Ordinācijā piedalījās draudzes prāvests Gatis Mārtiņš Bezdelīga, t. Jānis Meļņikovs SJ un divi precētie diakoni - Dainis Stikuts no Rīgas un Gatis Avotiņš no Siguldas - abi ar sievām. Jānis ir ģimenes cilvēks, kurš jau daudzus gadus kalpo pie altāra. Jāņa un Evitas ģimene, kurā aug divas meitas un dēls, ir aktīvi iesaistījušies draudzes dzīvē. 2015. gadā Jānis pabeidza studijas Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā un ieguva bakalaura grādu Reliģijas zinātnēs. Par savu aicinājumu uz diakona kārtu Jānis saka: “Pirmie aicinājuma impulsi manī radās neilgi pēc tam, kad salaulājos ar Evitu. Saldū bija sācis kalpot priesteris Gatis Mārtiņš Bezdelīga. Toreiz viņš dibināja vairākas draudzes, un viņam vajadzēja palīgu - ārkārtas kalpotāju, kurš varētu vest un izdalīt Svēto Komūniju draudzēm, kā arī novadīt Dieva vārda liturģiju. Pēc toreizējā Liepājas diecēzes bīskapa Ārvalža A. Brumaņa mutiskās atļaujas es arī sāku kalpot. Un tajā laikā sāku izjust, ka varbūt vajag padziļināt kalpošanu un kļūt par diakonu, jo priesteris Gatis iepriekš bija teicis, ka man vajadzētu doties pamācīties, taču es vēl vilcinājos, domāju, jo biju jau precējies. Par lektoru mani iesvētīja 2016. gadā, 2018. gadā saņēmu akolīta svētības un šogad 28. jūnijā tiku ordinēts par diakonu. Diakona kalpošanai vajag garīgi nobriest, jo tas nemaz nav viegli.” Atbildot uz jautājumu, kā sieva uztvēra viņa nodomu kļūt par diakonu, Jānis atklāj, ka viņa esot piekritusi, jo „ģimenē var just to svētību, kas nāk kopā lūdzoties, kopā esot, kopā pārdomājot Svētos Rakstus. Ģimene ir kā pirmā baznīca, kas jāuztur un jāvada, un tikai tad var doties kalpot ārpus tās”. Šogad rudenī Jānis un Evita pateiksies par viņu ģimenei dāvātajām Dieva svētībām, svinot laulību 24. gadadienu. Savukārt Evita, Jāņa sieva, atzina, ka, izdzirdot par šādu Jāņa nodomu, sākumā bija nobijusies un uztvērusi to ar piesardzību, jo toreiz vēl nezināja, ko tas prasīs no viņas, no ģimenes un ko var nākties ziedot no sevis. „Sapratne, ko nozīmē tas kalpojums man sāka rasties laika gaitā, kad kopā ar Jāni un pārējām topošajām diakonu ģimenēm sākām apmeklēt kursus, tikšanās ar priesteriem, kur iepazīstināja un skaidroja par precēta diakona kalpojumu. Tikai tad, kad šajos kursos jautāja, vai sieva piekrīt šim vīra kalpojumam, varēju atbildēt „jā”. Es nebiju tā pārliecinātā sieva. Dievs mani saudzēja un bija pacietīgs ar mani, un ļāva man izaugt un nobriest, lai pieņemtu līdz galam šo domu.” Diakonu kārtu iedibināja apustuļi, par ko mēs gūstam liecību Apustuļu darbu grāmatā: "Bet tanīs dienās, mācekļu skaitam pieaugot, grieķu starpā izcēlās kurnēšana pret ebrejiem, ka ikdienišķajā apkalpošanā viņu atraitnes netiek ievērotas. Tad divpadsmit, sasaukuši daudz mācekļu, sacīja: "Nepieklājas mums atstāt Dieva vārdu novārtā un kalpot galdam. Tāpēc, brāļi, izraugiet no sava vidus septiņus goda vīrus, Svētā Gara un gudrības pilnus, kurus tad mēs iecelsim šinī darbā."" (Apd 6, 1-3).
Diakoni Kristus sūtībā un žēlastībā ir līdzdalīgi īpašā veidā. Ordinācijas sakraments viņus iezīmē ar zīmogu, kuru neviens nevar izdzēst un kas dara viņus līdzīgus Kristum, kurš kļuva "diakons", tas ir, visu kalps. (sal. Mk 10, 45). Bez visiem citiem pienākumiem, kas tam veicami, diakonam ir jāpalīdz bīskapam un priesteriem dievišķo noslēpumu svinēšanā, īpaši Euharistijas svinēšanā un tās izdalīšanā, asistēt Laulības sakramentā un to svētīt, sludināt Evaņģēliju un sprediķot, vadīt bēres, kā arī veltīt sevi dažādiem žēlsirdības darbiem.
Pēc Vatikāna II koncila Baznīca no jauna ieviesa diakonātu "kā īpašu un pastāvīgu hierarhijas pakāpi" (Vatikāna II koncils, Lumen gentium, 29). Šis pastāvīgais diakonāts, kuru var piešķirt arī precētiem vīriešiem, ievērojami bagātina Baznīcas misiju. 
Foto: Ainārs Vanags | 
;)