Piedalīšanās Svētajā Misē, izmantojot medijus, nav salīdzināma ar fizisko klātbūtni dievnamā un nevar aizvietot dalību Misē klātienē – viņš uzsver. Vēstule “Ar prieku atgriezīsimies pie Euharistijas” tika parakstīta jau 15. augustā, bet pāvests Francisks to apstiprināja 3. septembrī. Kristīgās dzīves kopienas dimensija Jaunā koronavīrusa pandēmija izraisīja satricinājumus ne tikai sabiedrībā un ģimenē, bet arī kristīgās kopienas dzīvē, tai skaitā, liturģijā – raksta kardināls Sara. Viņš skaidro, ka kopienas dimensijai ir teoloģisks pamatojums: “Dievs ir Personu attiecības Vissvētākajā Trīsvienībā” un “Viņš nodibina attiecības ar vīrieti un sievieti un aicina tos uz attiecībām ar Viņu”. Pagāni būvēja tempļus tikai dieviem, bet cilvēkiem tie bija slēgti, taču pirmie kristieši, tiklīdz ieguva kulta brīvību, tūlīt sāka celt domus Dei un domus ecclesiae, kuros tie varēja sevi atzīt kā tautu, kas ir aicināta godināt Dievu un veidot svēto sapulci. Tāpēc Kunga nams pēc būtības ir Dieva bērnu saimes klātbūtnes vieta. Baznīcas sadarbība ar laicīgajām varām Ticīgo kopiena nekad netiecās norobežoties un nekad nepārvērta baznīcu par noslēgtu cietoksni – teikts dokumenta turpinājumā. Kristieši, kuros bija ieaudzinātas kopienas dzīves un kopējā labuma vērtības, vienmēr tiecās integrēties sabiedrībā. Arī piedzīvojot pandēmijas krīzi, atklājās liela atbildības apziņa: bīskapi ieklausījās laicīgās varas un ekspertu norādēs un sadarbojās ar valdībām. Viņi bija gatavi pieņemt smagus un sāpīgus lēmumus, un uz ilgāku laiku pat pārtraukt ticīgo piedalīšanos Euharistijas svinēšanā. Šajā sakarā minētā Svētā Krēsla kongregācija izsaka bīskapiem un bīskapu konferencēm lielu pateicību. Steidzama nepieciešamība atgriezties pie normālas kristīgās dzīves Tomēr tiklīdz apstākļi to atļauj, ir steidzami jāpanāk, lai ticības dzīve atkal var ieiet normālās sliedēs – uzsver kardināls Roberts Sara. Liturģija, īpaši Euharistija, ir “virsotne, uz kuru tiecas Baznīcas darbība, un tajā pašā laikā – avots, no kura tā smeļ visu savu spēku” (Sacrosanctum Concilium, 10). “Apzinādamies, ka Dievs nekad nepamet cilvēci, ko ir radījis,” lasām vēstules turpinājumā, “un ka pat vissmagākie pārbaudījumi var nest žēlastības augļus, mēs pieņēmām attālināšanos no Kunga altāra kā euharistiskā gavēņu laiku, lai atkal atklātu Euharistijas vitāli svarīgo nozīmi, skaistumu un neizmērojamo vērtību”. “Taču tiklīdz iespējams, ir jāatgriežas pie Euharistijas ar vēl lielākām ilgām satikt Kungu, būt kopā ar Viņu, saņemt Viņu, lai ar ticības, mīlestības un cerības piepildītas dzīves liecību nestu Viņu brāļiem,” uzsvērts dokumentā. Nepieciešamība personīgi piedalīties Svētajā Misē Lai cik masu komunikācijas līdzekļi būtu svarīgi un noderīgi slimajiem un tiem, kuri nevar aiziet uz dievnamu, un lai cik tie mums palīdzēja, pārraidot dievkalpojumus pandēmijas laikā, nekādas translācijas