Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Kas notiek?  Ziņas no Vatikāna

Kantalamessa: paskatīsimies uz savām problēmām no nāves perspektīvas
05.12.2020 pl. 20:37
Pāvesta nama sprediķotājs Ranjero Kantalamessa, kurš pirms dažām dienām saņēma kardināla titulu, piektdienas, 4. decembra, rītā Pāvila VI zālē, Vatikānā, vadīja pirmās Adventa laika pārdomas. Tās noklausījās Svētais tēvs un Romas kūrijas darbinieki. Jaunais kardināls aicināja klātesošos pārdomāt nāves nozīmi. Ticīgais dzīvo mūžīgi – viņš atgādināja.

“Mūsu dienas tā skaitīt mūs māci, lai mēs iegūtu sirds gudrību” – ir kardināla Kantalamessas šī gada Adventa laika meditāciju temats. Viņš iesāka pirmās pārdomas ar itāļu dzejnieka Džuzepes Ungareti vārdiem, ar kuriem īsumā tiek aprakstīts Pirmā pasaules kara tranšejā esošo karavīru noskaņojums: “Kokos karājas lapas kā rudenī”. Šodien – atzina sprediķotājs, pievēršoties šim pandēmijas satricinātajam laikam – visa cilvēce piedzīvo to, cik dzīve ir trausla. Viņš mudināja klātesošos pārdomāt par nāvi un tās neizbēgamību, vienlaikus atgādinot, ka ticīga cilvēka dzīve ar nāvi nebeidzas, tāpēc ka mūs gaida mūžīgā dzīve.

Svētais Augustīns ir sacījis: “Nāve ir nāvējoša slimība, ar kuru inficējas, piedzimstot”. Māsa nāve ir patiešām laba vecākā māsa un laba pedagoģe – turpināja Ranjero Kantalamessa. Nāve daudz ko mums māca. Nāve ir visu starp cilvēkiem pastāvošo atšķirību un netaisnību beigas. Tā nolīdzina visas privilēģijas.

“Cik daudz mazāk būtu karu un nežēlību virs zemes, ja varmākas un tautu apspiedēji padomātu, ka arī viņiem būs jāmirst!”

Raudzīšanās uz dzīvi no nāves skatu punkta brīnišķīgi palīdz dzīvot kārtīgi. Tevi nomāc problēmas un grūtības? – jautāja kardināls. Virzies uz priekšu, nostājies pareizajā vietā – paskaties uz to no nāves gultas. Kā tu tagad rīkotos? Cik lielu nozīmi tu piešķirtu šīm lietām? Esi ar kādu naidā? Paskaties uz to no nāves gultas! Ko tu tad būtu gribējis darīt? Būtu gribējis uzvarēt vai tikt pazemots? Būtu gribējis gūt virsroku vai piedot? Domas par nāvi mums neļauj piesaistīties lietām, iekārtot šeit, lejā, sirds mājokli un aizmirst, ka “šeit mums nav paliekošas mājvietas”.

Vienīgā nāve, no kuras cilvēkam ir jābaidās, jo tās inde patiešām nogalina cilvēku, ir mūžīgā nāve. Jāņa Atklāsmes grāmatā tā tiek saukta par “otro nāvi” (sal. Atkl 20, 6). Tā ir vienīgā, kurai tiešām piestāv nāves vārds, tāpēc ka tā nav pāreja, nav Pasha, bet briesmīga gala pietura – uzsvēra Pāvesta nama sprediķotājs, sakot, ka mums jāsprediķo cilvēkiem par nāvi, lai paglābtu viņus no šīs sagrāves. Neviens labāk par Asīzes Francisku nepazina kristīgās, pashālās nāves jauno seju. Viņa nāve bija īsta pashāla pāreja. Kad viņš juta, ka nāve jau ir tuvu, iesaucās: “Laipni lūgta, mana māsa nāve”. Tomēr savā Slavas dziesmā radībām līdz ar maigajiem nāves apzīmējumiem viņš netaupa arī ļoti briesmīgus vārdus.

“Esi slavēts, mans Kungs,” saka svētais Francisks, “par mūsu māsu – miesīgo nāvi, no kuras nevar izbēgt neviens dzīvais cilvēks: bēdas tiem, kuri nomirs nāvīgos grēkos; svētīgi tie, kurus tā atradīs, izpildot Tavu svēto gribu, viņiem otrā nāve nenodarīs nekādu ļaunumu”.

“Bēdas tiem, kuri nomirs nāvīgos grēkos!” atkārtoja kardināls Kantalamessa. Tam, kurš dzīvo nāvīgā grēkā, nāve ir dzelonis un inde. Izravēt grēku nozīmē atņemt nāvei tās dzeloni. Un kardināls norādīja, ka ir kāds īpašs veids, kā sagatavoties nāvei.

Viņš paskaidroja, ka iestādot Euharistiju, Jēzus anticipēja savu nāvi. Jēzus izgudroja šo līdzekli, lai mēs piedalītos Viņa nāvē, lai savienotu mūs ar sevi. Dalības ņemšana Euharistijā ir visīstākais, vislabākais un visiedarbīgākais veids, kā varam sagatavoties nāvei. Euharistijā mēs svinam arī savu nāvi un diendienā upurējam to Tēvam. Euharistijā mēs varam pacelt uz augšu pie Tēva savu “amen”, savu “jā” vārdu tam, kas mūs sagaida, tādai nāvei, kādu Viņš mums pieļaus. Tajā mēs “uzrakstām testamentu”, tas ir, izlemjam, kam atstāt savu dzīvību, kam nomirt – skaidroja kardināls.

Vaticannews.va
Foto: Vatican Media