku būs atstājis.
Šāda paļāvība uz Dievu ir ļoti vērtīga īpašība, kas ļauj dzīvot ar prieku, arī šķērsojot grūtību brīžus. Tā nerodas uzreiz, bet gan dzīves pieredzē. Tomēr reizi par visām reizēm ir jāsāk paļauties, ir jāsniedz roka Dievam! “Kungs mani vada, man nekā netrūks.” Šos psalma vārdus bieži dzirdam, taču reti tos attiecinām uz savu dzīvi. Lai to darītu, ir nepieciešama ticība. Ir jāpiekrīt tam, ka reizēm ceļš ved cauri tumšai ielejai. Bet Jēzus ir apsolījis mūs tur vienus neatstāt. “Es esmu ar jums visās dienās līdz pat pasaules beigām.”
Kad iemācīsimies sekot Jēzum un caur ikdienas notikumiem sadzirdēt Viņa balsi, šīs iegūtās prasmes ienesīs mūsu dzīvē paļāvību un prieku. “To Es jums sacīju, lai mans prieks paliktu jūsos un lai jūsu prieks būtu pilnīgs,” saka Jēzus.
Ir tik viegli padoties uztraukumam un šaubām. Ir tik kārdinoši paļauties tikai uz saviem spēkiem. Ko lai mēs darām?
Jēzus mūsu ceļā ir devis savu Māti, kura mums iemācīs lielāku uzticēšanos Dievam. Viņa pati pārvarēja šaubas un uzticējās Dievam, sakot: “Lai notiek pēc Kunga vārda!”
Lai Jaunava Marija mums palīdz visu pieņemt kā dāvanu, kas nāk no Dieva mīlošās rokas! Lai mūsu Debesu Māte mums palīdz arvien vairāk paļauties uz Dieva apredzību un uz Viņa žēlsirdīgo mīlestību, līdz mūsu dzīve kļūs aizvien vienkāršāka un piepildīta ar prieku, kas raksturīgs Dieva bērniem, – jo mums ir apsolītas Debesu mājas! Amen. Mieramtuvu.lv | 
