Marija ir sieviete, kas lūdzas. Būdama vēl vienkārša meitene, apsolīta par līgavu Jāzepam no Dāvida nama, Marija lūdzas – sacīja Francisks. Mēs varam iedomāties šo jauno Nācaretes meiteni esam sakopotu klusā nemitīgā dialogā ar Dievu. Drīzumā Dievs viņai uzticēs savu misiju. Viņa jau ir žēlastības pilna un bezvainīga kopš ieņemšanas brīža, bet pagaidām neko nezina par savu vienreizējo aicinājumu un “vētraino jūru”, ko tai nāksies pārvarēt. Svētais tēvs atzina, ka viens ir skaidrs, proti, Marija pieder tiem sirds cilvēkiem, ar kuru starpniecību Dievs gatavo sava Dēla atnākšanu. Kad eņģelis Gabriels ierodas Nācaretē ar Kunga vēsti, Marija lūdzas. Viņa ir gatava izpildīt Dieva gribu, un saka: “Lūk, es esmu Kunga kalpone…”. Pāvests norādīja, ka nav labāka lūgšanas veida kā, sekojot Marijas paraugam, atvērt savu sirdi Dievam un teikt: “Kungs, visu, ko Tu gribi, kad Tu gribu un kā Tu gribi”. Pateicoties šai vienkāršajai lūgšanai, mēs ieliekam savu dzīvi Dieva rokās. Tieši tā daudzi kristieši izdzīvo savu lūgšanu. Viņi nedusmojas par to, ka dienas ir problēmu pilnas, bet stājas pretī realitātei, apzinoties, ka katrā situācijā, kas izdzīvota pazemīgā mīlestībā, mēs kļūstam par Dieva žēlastības instrumentiem. Lūgšana aizdzen nemieru – turpināja Francisks, atzīstot, ka mēs esam nemierīgi. Mēs gribam dabūt lietas pirms tās esam lūguši un gribam dabūt tūlīt. Šis nemiers nāk mums par sliktu. Taču lūgšana aizdzen nemieru. Kad esmu nemierīgs, es lūdzos, un lūgšanā mana sirds atveras. Līdz ar to es esmu gatavs pieņemt Dieva gribu. Pat ja Marija nojauta, ka viņas “jā” sagādās ļoti smagus pārbaudījumus, tomēr tajos īsajos Pasludināšanas mirkļos viņa prata atvairīt bailes. Ja mēs lūgšanā saprotam, ka katra Dieva dotā diena ir aicinājums, tad mēs paplašinām savu sirdi un pieņemam visu. Mēs iemācāmies teikt: “To, ko Tu gribi, Kungs. Tikai apsoli man, ka uz katra soļa būsi ar mani.” Pāvests uzsvēra, ka ir svarīgi lūgt, lai Kungs pavada katru mūsu soli ar savu klātbūtni, lai neatstāj mūs vienus, lai nepamet mūs kārdināšanā, lai nepamet grūtos brīžos. Marija visu dzīvi pavada Jēzu lūgšanā – līdz pat nāvei un augšāmcelšanās brīdim, un beigu beigās pavada arī jauno Baznīcu, tai sperot pirmos soļus. Viņa lūdzas ar mācekļiem, kuri izgāja cauri Krusta skandālam. Viņa lūdzas kopā ar Pēteri, kurš padevās bailēm un rūgti raudāja. Marija ir to cilvēku vidū, kurus viņas Dēls aicināja veidot Viņa kopienu. Viņa lūdzas ar viņiem un par viņiem. Marija, pateicoties Svētā Gara darbībai, kļūst par Dieva Māti un Baznīcas Māti. Lūdzoties par Baznīcu, viņa kļūst par Baznīcas Māti. Francisks uzsvēra, ka Marijas lūgšana vienmēr ir klusa lūgšana. Viņa lūdzas klusumā. Evaņģēlijs vēstī tikai par vienu Marijas publisko lūgšanu. Tas notika Kānas kāzās, kad Viņa lūdz savam Dēlam atrisināt problēmu ar vīna trūkumu. Pāvests norādīja, ka Marijas klātbūtne vien jau ir lūgšana. Viņa kopā ar mācekļiem Pēdējo Vakariņu namā gaida Svēto Garu. Viņa ir klātesoša. Taču viņa nesaka: “Nāciet, es atrisināšu lietas”. Viņa saka: “Dariet visu, ko Viņš jums teiks”. Marija vienmēr norāda uz Jēzu. Tā ir nostāja, kas ir raksturīga māceklim, un viņa ir pirmā mācekle. Katehēzes noslēgumā Svētais tēvs atgādināja, ka Marija visu pārdomāja savā sirdī (sal. Lk 2, 19). Viss, ko viņa piedzīvo, atspoguļojas dziļi sirdī. Marija visu “izlaiž” caur sirdi, lai ietvertu visu lūgšanā un tādā veidā pārveidotu. Francisks norādīja, ka Marijas sirds līdzinās neizmērojama spožuma pērlei, kas veidota pacietīgā Dieva gribas pildīšanā. Marija lūgšanā pārdomā Jēzus dzīves noslēpumus. “Cik būtu skaisti, ja arī mēs varētu kaut drusku līdzināties mūsu Mātei!”, teica Francisks. “Ar sirdi, kas atvērta Dieva Vārdam, ar klusu sirdi, ar paklausīgu sidri, ar sirdi, kas prot pieņemt Dieva Vārdu un ļauj tam augt ar Baznīcas labā sēklu”. Vaticannews.va
Foto: Pixabay.com/reenablack | 