nav pielīdzināmas personīgai dalības ņemšanai Misē un nevar to aizstāt – lasām Svētā Krēsla izdotajā dokumentā. Tieši otrādi, aprobežojoties tikai ar šādām translācijām, mums pastāv draudi pazaudēt personīgo un dziļo kontaktu ar par cilvēktapušo Dievu, kurš atdeva sevi mūsu rokās nevis virtuāli, bet reāli, sakot: “Kas ēd manu Miesu un dzer manas Asinis, tas paliek manī un es viņā (Jņ 6, 56). Tāpēc kardināls Sara uzsver, ka šis fiziskais kontakts ar Kungu ir vitāli svarīgs un neaizvietojams. Tagad, kad konkrēti īstenojami mēri, lai mazinātu saslimšanu, ir atrasti un pieņemti, katram ir atkal jāieņem sava vieta brāļu kopienā, iedrošinot mazdūšīgos, tos, kuri nobijušies, vai ilgu laiku nav nākuši uz dievnamu. Ieteikumi Euharistijas atkal svinēšanai Vēstulē tiek sniegtas arī dažas rīcības norādes, lai atkal drīz varētu atgriezties pie Euharistijas svinēšanas un tiktu ņemta vērā drošība. “Īpašas uzmanības pievēršana higiēnas un drošības normām nedrīkst novest pie žestu un ritu sterilizācijas,” brīdina kardināls Sara. Bez tam, Svētais Krēsls paļaujas uz bīskapiem, cerot, ka viņi rīkosies prātīgi un izlēmīgi, lai laicīgās varas ticīgo piedalīšanos Euharistijas svinībās neklasificētu kā “pulcēšanos” un neuzskatītu par pielīdzināmu vai pat pakārtotu rekreatīviem pasākumiem. Liturģiskās normas nav tā joma, pār kuru laicīgajām varām būtu noteikšanas tiesības. Šādas tiesības ir vienīgi Baznīcas autoritātei – uzsvērts Dievišķā kulta un Sakramentu disciplīnas kongregācijas izdotajā vēstulē, atsaucoties uz Vatikāna II koncila mācību (sal. Sacrosanctum Concilium, 22). Liturģisko normu ievērošana Kongregācijas prefekts aicina atvieglot ticīgajiem piedalīšanos liturģijas svinēšanā, taču to darīt, izvairoties no improvizācijas vai eksperimentiem un precīzi ievērojot lituģiskajās grāmatās ietvertās normas. Tāpat vēstulē tiek atzīts, ka ticīgajiem ir tiesības pieņemt Kristus Miesu un pielūgt Vissvētākajā Sakramentā klātesošo Kungu tam atbilstošā veidā, bez ierobežojumiem, ejot pat tālāk par to, ko paredz valsts iestāžu vai bīskapu izdotās higiēnas normas. Drošais princips – paklausība bīskapiem Šajā jautājumā kardināls Roberts Sara dod ļoti konkrētu norādi. Viņš raksta: “Paklausība ir drošs princips, [pēc kura varam vadīties,] lai nekļūdītos. Paklausība Baznīcas normām, paklausība bīskapiem. Sarežģītos brīžos (piemēram, karu, pandēmiju gadījumā) bīskapi un bīskapu konferences var izdot provizoriskas norādes, kuras pienākas ievērot. Paklausība ļauj saglabāt Baznīcai uzticēto dārgumu. Šīs bīskapu un bīskapu konferenču normas vairs nav spēkā tad, kad atkal normalizējas situācija”. Sabiedrības veselība un mūžīgā pestīšana Dokumenta noslēgumā teikts, ka Baznīca sargā “visu” cilvēku, un, nepieciešamajām rūpēm par sabiedrības veselību tā pievieno arī sludināšanu un dvēseļu vešanu uz mūžīgo pestīšanu. Vaticannews.va
Foto: Unsplash/Thays Orrico | 
