Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Svētie – mūsu ceļabiedri. Sv. Hildegarde no Bingenas, mūķene un Baznīcas mācītāja.
07.10.2020 pl. 08:05

Priesteris Vjačeslavs Bogdanovs

"Radio Marija Latvija" klausītājiem noteikti ir pazīstams raidījums "Svētie", kuru regulāri iespējams klausīties ceturtdienu rīta cēlienā. Ne visiem tas ir brīdis, ko iespējams veltīt, lai klausītos radio, un arī dzirdētais ne vienmēr labi paliek atmiņā. Tādēļ ar priestera Vjačeslava Bogdanova laipnu atļauju, izmantosim viņa sagatavotos materiālus, lai iepazīstinātu ar dažiem svētajiem.

Hildegarde no Bingenas ir 12. gadsimta svētā Benedikta ordeņa mūķene, klostera priekšniece, mistiķe, speciāliste dabas zinībās, kā arī viena no četrām sievietēm, kurām ir piešķirts Baznīcas mācītājas tituls. Šo godu viņai piešķīra pāvests Benedikts XVI 2012. gadā.

Hildegarde dzimusi 11. gs. beigās – 1098. gada 16. septembrī Rupertsbergā, netālu no Bingenas – pilsētā, kura atrodas Reinas upes krastā Vācijā. Vecāku Hildeberta un Mehtildes ģimenē Hildegarde piedzima kā devītais bērns. Astoņu gadu vecumā, kā tas tajā laikā bija pieņemts dižciltīgās ģimenēs, vecāki savu bērnu veltīja Dievam un atdeva Baznīcai. Rūpes par mazo meitenīti uzņēmās vietējā benediktīņu māsu klostera priekšniece Judīte. Gatavojoties visu savu dzīvi pavadīt klosterī, Hildegarde ieguva klasisku izglītību. Pateicoties gan savai apdāvinātībai, gan zināšanām, kuras apguva klostera skolā, Hildegarde ieguva lielu popularitāti. Kad klostera priekšniece Judīte 1136. gadā nomira, viņas vietu ieņēma Hildegarde.

Arī kā klostera priekšniece Hildegarde bija visu cienīta, daudz paveicot sava ordeņa labā. 1150. gadā, lai mūķenes nedzīvotu zem viena klostera kompleksa jumta ar mūkiem un citiem garīdzniekiem, Hildegarde kopā ar māsām pārcēlās uz viņas ģimenes jaunizveidoto un atbalstīto klosteri Rupertsbergas laukos. Pēc 15 gadiem Hildegarde šāda veida klosteri, atkal pateicoties savas ģimenes atbalstam, uzbūvēja un izveidoja Einbingenā.


Sv. Hildegardes benediktīniešu māsu abatija Einbingenā, Vācijā. Foto: abtei-st-hildegard.de

Vīzijas

Kad Hildegarde jau vairākus gadus bija pildījusi klostera priekšnieces pienākumus, viņa atklāja, ka kopš trīs gadu vecuma ir piedzīvojusi dažādas vīzijas, kuru laikā viņa sarunājās ar Dievu. Kāpēc viņa agrāk neko nebija stāstījusi par vīzijām? Visticamāk, tāpēc, ka bija ļoti pieticīga un kautrīga, tomēr nav izslēgts arī baiļu faktors – Hildegarde, tāpat kā daudzi tajos laikos, nevēlējās darīt kaut ko tādu, par ko interesētos inkvizīcija. Tikai 42 gadu vecumā, kad bija sasniegusi visaugstākos toreiz sievietei Baznīcas struktūrās pieejamo amatu, ieguvusi autoritāti dažādu bīskapiju kūrijās un pat pāvesta galmā, viņa bez uztraukuma un bailēm varēja atklāt savu mistisko pieredzi. Vienā no vīzijām Hildegarde skaidri dzirdēja pavēli apkopot grāmatās vīzijās piedzīvoto.

Ziņas par Hildegardes vīzijām izplatījās zibens ātrumā (ievērosim: tajos laikos nebija ne interneta, ne telefona) un, pateicoties Maincas arhibīskapam un daudziem citiem garīdzniekiem, par vīzijām uzzināja arī toreizējais pāvests Eugēnijs III. Pāvests norīkoja speciālu komisiju, kas devās uz klosteri, kurā dzīvoja svētā, lai pārbaudītu vīziju autentiskumu. Daži fragmenti no vīzijām tika lasīti Trīres sinodē, kas risinājās 1147./48. gadā. Hildegarde saņēma svētību, apstiprinājumu un atļauju izplatīt savas idejas, kā arī saņēma pavēli turpināt aprakstīt savas vīzijas un atklāsmes – to viņai vajadzēja darīt, sadarbojoties ar tā laika Baznīcas slavenību  – svēto Bernardu no Klervo. Savas vīzijas un atklāsmes Hildegarde apkopoja trīs grāmatās: “Scito vias Domini” (“Atklāj Kunga takas”), “Liber vitae” (“Dzīves grāmata”) un “Liber divinorum operum” (“Dieva darbu grāmata”). Pateicoties pāvesta piekrišanai un atbalstam, Hildegarde, kaut arī ne skaļi un atklāti, jau toreiz kritizēja klēra dzīves pārspīlējumus un atsevišķos gadījumos klēra izlaidību, kā arī pieprasīja lielāku lomu un autoritāti sievietēm sabiedrībā. Par to svētā Hildegarde it sevišķi runāja un rakstīja savā sacerējumā “Ordo virtutum” (“Par tikuma mākslu”), kam pati sakomponēja arī mūziku.

