Adventa ceturtajā un pēdējā svētdienā Francisks komentēja Lūkasa evaņģēlija fragmentu par Pasludināšanu. “Priecājies”, eņģelis saka Marijai, “tu ieņemsi un dzemdēsi dēlu un nosauksi viņu vārdā Jēzus” (Lk 1, 28.31). Liekas, ka eņģelis pasludina tīra prieka vēsti. Kura gan tā laika sieviete nesapņoja kļūt par Mesijas māti? – jautāja Svētais tēvs. Taču līdz ar prieku, ar šiem vārdiem tiek pasludināts, ka Mariju sagaidīs lieli pārbaudījumi. Kāpēc? Tāpēc, ka tai brīdī viņa bija saderināta. Viņa nebija precēta. Viņa bija saderināta ar Jāzepu. Pāvests skaidroja, ka Mozus likums noteica, lai šajā stāvoklī nebūtu attiecību un kopā dzīvošanas. Tātad, ieņemot bērnu, Marija būtu pārkāpusi likumu. Par to sievietēm draudēja briesmīgs sods – nomētāšana ar akmeņiem. Francisks norādīja, ka dievišķā vēsts noteikti piepildīja Marijas sirdi ar gaismu un spēku, tomēr viņa atradās radikālas izvēles priekšā – teikt Dievam “jā” un līdz ar to riskēt ar visu, tai skaitā ar dzīvību, vai nepieņemt aicinājumu un dzīvot tālāk savu ierasto dzīvi. Ko dara Marija? Viņa atbild: “Lai man notiek pēc Tava vārda” (Lk 1, 38). Taču valodā, kādā ir sarakstīts Evaņģēlijs, tas nav vienkāršs “lai notiek” – skaidroja Svētais tēvs. Šajā izteicienā ir ietverta dedzīga vēlme; tas norāda, ka cilvēks grib, lai kaut kas īstenojas. Citiem vārdiem, Marija nesaka: “Ja jau jānotiek, lai notiek… ja citādi nevar, tad…”. Tā nav rezignācija. Tā nav vāja pieņemšana. Viņā ir ļoti spēcīga, dzīva vēlēšanās. Viņa nav pasīva, bet ir aktīva. Viņa piekrīt Dievam. Tā ir iemīlējusies sieviete, kura ir gatava visā un tūlīt kalpot savam Kungam. Pāvests piebilda, ka Marija būtu varējusi lūgt, lai viņai dod laiku mazliet padomāt, vai būtu varējusi lūgt tuvākus paskaidrojumus; varbūt celt kādu iebildumu…, bet, nē, viņa nezaudē laiku, neliek Dievam gaidīt, neatliek. Tagad padomāsim par sevi – aicināja Francisks. Cik gan bieži mūsu dzīve sastāv no atlikšanām, arī garīgā dzīve! Piemēram, es zinu, ka lūgšana man nāk par labu, bet šodien man nav laika… rīt…, un tā aizvien tālāk – rīt, rīt, rīt…, mēs atliekam uz rītdienu; izdarīšu to rīt; zinu, ka ir svarīgi otram palīdzēt – jā, man tas ir jādara, rīt to izdarīšu. Tā ir tā pati rītdienu ķēde… Atlikšana. Šodien, kad aiz durvīm jau ir Ziemassvētki, Marija aicina mūs neatlikt, teikt “jā” – turpināja pāvests. “Man jālūdzas?” “Labi, eju un lūdzos”. “Man jāpalīdz citiem?” “Labi, daru to. Neatliekot uz vēlāku laiku”. Francisks atzina, ka katrs “jā” vārds kaut ko maksā, taču tas nekad nemaksā tik daudz, cik Marijai maksāja viņas drosmīgais “jā”. Ko mēs varam darīt? Kādus “jā” varam teikt? Tā vietā, lai šajā smagajā laikā žēlotos par pandēmijas ierobežojumiem, izdarīsim kaut ko tā labā, kuram klājas grūtāk – nevis dāvināsim vēl vienu dāvanu saviem draugiem un paši sev, bet uzdāvināsim kādam trūkumcietējam, par kuru neviens nedomā! – mudināja pāvests. Svētais tēvs sniedza arī vēl vienu padomu. Lai mūsos varētu piedzimt Jēzus, sagatavosim savu sirdi, dosimies lūgties, neļausimies konsumerisma jeb patēriņa straumei. “Bet man taču jāsapērk dāvanas, man jāizdara tas un tas…”. Drudžainā steiga…, taču svarīgākais ir Jēzus. “Konsumerisms, brāļi un māsas, mums nozaga Ziemassvētkus,” atzina pāvests. “Betlēmes silītē nevalda patēriņš. Tur ir realitāte, valda nabadzība, mīlestība. Sagatavosim savu sirdi, lai tā būtu kā Marijas sirds: brīva no ļaunā, viesmīlīga, gatava Dieva uzņemšanai” viņš mudināja. Uzrunas noslēgumā Francisks atgādināja, ka Marijas pēdējie vārdi “Lai man notiek pēc tava vārda”, ir mums adresēts aicinājums spert konkrētu soli pretī Ziemassvētkiem. “Ja Jēzus piedzimšana neaizkustina mūsu dzīvi – manu, tavu, mūsu visu dzīvi, tad tā paiet veltīgi,” uzsvēra pāvests. Viņš aicināja klātesošos, lūdzoties “Angelus”, teikt “lai man notiek pēc Tava vārda”, un novēlēja, lai Dievmāte palīdz mums izteikt to ar savu dzīvi, ar savu attieksmi, un tādējādi labi sagatavoties Ziemassvētkiem. Vaticannews.va
Foto: Vatican Media | 
