Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Kas notiek?  Ziņas no Vatikāna

Lūdzoties, mēs ieliekam sevi mīlošā Dieva drošajās rokās
25.06.2020 pl. 16:28
Trešdienas, 24. jūnija, vispārējās audiences laikā pāvests savu katehēzes mācību veltīja lūgšanas tematam. Ceļojot pa Bībeles takām un meklējot, kā vēstures gaitā attīstījās cilvēka attiecības ar Dievu, šoreiz Francisks pievērsās ķēniņam Dāvidam.

Sveicot dažādās valodās runājošos ticīgos, pāvests atgādināja, ka šodien svinam Svētā Jāņa Kristītāja dzimšanas dienu, un aicināja visus lūgties par Meksikā notikušās spēcīgās zemestrīces upuriem.

Ķēniņu Dāvidu raksturoja divas iezīmes – viņš bija gans ar dzejnieka dvēseli. Pāvests atgādināja, ka Dievs viņu izvēlēja jau no mazotnes un paredzēja vienreizējai misijai. Dāvids spēlēja centrālu lomu gan Dieva tautas vēsturē, gan arī mūsu ticības dzīvē. Evaņģēlijos pats Jēzus bieži tiek saukts par "Dāvida dēlu". Viņu abu dzīvesstāsts iesākas Betlēmē.

Dāvids, būdams zēns, Betlēmes pakalnos ganīja sava tēva Jesses ganāmpulku. Viņš dzīvoja harmonijā ar dabu. Viņa vienīgā "līdzgaitniece" bija cītara. Dāvids, atrazdamies vienatnē dabas klusumā spēlēja uz tās un slavēja Dievu. Tātad, viņš bija gans, kurš rūpējās par savu ganāmpulku. Bībelē bieži sastopamies ar gana tēlu. Arī Jēzus sevi sauc par "Labo ganu", kurš atdod savu dzīvību par avīm. Dāvids daudz ko iemācījās no šīs savas pirmās profesijas. Kad viņš sagrēko, viņš saprot, ka ir bijis slikts gans. Dāvida otrā īpašība – viņš bija cilvēks ar dzejnieka dvēseli. Tas liek secināt, ka viņš nebija vulgārs, kā tas nereti notiek ar cilvēkiem, kuri ilgu laiku ir spiesti dzīvot nošķirti no sabiedrības – skaidroja pāvests. Dāvids bija ar jūtīgu dvēseli, kurš mīlēja dziedāt un spēlēt. Reizēm viņš priekā vērsās pie Dieva ar slavas dziesmām, citreiz – ar žēlabām, vai – lai atzītos savā grēkā (sal. Ps 51, 3). Pasaule, ko viņš vēroja ar savām acīm, viņam nebija "mēma ainava". Viņš spēja raudzīties daudz dziļāk un saskatīt to kā bagātīgu noslēpumu. Šajā sakarā Francisks uzsvēra:

“Tieši no tā dzimst lūgšana – no pārliecības, ka dzīve nav kaut kas tāds, kas mums uzveļas virsū, bet, ka tā ir apbrīnojams noslēpums, kas raisa mūsos poēziju, mūziku, pateicību, slavēšanu vai arī – žēlabas, žēlabainas lūgšanas. Kad cilvēkam pietrūkst šīs poētiskās dimensijas, varam teikt, ka viņa dvēsele klibo.”

Tāpēc, saskaņā ar tradīciju, Dāvids tiek uzskatīts par psalmu meistaru un autoru – piebilda Svētais tēvs. Turpinājumā viņš norādīja, ka Dāvidam bija sapnis. Viņš sapņoja būt par labu ganu. Dažreiz viņam izdevās būt sava uzdevuma augstumos, citreiz – ne tik labi. Taču svarīgi ir tas, ka viņš, pestīšanas vēstures kontekstā, ir cita Ķēniņa pravietiskais priekštecis.

Turpinājumā pāvests norādīja uz ķēniņa Dāvida dzīves tik ļoti pretrunīgajiem aspektiem. Viņš bija svēts un grēcīgs, vajātais un vajātājs, upuris un slepkava. Arī mēs savā dzīvē bieži vien redzam pretrunas. Mēs visi nereti grēkojam ar to, ka mums pietrūkst saskaņas, viengabalainības. Taču Dāvida dzīvei cauri vijas viena svarīga stīga, kas visu satur kopā. Un tā ir lūgšana – uzsvēra Francisks. Šī stīga nekad nepārtrūkst. Lūgšana nekad neapklust.

Svētais Dāvids lūdzas; grēcīgais Dāvids lūdzas; vajātais Dāvids lūdzas; Dāvids – vajātājs lūdzas; upura lomā nonākušais Dāvids lūdzas; arī Dāvids slepkava lūdzas. Tā ir viņa dzīves centrālā stīga. Dāvids ir lūgšanas vīrs. Vai tā ir slavas dziesma vai žēlabas, tā joprojām ir un paliek lūgšana. Mainās tikai melodija.

“Tādā veidā Dāvids arī mūs pamudina visā veidot dialogu ar Dievu – gan priekos, gan tad, kad mūs pārņem vainas apziņa, gan mīlestībā, gan arī ciešanās, gan draudzībā, gan arī slimībā. Lai ko mēs piedzīvotu, mēs varam teikt "Tu" tam, kurš vienmēr mūs uzklausa.”

Dāvids, kurš piedzīvoja vientulību, īstenībā, nekad nebija viens. Tieši tanī slēpjas visu to lūgšanas spēks, kuri prot atvēlēt tai laiku savā ikdienas dzīvē. "Lūgšana tev piešķir dižciltību", uzsvēra pāvests. "Un Dāvids ir cēls tāpēc, ka lūdzas." Sagrēkojis, viņš lūdzas un nožēlo, un tādā veidā atkal atgūst savu cieņu. Lūgšana dara mūs cēlus, jo, lūdzoties, mēs nodibinām attiecības ar Dievu, kurš ir cilvēka īstais Ceļabiedrs visos viņa dzīves ceļos un pārbaudījumos. Svētais tēvs aicināja nekad nepagurt lūgšanā.

“Lai ko mēs piedzīvotu, mēs varam lūgties. Mēs varam teikt: Paldies, Kungs, man ir bail, Kungs, palīdzi man, Kungs, piedod man, Kungs.”

Kad Dāvids tika vajāts, viņš neļāva nevienam raidīt apvainojumus. Viņš sacīja, ka, ja jau mans Dievs mani šādi pazemo, tad Viņš zina, ko dara. Pateicoties lūgšanai, mēs ieliekam visu sevi Dieva rokās. "Tās ir mīlestības ievainotās rokas. Tās ir vienīgās mūsu rīcībā esošās drošās rokas," piebilda pāvests.

Vaticannews.va