Mūsu kristīgā identitāte ir piederība Dieva tautai – Baznīcai. Mēs nevaram būt par kristiešiem bez Baznīcas, neuzņemoties tās apustulisko misiju. Baznīcā mēs esam ienākuši caur Kristības sakramentu, tā kļūdami par Dieva bērniem. Runājot par Baznīcas būtību, Vatikāna II koncils īpašu uzmanību pievērsa tās trim bibliskajiem tēliem, kas ir Dieva tauta, Kristus Miesa un Svētā Gara templis. 1. Dieva tauta. Vārds „Baznīca” tulkojumā no grieķu valodas ekklesia nozīmē „sasaukšana”. Baznīca ir tauta, kuru Dievs sapulcina (sasauc) no visas pasaules. Sākumā Dievs aicināja Ābrahamu un apsolīja, ka viņš kļūs par tēvu lielai tautai. Pie Sinaja kalna Dievs noslēdza derību ar Izraēļa tautu: „Es būšu jūsu Dievs, jūs – mana tauta”. (Izc 6,7) Jaunajā Derībā šī tauta veido Baznīcu dzīvē, darbībā un vēsturē. Katram no mums ticība ir ļoti personiska, jo tā skar mūsu dziļāko būtību, taču tā nekad nav privāta lieta. Kristietis nav un nevar būt anonīms. Dievs gribēja, lai cilvēki tiktu svētdarīti un iegūtu pestīšanu nevis katrs atsevišķi, bet gan Baznīcā, – draudze, kopiena vai lūgšanu grupa ir liela dāvana. Neviens nevar pats sevi nokristīt, ne arī piešķirt sev citus sakramentus, tos saņem Baznīcā. Tāpēc esmu pārliecināts, ka būt par kristieti var tikai esot Baznīcā. Tas, kurš domā vienīgi par sevi un savas dvēseles glābšanu, nav Debesu Valstības cienīgs. Ticību un pestīšanu mēs saņemam Baznīcā un ar Baznīcas starpniecību. Kā sacīja svētais Cipriāns: „Ārpus Baznīcas nav pestīšanas.” 2. Kristus Miesa. Šī apzīmējuma autors ir apustulis Pāvils, kurš savās vēstulēs Baznīcu sauc par „Kristus Miesu”. Šo domu turpināja Baznīcas tēvi, apzīmējot kristiešu kopienu ar vārdu „patiesa Kristus Miesa”. Kristus ir Baznīcas Galva, mēs – Viņa Miesa. Kad mēs klausāmies Dieva Vārdu un pieņemam sakramentus, īpaši Euharistiju, Kristus ir mūsos un mēs esam Viņā, un tā ir Baznīca. Kristus un Baznīca ir „Kristus pilnībā” (latīņu val. Christus totus). Ir neiespējami mīlēt Kristu, bet nemīlēt Baznīcu; sekot Kristum, bet neklausīt Baznīcai. Nevar atdalīt Galvu no Miesas, jo „Kristus pilnībā” nevar eksistēt bez Baznīcas, ne arī Baznīca bez Kristus. 3. Svētā Gara templis. Jānis Pāvils II enciklikā „Dominum et Vivificantem” uzsvēra Baznīcas pneumatoloģisko aspektu. Svētais Gars ar savām dāvanām vada, šķīstī un pārveido Baznīcu. Viņš ir tas, kurš Baznīcu aizvien atjauno atbilstoši laikam un liek tai iet uz priekšu. Viņš ir Baznīcas dvēsele – tās dzīvības, mīlestības un vienotības dažādībā, tās dāvanu un harizmu bagātības pamats. Pateicoties Svētā Gara darbībai Baznīcā, mēs tiekam pārveidoti un svētdarīti. Baznīcas svētums ir nevis mūsu nopelnu rezultāts, bet gan Svētā Gara darbības auglis mūsu dzīvē. Baznīcu svētdarām nevis mēs, to svētdara Dievs savā mīlestībā. Vai mēs esam atvērti Svētajam Garam? Vai ļaujam sevi vadīt un svētdarīt? Baznīca mums ir vajadzīga tādēļ, lai ikvienam cilvēkam būtu iespēja atrast visu, kas ir nepieciešams, lai ticētu, dzīvotu kristīgi un taptu svēts. | 
