Šī ir pirmā reize, kad tikko pasaulē nākušais Dievs kā mazs Bērns atklājas pasaulei – pasaulei, kuras pestīšanas dēļ Viņš tik brīnumainā veidā iemiesojās un dzima no Jaunavas. Līdz šim Viņu bija redzējuši tikai eņģeļi un gani, kuriem tas tika atklāts. Bet, nevienam nezinot, ceļā jau bija devušies arī trīs austrumu zemju ķēniņi, jo kāda jauna zvaigzne uz to viņus bija iedvesmojusi. Baznīcas tradīcijā mēs šo dienu saucam par Zvaigznes, Triju ķēniņu jeb Austrumu gudro dienu. Viņi devās ceļā, lai sastaptu, pagodinātu un apdāvinātu Ķēniņu, kurš savā godībā ir augstāks par visu cilvēku prātu un saprašanu un kura valdīšana nav sakņota šajā pārejošajā pasaulē.
Šie svētki daudzās valstīs ir savstarpējas apdāvināšanās un karaļu izvēlēšanas, kā arī krīta, dārgmetālu un vīraka svētīšanas diena.
Pamatojoties uz 71. psalma interpretāciju, bieži sastopams uzskats, ka Kristus meklētāji, Austrumu gudrie, bija ķēniņi. Viduslaiku tradīcija, attīstot šo viedokli, deva viņiem vārdus: Kaspars, Sābas ķēniņš, kurš atnesa vīraku, Melhiors, Arābijas ķēniņš, kurš atnesa zeltu, un Baltazars, Tarsas un Ēģiptes ķēniņš, kurš atnesa mirres.
It kā apjaušot Karaļa dzimšanas dziļo nozīmi Dieva pestīšanas plānā, Austrumu gudro atnestās dāvanas mazajam Bērnam izrādās ļoti simboliskas. Zelts tiek pasniegts karaļu Karalim, vīraks nozīmē kalpošanu un pielūgsmi Dievam, bet mirres izmanto ievainojumu pārsiešanai un mirušo iebalzamēšanai. Tas viss jau simbolizē Kristus ciešanas un nāvi.
Tradīcija liecina, ka Bērna Jēzus apmeklēšana radikāli izmainīja Austrumu gudro dzīvi, jo viņi atrada to, ko bija meklējuši, – viņi atgriezās mājās Dieva svētīti un atklājuši patiesību. Šis Austrumu ķēniņu svētceļojums vēlākajos gadsimtos līdz pat mūsdienām simbolizēs cilvēku garīgo meklējumu alkas, bet paši Austrumu gudrie – labas gribas cilvēkus, nabagos, pazemīgos, lēnprātīgos – visu Kristus Baznīcu, tautu, kurai Dievs šajā pasaulē uzticēs pestīšanas noslēpuma pasludināšanu līdz pat laiku beigām.
Šie svētki, kā jau liecina to nosaukums, kopš 4. gadsimta īpaši tiek svinēti Austrumu Baznīcā. Zīmīgi, ka tieši šī diena daudzās kultūrās un tautās, arī Latvijā, kā arī daudzās pagānu reliģijās, tika svinēta kā saulgriežu svētki. Apustulis Pāvils otrajā lasījumā no vēstules efeziešiem apliecina, ka pagāni caur Evaņģēliju jau ir līdzmantinieki un vienas Miesas locekļi, un līdzdalībnieki apsolījumam Jēzū Kristū. Tādēļ Zvaigznes dienā Baznīca piemin un lūdzas par pagānu tautām, reliģijām un kultūrām, kuras, pateicoties jūdu tautai dotajai Atklāsmei, kļūst par Dieva derības apsolījuma līdzdalībniecēm.
Ar Jaunavas Marijas izteikto Fiat (Lai notiek!) Kristus iemiesojās un tapa Cilvēks, Viņš atjaunoja sevī cilvēces vēsturi un dāvāja mums pestīšanu. To, ko bijām zaudējuši Ādamā, Dieva attēlu un līdzību, mēs no jauna atguvām Jēzū Kristū, – ir teicis svētais Irenejs no Lionas.
Reiz katehēzes nodarbībā kāds bērns izteica ļoti loģisku secinājumu: “Zvaigzne spēj mirdzēt un rādīt ceļu tikai naktī, tāpēc gudrie no Austrumiem, lai sasniegtu mērķi, mēroja ceļu lielā paļāvībā, virzoties uz priekšu tumsā un uzticoties tikai pārdabiskai gaismai.” Mums, kristiešiem, šī zvaigzne ir sirdsapziņa, visnoslēpumainākā un svētākā vieta cilvēkā, svētnīca, kur cilvēks sadzird Dieva balsi.
Kādās pārdomās pāvests Benedikts XVI pieļauj iespēju, ka trīs Austrumu gudrie bija astronomi. Viņi pētīja debesis un atklāja jaunu zvaigzni, uzskatot to par karaļa dzimšanas simbolu. Mūsdienās šos Austrumu gudros mēs sauktu par zinātniekiem, kas meklē patiesību un dzīves jēgu. Ja pagānu tautas pielūdz kosmosa spēkus, tad kristīgā pasaule kontemplē Dievu, visu lietu Radītāju un Kungu, jo kosmosa elementi ir pakļauti Dieva Garam, kas Kristū ir atklājies kā Mīlestība. Kristīgajā skatījumā kosmoss tiek salīdzināts ar atvērtu grāmatu, savukārt Kristus ir gan kosmosa, gan cilvēces vēstures centrs.
