Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Garīgā dzīve un ikdiena: Marta un Marija (IV)
14.09.2020 pl. 12:48

Diāna Jaks OP

Turpinājums Jēzus un Marijas Dominikāņu māsas misionāres Diānas Jaks OP rakstam "Garīgā dzīve un ikdiena: Marta un Marija".

No miera uz nemieru

Martas uzvedība un reakcija liek Jēzum runāt. Jo ilgāku laiku pavadām ar Martu, jo skaidrāk varam sajust saspringto gaisotni, un pamazām tā ietekmē arī mūs. Marta ar kaut ko netiek galā, bet sasprindzinājums nenāk no viņas rakstura, temperamenta, darbošanās, bet gan no viņas iekšējās sašķeltības – cenšanās būt nedaudz ar Jēzu un nedaudz sevi veltīt saimniecības darbiem. Tajā iedziļinoties, arī mēs varam arvien vairāk sevī izjust nemieru, iekšējo domu un emociju haosu, nāk prātā mūsu ierastie ikdienas notikumi.

Kā tas no miera un harmonijas pārtapa nemierā un domu haosā? Kad tiekamies ar cilvēkiem, līdzi nesam arī nemieru, prieku, problēmas, to, kas tajā brīdī ir mūsos. Tas viss tobrīd ir ne vien mūsu dzīvē, bet ienāk arī to cilvēku dzīvē, ar kuriem tiekamies, kuriem esam līdzās. Mēs bieži citus cenšamies pasargāt no tā, ko apslēptu nesam sevī un ar ko netiekam galā. Gribam paslēpt mūsu problēmas, sasprindzinājumu, uztraukumu, varbūt arī pretenzijas, vientulības sajūtu. Var gadīties, ka kaut kas no iepriekš minētā slēpās arī Martā.

Jēzus vārdi palīdz ieskatīties viņas sirdī: “Marta, Marta, tu rūpējies un pūlies par daudzām lietām.” (Lk 10, 41) Marta vienubrīd uztraucas par nepieciešamo, un viņas stāvokli var salīdzināt ar mušu, kas ieķērusies zirnekļa tīklā. Jo vairāk tā kustas, jo vairāk sapiņķerējas tīklā. Martas galvā riņķo daudz dažādu domu, kas neļauj koncentrēties. Viņa kļūst arvien nervozāka, jo jūt, ka tagad Jēzus runā par svarīgām lietām un Marija māk tajās ieklausīties, bet viņa pati to nespēj. Marta nespēj darīt vienu lietu un par to priecāties, tādēļ sasprindzinājums aug, līdz vienā brīdī uzsprāgst kā balons. Cik atpazīstama situācija mūsu ikdienā!

Mēs “uzsprāgstam” brīdī, kad sasprindzinājums, ko veido grūtas domas un emocijas, ir pārsniedzis mēru, ko spējam panest. Noteikti arī paši esam bijuši liecinieki situācijām, kad līdzīgi noticis ar citiem.

Nostāties pārākuma pozīcijā

Šeit jāatgriežas pie vārdiem “Marta nostājās”. Tā ir tāda nepacietīga un nervoza kustība. “Nostājās” grieķu valodā ir “epistos”, un šis vārds tiek lietots, kad cilvēks ar sevi uzbāžas, grib sev pievērst uzmanību. Marta ar savu nemieru ieiet klusuma telpā – mierā, kuru jūtam starp Jēzu un Mariju. Grieķu valodā šim vārdam ir arī nozīme – nostāties pāri kādam citam. Kā saprast to, ka Marta ir nostājusies augstāk par citiem?

Marta ir ebrejiete un ļoti labi apzinās savu vietu sabiedrībā, respektējot tradīcijas. Ja tradīcijā ir teikts, ka sievietēm nav domāta lasīšana un komentēšana, tad viņas to arī pieņem, ticot, ka sievietes uzdevums ir vairāk darboties. Varbūt Marta pat gaida, ka Jēzus viņu uzslavēs par to, ka viņa zina un respektē sievietei norādīto vietu, uzvedību. Tomēr pamazām viņā sāk milzt nepacietība, jo liekas, ka Jēzus nepamana viņas gudrību, dāsnumu un augstsirdību. Marija māsas centību pēc sava sabiedriskā stāvokļa ievērošanas nepamana, bet vai arī Jēzus to neredz? Viņš pieļauj šo situāciju, bet Martas izpratnē jaunākajai māsai Marijai taču vajag vismaz norādīt, kur ir viņas vieta! Vai šī situācija neatgādina līdzīgas situācijas mūsu ģimenēs, darba vietās, kopienās? Bieži vien tur slēpjas sacensības gars, kas iezogas klusi, bez vārdiem. Karš notiek domās, iztēlē, sirdī.

Viss sākas brīdī, kad cilvēks ieņem augstāku, viņaprāt, labāku vietu jeb nostājas pārākumā pār otru. Ja kāds cits uz to norādītu, tam būtu grūti noticēt. Piemēram, kad dzirdam vārdus: “Tu esi labāka, tu labāk novērtē situāciju,” gribas tam pretoties ārēji, bet iekšēji tas tomēr, lai arī ļoti slēpti, saskan ar iekšējo pārliecību. “Labākā” pozīcija tiek slēpta aiz dāsnas, aktīvas, nesavtīgas maskas. Varam apgalvot, ka zinām savu vietu un labi tajā jūtamies, un mums nav svarīgi, lai citi mūs pamanītu un slavētu. Varbūt nedaudz ceram, ka citi mūs ņems sev par paraugu. Bet, ja mūsu pareizība un uzupurēšanās netiek novērtēta, tad var rasties jautājums: “Vai tiešām nevienu neinteresē tas, ko es daru?”