Popularitāte

Kā jau tas gadās, arī Hildegardes vīzijām un atklāsmēm bija savi noliedzēji un kritiķi. Netrūka runu, ka viss, par ko raksta svētā, nenāk no debesīm, bet ir migrēnas augļi, jo Hildegarde bieži cīnījās ar migrēnu. Tomēr tādēļ, ka Hildegarde pēc izcelsmes bija dižciltīga un arī ieņēma diezgan augstu posteni Baznīcas hierarhijā, viņas vēstules un rakstus lasīja gan garīdzniecība, gan laicīgas autoritātes, un daudziem viduslaiku ļaudīm svētās Hildegardes domas un teksti asociējās ar paša Dieva tikto.

Pateicoties labai izglītībai, bagātai dzīves pieredzei un izcilām oratoriskām dāvanām, svētā Hildegarde spēja atrast kopīgu valodu ar visiem oponentiem. Viņas darbi gan teoloģijā, gan filozofijā, gan dabas zinātnēs ar lielu interesi tika pieņemti kā laicīgajā sabiedrībā, tā Baznīcas aprindās, un tas vēl vairāk palielināja Hildegardes popularitāti. Jau mistiķes dzīves laikā netrūka tādu, kuri viņu godināja kā svēto. Visa viduslaiku Eiropa runāja par svētās Hildegardes pārdabiskajām spējām un Dieva žēlastību, kura plūda pār cilvēkiem caur viņu. Hildegarde bija kļuvusi tik populāra, ka laikabiedri viņu uzskatīja par Dieva sūtīto pravieti un nāca pie viņas pēc padoma, mierinājuma un lūgšanas: nāca gan bīskapi, gan priesteri, gan pāvesti, gan vienkāršie cilvēki. 1152. gadā Hildegarde tika ielūgta uz satikšanos ar imperatoru Fridrihu I Barbarosu, kuru viņa asi kritizēja.

Savdabība

Neraugoties uz to, ka Hildegardi var uzskatīt par vienu no pirmajām vācu misticisma svētajām, viņa tomēr nedaudz atšķiras no visiem pārējiem mistiķiem. Hildegarde nekad nepiedzīvoja mistiskās ekstāzes un nekad neatsaucās uz metaforu, kura runā par mīlestības saikni starp Dievu un dvēseli. Viņas teoloģija nerunā par mīlestības pilnu saderināšanos, bet tā vairāk atgādina pravietiskās zīmes, kas smeltas no pravieša Ezehiēla grāmatas, no Apokalipses un retos gadījumos arī no Dziesmu dziesmas grāmatas.

Hildegarde ļoti bieži slimoja, nereti viņa bija spiesta pavadīt laiku cellē, bezspēkā guļot savā gultā. Ļoti augstu tika vērtēti Hildegardes pētījumi un darbi medicīnā, dabas izpētē un fitoterapijā. Viņa nodarbojās ar smalku dabas un cilvēka pētniecību. Balstoties grieķu filozofijā, Hildegarde pētīja, kā savā starpā sadzīvo un sadarbojas materiālā un nemateriālā, dzīvā un nedzīvā pasaule, un to, kā tas viss iespaido cilvēka miesu, psihi, dvēseli. Savu pētījumu rezultātus svētā Hildegarde apkopoja nedaudz panteistiskā garā sarakstītā traktātā par dažādu augu un minerālu pozitīvu vai arī kaitniecisku iedarbību un kā to visu pielietot terapijā. Viņas publikācijas par tautas medicīnas metodēm kļuva par iemeslu tam, ka Hildegardi sāka dēvēt par pirmo sievieti starp visiem vācu dabas pētniekiem un ārstiem.

Mīlestība uz mūziku

No 1158. līdz 1170. gadam svētā Hildegarde arī sludināja, kas viduslaikos bija ārkārtīgi reti sastopams. Svēto ļoti bieži ielūdza apmeklēt dažādus klosterus un tajos uzstāties ar lekcijām. Hildegarde uzskatīja, ka dziedāšana ir neaizvietojama jebkuras liturģijas sastāvdaļa, jo tā, tāpat kā lūgšana, tuvina cilvēku pestīšanai. Pēc Hildegardes uzskatiem, radošais gars cilvēkam ir Dieva dots, bet mākslinieka darbs ir Dieva Radītāja vēstījums un izpausme. Viņa rakstīja mūziku un sacerēja daudzas, kaut arī ne liturģiskās, dziesmas. Atšķirībā no toreiz valdošā  korāļu dziedāšanas stila Baznīcā Hildegardes melodijas bija daudz dzīvīgākas un emocionālākas. Interesanti, ka 20. gadsimta beigās Hildegardes mūzika sāka piedzīvot savu renesansi.

1179. gada 17. septembrī savā Rupertsbergas klosterī Hildegarde piedzima mūžīgajai dzīvei un tika apbedīta Einbingenas klostera baznīcā. 1632. gadā zviedru karaspēka uzbrukuma rezultātā šis klosteris tika nodedzināts, tomēr mūķenēm izdevās svētās Hildegardes relikvijas izglābt no degošās klostera baznīcas. Mūsdienās šīs relikvijas atrodas Einbingenas draudzes baznīcā. 14. gs. Hildegarde kā vietējā svētā jau tika pieminēta svēto sarakstos. Tikai 2012. gada 10. maijā pāvests Benedikts XVI paplašināja sv. Hildegardes liturģisko kultu visā katoliskajā Baznīcā, procesā, kas pazīstams kā “līdzvērtīgā kanonizācija”, tādējādi liekot pamatus viņas izsludināšanai par Baznīcas doktori. Sv. Hildegardi uzskata par filologu un zinātnieku aizbildni.

"Nāc", Nr.115