Svētki, kurus šodien svinam, mūs mudina apzināties savu atbildību, jo mēs, būdami kristieši, esam aicināti atklāt Dievu pasaulei. Tieši caur mīlestībā izdzīvotas dzīves liecību, kalpojot Dievam un cilvēkiem, mēs atklājam pasaulei Dieva patieso
būtību – mīlestību.
Mēs atnācām Viņu pielūgt (Mt 2, 2), teica gani, un tūlīt pēc tam Austrumu gudrie izveidoja pirmo tautu procesiju, kas devās pie Kunga. Šodien mums būtu jājautā sev: Vai arī mēs esam šie “gudrie”? Vai veidojam nemitīgu procesiju savā sirdī, lai atnāktu Viņu pielūgt? Vai steidzamies pie Bērna, kas guļ silītes salmos? Vai darām visu, lai Dieva Vārdu iemiesotu savā dzīvē?
Betlēme, maizes klēts, ir svētā Baznīca, kurā Kristus Miesa mūs baro un pārveido. Betlēmes silīte ir altāris, bet autiņi, kuros atrodas Bērns, ir sakramentu ārējā forma. Kristus ir klātesošs Baznīcas tabernākulos, tāpat kā toreiz Betlēmē. Viņš mūs aicina uz pielūgsmi, uz adorāciju. Steigsimies uz Betlēmi, uz mūsu garīgās maizes mājokli!
Epifānija norāda uz cilvēka ceļojumu pie Dieva un Dieva ceļojumu pie cilvēka. Viņš ienāca mūsu vēsturē un mūsu dzīvē, lai sētu jaunas dzīvības sēklu, un šo svētku liturģija norāda uz Dievu, kas ir atklājies kā gaisma, lai cilvēci ievestu apsolītajā zemē, kur valda tik ļoti ilgotā brīvība, taisnība un miers.
Šodien Betlēmes silītē guļošais Dieva Dēls mūs mīļi uzlūko un dāvā mums drosmi. Turpināsim savu ticības svētceļojumu un lūgsim, lai Viņš mūs vada! Atdosim Dieva žēlastībai aizvadīto gadu un pateiksimies par visu, ko Viņš mums devis.
Nu Debesis mums dāvājušas atkal jaunu gadu. Viss jaunais vienmēr šķiet pievilcīgs, un, lai arī noslēpumā tīts, tas atver durvis jauniem sapņiem un iespējām. Ar Kristus dzimšanu visa pasaule ir atjaunojusies savā cieņā un skaistumā. Viņš noslēdz ar mums jaunu derību, turklāt dara to ik dienas. Ja mūs pieveikusi kāda neveiksme, ja esam noguruši un vīlušies sevī vai citos, Kristus nav noguris, viņš nav vīlies. Viņš atkal gaida. Visās Betlēmes silītēs guļošā Bērna rokas ir atvērtas, it kā aicinādamas: “Nāc, Es tevi gaidu, katru dienu no jauna. Es neesmu vīlies, jau atkal Es tev dodu jaunu iespēju!”
Lūgsim, lai Kristus piedzimst mūsu sirdī un lai katra mūsu diena sākas ar prieka saucienu: “Kristus ir dzimis, Viņš – Emanuēls, Dievs ar mums!” Pr. Andra Kravaļa sprediķis 2011. gadā. Mieramtuvu.lv Apzīmēsim šodien savu māju durvis ar svētības un Dieva meklētāju piederības zīmi: 20 K+M+B 21. Kunga Parādīšanās jeb Triju Ķēniņu svētkos tiek svētīts krīts, ar ko ticīgie uz savu mājokļu durvīm uzraksta: 20 +C+M+B+ 21. Burtiem ir divas nozīmes. Kad ar krītu rakstām uz durvīm burtus "CMB", tad tie ir vai nu trīs Ķēniņu vārdu pirmie burti (latīņu valodā): Kaspars, Melhiors un Baltazars, vai arī “Christus Mansionem Benedicat” (Kristus svētī šo māju) abreviatūra. Klāt tiek minēts arī gads, kurā tapis uzraksts. Māju un dzīvokļu durvju svētīšanas tradīcija nozīmē ģimenes apņēmību uzņemt Kristu savās mājās visa gada garumā. Lūgšana: Kungs, Jēzu Kristu, Tevi trīs Gudrie atrada mājā kā Bērnu un atdeva godu. Tu augi Nācaretē līdzās Marijai un Jāzepam, svētdari arī mūsu mājas ar savu klātbūtni. Lai tajās valda Tava mīlestība, labestība un šķīstība. Lai mēs visi veidojam Baznīcas kopienu, kas šajās mājās teic un slavē Tevi. Lai šie simboli, ar kuriem apzīmējam mājokļa durvis, atgādina mums un visiem, kas apmeklēs mūs, ka esam Baznīcas kopiena un sekojot ticības zvaigznei, vēlamies iet uz tikšanos ar Tevi mūsu Tēva mājās, kurš vienībā ar Svēto Garu dzīvo un valdi mūžu mūžos. Āmen. |