Analoģiska situācija vērojama mūsu attiecībās ar Dievu, jo bieži vien tieši pret Viņu mums ir vislielākās pretenzijas par to, kas notiek mūsu dzīvē, mājās, darbā, kopienā, līdzīgi kā tas ir ar Martu. Tajā nav ļaunprātības vai sliktas gribas. Marta vienkārši ir vaļsirdīgi pārliecināta, ka tādai ir jābūt realitātei. Tomēr viss ir pavisam citādāk, tādēļ arī viņa “uzsprāgst”. Arī mēs tiekam ievainoti ar vienaldzību, ar kuru sastopamies.

Vārdi atklāj iekšējo stāvokli

Marta novēro, ka Jēzus nereaģē, izturas tā, it kā vispār nemaz nepamanītu šo problēmu. Tas ir kontrasts, kura gaismā labāk varam saprast, kāpēc Marta ir rūgtuma un žēlabu pilna: “Kungs, vai Tev nerūp, ka mana māsa atstājusi mani, lai es viena kalpotu? Saki jel viņai, lai viņa man palīdz!” (Lk 10,40) Martas vārdi ir tikpat stipri kā viņas sasprindzinājums. Bieži vien mūsu vārdi ir tādi, kādas ir mūsu domas, emocijas, jūtas, kuras mūsos mājo, ar kurām netiekam galā. Caur sasprindzinājumu atklājas patiesība, ne ārējā, bet tā, kas ir Martas iekšienē. No vienas puses, Marta netiek galā ar šo situāciju un gaida palīdzību no Marijas un Jēzus, bet, no otras puses, redzam pavisam ko citu. Viņa problēmu saskata vispirms Jēzū un pēc tam arī Marijā, jo, viņasprāt, Jēzum vajadzētu aizrādīt Marijai, kura varbūt šo problēmu neredz.

Arī te varam vilkt paralēles ar mūsu dzīvi, kad šķiet, ka iemesls ir ārpus mums un neviens to nepamana – citi neredz netaisnību un neprot tajā atzīties. Bet viss taču sākās tik labi – lieliska gaisotne, kurā tiekas tuvi draugi, kuru starpā valda savstarpēja uzticēšanās. Tomēr, kāda vilšanās! Līdz kādai absurdai situācijai tas noved! “Ab surdus” no latīņu val. nozīmē “kurls”.

Jēzus ierodas māsas apciemot, varam spriest, ka tas bija brīnišķīgs pārsteigums viņu ikdienā. Kur nu vēl labāk sākt dienu! Ciemiņš tiek dāsni uzņemts, valda svētku gaisotne, kas pārtrauc ikdienas ierasto ritmu. Mēs paši sev šādus svētkus nesarīkotu. Un šeit ir vēl kas vairāk, jo ciemiņš ir pats Jēzus. Marta grib pacienāt Jēzu vislabāk, kā vien prot, izmantojot visus savus talantus, spējas. Arī mēs noteikti zinām cilvēkus, kuriem ļoti patīk uzņemt ciemiņus, bet ir arī tādi, kuriem tas sagādā grūtības. Jēzus ir Martas Kungs, ko viņa trīs reizes apliecina, un Bībelē tas nozīmē kaut ko ļoti svarīgu. Viņa cenšas, cik labi vien spēdama, bet te pēkšņi viss beidzas vēl pirms sēšanās pie galda. Tiek izteikti grūtie, rūgtuma pilnie vārdi, kuri varbūt tūlīt pēc tam arī tiek nožēloti, bet par vēlu. Jēzus ir noraidīts un Marija tāpat. Muļķīga situācija, bet paraudzīsimies it kā spogulī – uz sevi.

Uzlūkojot Martu, redzam sevi

Uzdosim sev jautājumu – kāpēc nenotika tā, kā es vēlējos? Visam taču bija jābūt pavisam citādāk. Cik bieži savās dusmās, pretenzijās mēs piedzīvojam tādu bezpalīdzību pret notikušo. Var gadīties, ka mēs tāpat kā Marta sagatavojam Jēzum vietu, bet aizraujamies ar sagatavošanos un Viņš – Jēzus paliek malā, nepieņemts. Pēc tam redzam, ka Jēzus apsēžas kaut kur stūrī un tad vairs nedzirdam Viņa teikto, jo esam aizņemti ar savu sakāmo, savu sasprindzinājumu. Tad viss beidzas ar žēlabām, pretenzijām par to, ka tas ir Viņš, kurš mūs ir atstājis un Viņam neinteresē mūsu ikdiena. Viņš neaizrāda citiem, jo man jau viss ir kārtībā.

Mums ir ļoti daudz jautājumu, bet vajadzētu sev uzdot šo vienu – kāpēc es netieku galā ar savu ikdienu un pats ar sevi? Šis jautājums šķiet ļoti trāpīgs. Kādēļ netiekam galā ar savām attiecībām un garīgo dzīvi starp tūkstoš citām ikdienišķām lietām? Mūsu dzīvē bijušas daudzas apņemšanās, esam piedalījušies rekolekcijās, klausījušies konferences, lūgušies, bet – nekā! Vai tiešām viss velti? Atbildi sniegs vienīgi Jēzus.

"Nāc", Nr.115