Šī gada temats: “Atjaunot labāk: ceļā uz invaliditāti iekļaujošu, pieejamu un ilgtspējīgu pasauli pēc Covid-19”. Vēstījumā Svētais tēvs aplūko trīs punktus: atmešanas kultūras draudi, iekļaušanas “klints” un aktīvas piedalīšanās “klints”. Viņš raksta, ka jēdziens “atjaunot labāk” vedina domāt par Evaņģēlija līdzībā minēto māju, kas var tikt celta uz klints vai uz smiltīm (sal. Mt 7, 24-27; Lk 6, 47-49). Pirmkārt, pāvests salīdzina “lietu”, “ūdens palus” un “vējus”, kas apdraud māju, ar mūsdienās izplatīto atmešanas kultūru, kas visvairāk apdraud trauslākos cilvēkus, tai skaitā, cilvēkus ar invaliditāti. Viņš atzīst, ka pēdējo piecdesmit gadu laikā ir sperti nozīmīgi soļi gan no laicīgo institūciju, gan Baznīcas puses. Ir pieaugusi apziņa par katras personas cieņu, un tas ir vedis pie drosmīgiem lēmumiem attiecībā uz cilvēku, kuriem ir kādi fiziskie vai psihiskie ierobežojumi, iekļaušanu. Tomēr kultūras līmenī joprojām sastopami pārāk daudzi izteicieni, kas ir pretrunā ar šo virzību. Tie, kuri izturas atraidoši, neņem vērā, ka trauslums, īstenībā, skar visus. Pāvests atgādina, ka ir cilvēki ar invaliditāti, pat ar smagu invaliditāti, kuri, kaut arī ar grūtībām, tomēr ir atraduši ceļu uz labu un piepildītu dzīvi, bet tai pat laikā daudz ir arī tādu, kuriem nav jānes šis smagums, bet vienalga ir neapmierināti un dažreiz arī izmisuši. “Tādēļ ir svarīgi, īpaši šajā dienā, veicināt dzīvības kultūru, kas nemitīgi atzītu katras personas cieņu un, jo īpaši, iestātos visu vecumu un ikviena sociālā stāvokļa cilvēku ar invaliditāti labā.” Otrkārt, pāvests atgādina, ka pandēmija, ko pašreiz piedzīvojam, padarīja vēl acīmredzamākas šim laikam raksturīgās nevienlīdzības, kas īpaši ietekmē visvājākos. Šodien ir pieaugušas nevienlīdzības un diskriminācijas. Līdz ar to pirmā “klints”, uz kuras mums būvēt savu māju, ir iekļaušana – viņš uzsver. Pat ja dažreiz šo terminu izmanto ļaunprātīgi, tomēr aizvien ir aktuāla Evaņģēlija līdzība par Labo Samarieti (sal. Lk 10, 25-37). Mēs savas dzīves ceļā bieži satiekam ievainotus cilvēkus, kuri dažreiz ir invaliditātes un trausluma iezīmēti. Cilvēku, kuri uz ceļa cieš, iekļaušana vai izslēgšana nosaka visus ekonomiskos, politiskos, sociālos un reliģiskos projektus. “Mēs katru dienu nonākam izvēles priekšā – būt labiem samariešiem vai vienaldzīgiem ceļiniekiem, kuri paiet garām ar līkumu.” Iekļaušanai būtu jābūt “klintij”, uz kuras veidot sabiedrisko institūciju programmas un iniciatīvas, lai neviens, sevišķi tas, kurš atrodas lielākās grūtībās, nepaliktu izslēgts. Ķēdes spēks ir atkarīgs no tā, kā rūpējamies par visvājākajiem tās posmiem.
Kas attiecas uz Baznīcas institūcijām, pāvests pieprasa, lai tās parūpētos par ticības tālāknodošanai atbilstošiem un pieejamiem līdzekļiem – lai iespēju robežās tie būtu pieejami par brīvu, tai skaitā, caur jaunajām tehnoloģijām, kas šajā pandēmijas laikā izrādījās esam tik svarīgas. Vienlaikus Svētais tēvs iesaka apmācīt priesterus, semināristus, reliģisko ordeņu locekļus, katehētus un pastorālos darbiniekus, kā apieties ar invaliditāti un izmantot iekļaujošus pastorālos līdzekļus. Draudzēm jācenšas izkopt ticīgajos atvērtību pret cilvēkiem ar invaliditāti. Lai izveidotu pilnīgi pieejamu draudzi, ir ne tikai jānojauc barjeras, bet īpaši draudžu locekļiem jābūt solidārākiem ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un viņu ģimenēm un jākalpo viņiem. Mūsu mērķis – nonākt līdz tam, lai mēs runātu nevis vairs par “viņiem, bet tikai par “mums”. Treškārt, pāvests raksta, ka, lai mēs “labāk atjaunotu” savu sabiedrību, vajag, lai vājāko cilvēku iekļaušanā ietilptu arī viņu aktīvas līdzdalības veicināšana. “Vispirms es uzstājīgi atgādinu, ka cilvēkiem ar invaliditāti ir tādas pašas tiesības saņemt sakramentus kā visiem pārējiem Baznīcas locekļiem”, raksta pāvests. Visiem draudzes dievkalpojumiem vajadzētu būt pieejamiem šiem cilvēkiem, lai viņi kopā ar saviem brāļiem un māsām varētu padziļināt, svinēt un izdzīvot savu ticību. Francisks aicina pievērst īpašu uzmanību tiem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kuri vēl nav saņēmuši kristīgās iniciācijas sakramentus. Bez tam pāvests atgādina, ka šiem cilvēkiem ir aktīvi jāiesaistās sabiedrības un Baznīcas dzīvē. Arī viņiem ir jābūt aktīviem Evaņģēlija sludinātājiem. Cilvēku ar īpašām vajadzībām viņu spējām atbilstošā klātbūtne katehētu vidū kalpo kopienai kā resurss – raksta Svētais tēvs. Tādēļ ir jāveicina viņu teoloģiskā formācija. Francisks vēlas, lai cilvēki ar invaliditāti aizvien biežāk kalpotu draudzēs kā katehēti un efektīvi nodotu tālāk ticību arī ar savas dzīves liecību. Vēstījuma noslēgumā pāvests iedrošina tos, kuri ik dienas un bieži vien pavisam klusi velta sevi cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. “Lai kopīgā griba ‘labāk atjaunot’ izraisa sinerģiju starp pilsoniskajām un Baznīcas organizācijām, lai tādējādi būvētu stipru māju, kura spētu uzņemt arī cilvēkus ar īpašām vajadzībām”, raksta Francisks. Vaticannews.va | 
