Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Kas notiek?  Ziņas no Vatikāna

Pāvests: "Lūgšana atver durvis cerībai"
21.05.2020 pl. 10:02
Trešdienas katehēzes mācībā, kas ir veltīta lūgšanai, pāvests kavējās pārdomās par Radīšanas noslēpumu. Francisks atgādināja, ka jau pats fakts, ka dzīvojam un eksistējam, cilvēka sirdi atver lūgšanai. “Pirmā Bībeles lappuse,” atzīmēja pāvests, “līdzinās lielajai pateicības himnai.”

Radīšanas aprakstu ritmisku dara atkārtojumi, kuros nemitīgi tiek uzsvērts labais un skaistais, kas piemīt katrai lietai, kas eksistē. Dievs ar savu Vārdu aicina uz dzīvību. Ar savu Vārdu Viņš atdala gaismu un tumsas, liek mīties dienai un naktij, atkārtoties gadalaikiem. Bez tam, veselu krāsu paleti Viņš izmanto, lai krāsotu augu un dzīvnieku daudzveidību. Kad ir uzveikts haoss, tai visā kā pēdējais parādās cilvēks. Cilvēka parādīšanos apņem ārkārtēja līksme: “Dievs pārbaudīja visu, ko bija darījis, un, lūk, viss bija ļoti labs,” lasām Radīšanas grāmatā (1,31). “Tas ir labs, un arī skaists. Tai visā redz Radītā skaistumu,” piebilda pāvests. 

Skaistums un Radīšanas noslēpums cilvēka sirdi pamudina uz pirmo lūgšanu: “Kad skatos Tavās debesīs, Tavu roku darbā, mēnesī un zvaigznēs, ko esi radījis, kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini? (4-5). Psalmists kontemplē eksistences noslēpumu, kas viņu apvij, viņš redz zvaigžņotās debesis, kas paceļas virs viņa, un par kuru varenību šodien liecina astrofizika. Tāpēc gribas jautāt – kādam mīlestības plānam ir jābūt aiz tik milzīga darba. Un kas šai nebeidzamajā plašumā ir cilvēks? “Gandrīz nekas,” teikts citā Psalmā (sal. 89,48). Viņš ir būtne, kas piedzimst, būtne, kas nomirst. Viņš ir pavisam trausla radība. Un tomēr, visā universā cilvēka būtne ir vienīgā apzinīgā radība ar tik milzīgu skaistuma potenciālu. Pāvests uzsvēra, ka cilvēks patiešām ir maza būtne, kura piedzimst, nomirst, kura šodien ir, bet rīt tās vairs nav. Un tomēr – tā ir vienīgā apzinīgā būtne. “Mēs esam tie, kas šo skaistumu apzināmies!” norādīja Francisks.

Katehēzes turpinājumā pāvests atzīmēja, ka cilvēka lūgšana ir cieši saistīta ar izbrīnu. Salīdzinot ar universa dimensijām, cilvēka lielums ir pavisam niecīgs. Pat viņa vislielākie sasniegumi tad šķiet gandrīz nekas neesam. Tomēr, cilvēks nav nulle. Lūgšanā izceļas žēlsirdības jūtu varenība. Visam ir sava jēga: universa noslēpums pastāv labvēlīgā skatienā, ko kāds sastop mūsu acīs. Psalmā apgalvots, ka cilvēks ir radīts mazliet zemāks par eņģeļiem un kronēts ar cieņu un godu (sal. 8,6). Cilvēka lielums slēpjas viņa attiecībās ar Dievu. “Tā ir viņa intronizācija,” teica pāvests. Viņš atgādināja, ka pēc savas dabas neesam gandrīz nekas, bet pēc paaicinājuma esam visvarenā Karaļa bērni.

Mēs visi savā dzīvē esam pieredzējuši rūgtumu, kas dažreiz pārvēršas riskā noslāpēt mūsos lūgšanas dāvanu, taču pietiek ar zvaigžņotās debess kontemplāciju, ar saulrietu, ar ziedu, lai mūsos atkal iedegtos pateicības dzirksts. Iespējams, ka šī pieredze ir Bībeles pirmās lappuses pamatā. Izraēļa tauta ne vienmēr vadīja laimīgas dienas. Ienaidnieks ieņēma zemi, daudziem nācās izceļot un nu tie bija vergi Divupē. Nebija vairs ne dzimtenes, ne tempļa, ne sabiedriskās, ne reliģiskās dzīves. Nebija nekā. Un tomēr, kāds atkal sāk rast pateicības iemeslus, sāk pateikties Dievam par savu eksistenci.

Pāvests norādīja, ka lūgšana ir pirmais cerības spēks:

“Lūgšana ir pirmais cerības spēks. Tu lūdzies un pieaug cerība, tu ej uz priekšu. Es teiktu, ka lūgšana atver cerības durvis. Cerība pastāv, bet es ar savu lūgšanu atveru tai durvis.”

“Lūgšanas cilvēki glabā pamatpatiesības,” turpināja pāvests. Viņi ir tie, kas atkārto, visvairāk par visu, sev pašiem un tad visiem citiem, ka šī dzīve, neraugoties uz visām grūtībām un pārbaudījumiem, neraugoties uz grūtām dienām, ir žēlastības pārpilna, par ko varam tikai brīnīties. Un kā tāda, tā vienmēr ir jāaizstāv un jāsargā.

Vīrieši un sievietes, kuri lūdzas, zina, ka cerība ir stiprāka par bailēm. Viņi tic, ka mīlestība ir stiprāka par nāvi, un ka, bez šaubām, nāks triumfa diena, neraugoties uz to, ka nezinām kad un kādā veidā tā notiks. “Lūgšanas vīrieši un sievietes nes gaismas mirdzumu savā sejā,” sacīja Francisks. Tas nepazūd pat vistumšākajās dienās. Pāvests uzsvēra:

“Lūgšana tevi apgaismo. Tā apgaismo tavu dvēseli, apgaismo sirdi un apgaismo seju. Arī vistumšākajos brīžos, arī vissāpīgākajos brīžos!”

“Mēs visi esam prieka nesēji,” turpināja Francisks. “Vai esat par to padomājuši?” viņš jautāja. “Vai esi padomājis, ka tu esi prieka nesējs? Vai arī tev labāk tīk nest sliktas ziņas, kas apbēdina?”

“Šī dzīve ir dāvana, ko Dievs mums ir devis,” atkārtoja Svētais tēvs. Tā ir pārāk īsa, lai to vadītu bēdās un rūgtumā. Tāpēc pāvests aicināja slavēt Dievu un būt pateicīgiem tikai tāpēc, ka eksistējam. Francisks pamudināja:

“Raudzīsimies uz universu, raudzīsimies uz skaisto un raudzīsimies arī uz saviem krustiem, un teiksim: “Taču Tu eksistē, Tu mūs tādus esi radījis sev”. Un izjutīsim to sirds nemieru, kas liek mums pateikties un slavēt Dievu. Mēs esam visvarenā Karaļa bērni, Radītāja bērni, kas spēj saskatīt Viņa roku nospiedumu visā, kas radīts. Tas ir  radītais, ko šodien mēs nesargājam, taču šai radītajā ir Dieva paraksts, ka Viņš to ir radījis mīlestības dēļ.”

 Pāvests lūdzās, lai Kungs mums palīdz to saprast aizvien dziļāk un ved mūs pie pateicības. Viņš piebilda, ka šī pateicība, šis “paldies” ir skaista lūgšana.

Vaticannews.va
Foto: Vatican Media