Evaņģēlijs ir pagājušajā svētdienā lasītā fragmenta turpinājums, atgādināja pāvests. Pēc tam, kad Pēteris visu mācekļu vārdā bija apliecinājis ticību Jēzum - Mesijam un Dieva Dēlam, Kristus sāk runāt par savām ciešanām. Ceļā uz Jeruzalemi Viņš saviem draugiem atklāti stāsta par to, kas Viņu sagaida Svētajā pilsētā, sludina savas nāves un augšāmcelšanās, pazemošanās un godības noslēpumu. Jēzus skaidro mācekļiem, ka "Viņam vajadzēs daudz ciest no vecākajiem, augstajiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tikt nonāvētam un trešajā dienā augšāmcelties" (Mt 16,21). Bet Jēzus vārdi ir nesaprotami, jo mācekļu ticība vēl ir vāja, nenobriedusi un tā ir pārāk cieši saistīta ar šīs pasaules mentalitāti (sal. Rm 12,2). Viņi domā par šīs zemes uzvaru, tāpēc nesaprot krusta nozīmi, piebilda Svētais tēvs.
Perspektīva, ka Jēzus varētu zaudēt un nomirt uz krusta, Pēterī rada dusmas, un viņš pārmet Jēzum, sacīdams: "Lai tas ir tālu no Tevis, Kungs! Lai tas Tev nenotiek!" (Mt 16,22) Pēteris tic Jēzum, vēlas Viņam sekot, bet nespēj pieņemt domu, ka Jēzus godībai ir jāiziet caur ciešanām. Pēterim un pārējiem mācekļiem – un arī mums – krusts ir neērta lieta, krusts ir "ieļaunojums". Savukārt Jēzum "ieļaunojums" ir bēgt no krusta, jo tas nozīmē atkāpties no Tēva gribas, no misijas, kāda Viņam uzticēta mūsu pestīšanas dēļ. Tāpēc Jēzus atbild Pēterim, sakot: "Atkāpies no manis, sātan! Tu esi man par ieļaunojumu, jo tu nedomā to, kas Dieva, bet to, kas ir cilvēka!" (23) Vēršoties pie visiem ļaudīm, Jēzus saka: "Ja kāds grib man sekot, lai aizliedz sevi, ņem savu krustu un seko man!" (24) Šādā veidā Viņš norāda uz patiesa mācekļa ceļu. "Aizliegt sevi" nozīmē iekšēji atgriezties, pieņemt un īstenot vērtības, ziedot savu dzīvi. Otrs uzdevums ir "ņemt savu krustu". Runa nav tikai par ikdienas dzīves grūtību pārvarēšanu ar pacietību, bet gan par to, lai mēs ar ticību un atbildību spētu pieņemt ciešanas, kādas rada cīņa ar ļaunumu. Kristiešu dzīve vienmēr ir cīņa. Velns vēlas mūs atraut no Kristus krusta, skaidroja Francisks. Turpinot uzrunu, pāvests uzsvēra, ka aicinājums "ņemt savu krustu" kļūst par līdzdalību Kristus dzīvē. Mēs kopā ar Kristu piedalāmies pasaules pestīšanā. "Tāpēc padomāsim, vai krusts, kas karājas pie mūsu mājas sienas, vai arī tas mazais krustiņš, ko nēsājam sev ap kaklu, liecina par mūsu vēlmi būt kopā ar Kristu un nesavtīgi kalpot saviem brāļiem, sevišķi maziem un vājiem. Krusts ir Dieva mīlestības un Jēzus upura svētā zīme, un to nedrīkst pārveidot par māņticības priekšmetu vai dekoratīvu dārglietu. Katru reizi, kad uzlūkojam Krustāsistā tēlu, padomāsim, ka Viņš, kā patiess Kunga kalps, atdeva savu dzīvību un izlēja savas asinis grēku piedošanai, mūsu pestīšanai. Tāpēc, ja mēs gribam būt Viņa mācekļi, mēs esam aicināti atdarināt Viņu, veltot savu dzīvi Dievam un brāļiem," piebilda Svētais tēvs. "Lai Jaunava Marija, kas bija vienota ar savu Dēlu līdz pat Golgātai, palīdz mums būt stipriem un drosmīgiem pārbaudījumu un ciešanu brīžos, ko sev līdzi nes Evaņģēlija sludināšana," vēlēja pāvests. Vaticannews.va | 
