Viņš ir aizbildnis. Arī mums ir jāaizlūdz par citiem – arī par vislielākajiem grēciniekiem. Kad Dievs aicina Mozu, cilvēciski skatoties, Mozus ir “neveiksminieks”. Izceļošanas grāmatā (sal. 32, 11-14) viņš tiek attēlots kā bēglis. Jaunībā viņam ir žēl savas tautas un viņš iestājas apspiesto labā. Taču drīz vien atklāj, ka neraugoties uz visiem labajiem nodomiem, viņa rokas drīzāk tiecas nevis pēc taisnības, bet vardarbības. Tad izšķīst viņa godības sapņi. Mozus vairs nav daudzsološs ierēdnis, kam vajadzētu strauji kāpt pa karjeras kāpnēm, bet kāds, kurš ir savu laimi paspēlējis, un tagad gana svešu ganāmpulku. Svētais tēvs uzsvēra, ka tieši tagad tuksneša klusumā Dievs viņu paaicina no degošā krūma: “Es esmu tava tēva Dievs, Ābrahama Dievs, Īzaka Dievs, Jēkaba Dievs. Tad Mozus aizklāja savu seju, jo viņam bija bail skatīties uz Dievu” (Izc 3, 6). Dievam, kurš viņu uzrunā un no jauna aicina uzņemties rūpes par Izraēļa tautu, Mozus pretojas, atbildot ar bailēm un iebildumiem – turpināja pāvests. Mozus uzskata sevi par necienīgu tādai misijai, viņš nezina Dieva vārdu, domā, ka izraēlieši viņam neticēs, saka, ka viņam raustās valoda… Tik daudz iebildumu! “Kāpēc?” – tas būs vārds, ko Mozus izteiks visbiežāk. “Kāpēc tu mani sūtīji? Kāpēc gribi atbrīvot šo tautu?” Stāvoklis ar Mozu ir tik dramatisks, ka kādā citā Bībeles vietā Dievs viņam pārmetīs viņa uzticēšanās trūkumu un neļaus ieiet Apsolītajā zemē (sal. Sk 20, 12). Francisks atzina, ka ar visām šīm bailēm, ar visu šo šaubīgo sirdi Mozus ir tāds pats kā mēs. Kā viņš var lūgties? Mūs vairāk pārsteidz šis viņa vājums nekā spēks. Tas notiek arī ar mums. Kā mēs varam palūgties, kad mums ir šaubas! Tad mēs negribam lūgties. Tomēr Mozus ir tik liels Dieva draugs, ka var ar Viņu sarunāties vaigu vaigā (sal. Izc 33, 11). Mozus paliks arī liels cilvēku draugs. Viņš jutīs līdzi viņu grēkiem, viņu kārdinājumiem, viņu darbībām. Viņš neaizmirsīs savu tautu. Pāvests piebilda, ka tanī slēpjas arī garīgo ganu lielums – savas tautas, savu sakņu neaizmiršana, kā to saka apustulis Pāvils Timotejam: “Piemini savu mammu un vecmāmiņu, savas saknes, savu tautu”. Mozus nav nekāds despots – norādīja Svētais tēvs. Bībelē par viņu teikts, ka viņš ir vispazemīgākais un vislēnprātīgākais no visiem zemes ļaudīm (sal. Sk 12, 3). Neraugoties uz savu priviliģēto stāvokli, Mozus aizvien pieder šai garā nabadzīgo svītai, kuriem uzticēšanās Dievam ir kā smaržzāles viņu dzīves ceļā. Atsaucoties uz Katoliskās Baznīcas katehismu, Francisks paskaidroja, ka Mozum bija raksturīga aizbildnieciskā lūgšana (sal. 2574). Viņa ticība uz Dievu gāja roku rokā ar tēvišķību pret saviem ļaudīm. Parasti Mozu attēlo ar uz augšu, uz Dievu izstieptām rokām. Viņš ir kā tilts starp debesīm un zemi. Lai cik grūti būtu brīži, Mozus iestājas tautas labā. Viņš lūdz, lai Dievs piedod savai tautai. “Ak, šī tauta ir darījusi lielu grēku, tā sev taisījusi dievu no zelta. Bet nu piedod viņiem viņu grēkus; un ja ne, tad izdzēs mani no Savas grāmatas, ko Tu esi rakstījis” (Izc 32, 31-32), lūdzas Mozus. Viņš ir tilts. Viņš ir aizbildnis. Mozus ir starpnieks starp Dievu un Viņa tautu. Viņš nenodod savu tautu, lai pats kāptu pa karjeras kāpnēm. Kāds skaists piemērs visiem garīgajiem ganiem, kuriem ir jābūt “tiltiem” – uzsvēra Svētais tēvs. “Piedod, Kungs, viņu grēkus. Citādi, ja Tu nepiedosi, tad izdzēs mani no savas grāmatas, ko Tu rakstīji. Es negribu izmantot savu tautu, lai kāptu pa karjeras kāpnēm.” “Tā ir lūgšana, ko īsti ticīgie piekopj savā garīgajā dzīvē”, sacīja pāvests. Pat ja tiem nākas piedzīvot cilvēku trūkumus un viņu attālināšanos no Dieva, šie lūdzēji netiesā šos cilvēkus un viņus neatgrūž. Francisks uzsvēra, ka aizbildniecības stils ir raksturīgs svētajiem, kuri, sekojot Jēzum, paši kļūst par “tiltiem” starp Dievu un Viņa tautu. Šajā ziņā Mozus bija lielākais Jēzus pravietis. Jēzus ir arī šodien “pontifex”, Viņš ir tilts starp mums un Tēvu. Jēzus aizbildina par mums, rāda Tēvam savas rētas, kas ir samaksa par mūsu atpestīšanu. Un Mozus ir Jēzus, kurš ir mūsu aizbildnis pie Tēva, prototips. Mozus mūs pamudina lūgties ar tādu pašu dedzību, ar kādu lūdzās Jēzus, iestāties pasaules labā, atgādināt, ka pasaule, neskatoties uz visiem tās vājumiem, vienmēr pieder Dievam. Visi cilvēki pieder Dievam. Arī vislielākie grēcinieki, visļaunākie cilvēki, viskorumpētākie vadītāji ir Dieva bērni, un Jēzus to zina un aizbildina par visiem – uzsvēra Francisks. Un pasaule dzīvo un plaukst, pateicoties taisnā lūgšanai, pateicoties apžēlošanās lūgšanai, pateicoties svētajam, taisnīgajam, aizbildnim, priesterim, bīskapam, pāvestam, lajam, pateicoties katra ticīgā lūgšanai. Kad mums uznāk vēlme kādu apsūdzēt un sākam dusmoties, tad padomāsim par Mozu, kurš ir aizbildnis. Dusmošanās dažreiz ir veselīga, bet apsūdzēšana, tiesāšana nav laba lieta – piebilda pāvests. Ko darīt, ja tu sadusmojies? Tad aizlūdz par to cilvēku! Tas ļoti palīdzēs. Vaticannews.va
Foto: Vatican Media |
