Svētais tēvs atzina, ka Baznīcas vēsturē ir bijušas tendences mazvērtēt publiskos ritus, ārējās liturģiskās ceremonijas un koncentrēties uz individuālo reliģiozitāti. Daudzi ticīgie, neskatoties uz cītīgo piedalīšanos liturģijā, īpaši svētdienas Svētajā Misē, tomēr smēla barību savai ticībai un garīgajai dzīvei drīzāk no citiem avotiem – no dažādām dievbijības izpausmēm. Taču pēdējo gadu desmitu laikā ir noticis liels progress. Vatikāna II koncils izdeva speciālu liturģijai veltītu konstitūciju “Sacrosanctum Concilium”, kurā visaptveroši un organiski izceļ dievišķās liturģijas nozīmi kristiešu dzīvē. Pāvests norādīja, ka Jēzus Kristus nav nekāda ideja vai kaut kas sentimentāls, bet ir dzīvā Persona un Viņa Noslēpums – vēsturisks notikums. Kristieši lūdzas ar konkrētu “līdzekļu” starpniecību. Tie ir Svētie Raksti, sakramenti, liturģiskie riti. “Kristīgajā dzīvē mēs nevaram ignorēt miesīgo un materiālo sfēru,” viņš uzsvēra, “tāpēc ka Jēzū Kristū tā kļuva par pestīšanas ceļu. Jā, mēs varētu teikt, ka mums ir jālūdzas arī ar ķermeni. Lūgšanā iesaistās ķermenis”. Līdz ar to Francisks atgādināja, ka nav tāda kristīgā garīguma, kas nebūtu iesakņots svēto noslēpumu svinēšanā. Katoliskās Baznīcas katehismā lasām: “Kristus un Svētā Gara, kas Baznīcas sakramentālajā liturģijā sludina, aktualizē un piešķir pestīšanas noslēpumu, sūtība turpinās sirdī, kas lūdzas” (2653). Pāvests paskaidroja, ka liturģija kā tāda nav tikai spontāna lūgšana, bet kaut kas vairāk. Tas ir akts, uz kuru balstās visa kristīgā dzīve un, līdz ar to, arī lūgšana. Liturģija ir notikums, klātbūtne, tikšanās – viņš sacīja. Tā ir tikšanās ar Kristu. Kristus Svētajā Garā ienāk mūsu vidū caur sakramentālajām zīmēm. Viņš ir klātesošs liturģijā. Tādēļ mums, kristiešiem, jāpiedalās svētajos noslēpumos. “Es atļaušos teikt”, turpināja Francisks, “ka kristietība bez liturģijas varbūt ir kristietība bez Kristus, bez pilnīgā Kristus”. Viņš paskaidroja, ka Kristus ir reāli klātesošs un dāvā sevi saviem ticīgajiem pat visvienkāršākajos ritos, kā, piemēram, tādos, kas tika un tiek svinēti slepenībā ieslodzījumu vietās vai mājās vajāšanu laikos. Liturģijai piemīt objektīva dimensija. Tādēļ to jācelebrē ar dedzību, lai žēlastība, kas izlejas dievkalpojuma laikā, netiktu izniekota, bet aizsniegtu katra ticīgā dzīvi. “Lūgšana liturģiju padara iekšēju un uzņem to sevī gan tās svinēšanas laikā, gan arī pēc tam” (KBK, turpat). Pāvests paskaidroja, ka daudzas kristīgās lūgšanas nenāk no liturģijas, bet visas, ja tās ir kristīgas, paredz liturģiju, tas ir Jēzus Kristus sakramentālo starpniecību. Katru reizi, kad svinam Kristību vai Euharistijā konsekrējam maizi un vīnu, vai ar svētītām eļļām svaidām slimā miesu, ir klātesošs Kristus – viņš uzsvēra. Kristus ir tādā pašā mērā klātesošs, kādā Viņš bija klātesošs tad, kad dziedināja kādu slimnieku vai Pēdējo Vakariņu laikā pasaules pestīšanas labā atstāja savu testamentu. Svētais tēvs atgādināja, ka Mise nevar tikt “klausīta”. Pēc viņa domām, ir pat nepareizi teikt: “Es eju izklausīt Misi.” Misi nevar tikai izklausīt – it kā mēs no malas pasīvi vērotu notiekošo, tajā neiesaistoties. Mise vienmēr tiek svinēta – uzsvēra pāvests. Un to svin ne tikai priesteris-celebrants, bet visi ticīgie, kas to izdzīvo. Centrā ir Kristus! Mēs visi, savā dāvanu un kalpojumu dažādībā, pievienojamies Viņa darbībai, tāpēc ka Viņš, Kristus, ir liturģijas “galvenais varonis”. Katehēzes noslēgumā Francisks atgādināja, ka kristīgajai dzīvei jākļūst par Dievam veltītu kultu, taču tas nevar notikt bez lūgšanas, sevišķi bez liturģiskās lūgšanas. Lai šīs pārdomas palīdz mums visiem, svētdien dodoties uz Misi – teica pāvests. Es dodos lūgties ar kopienu, es eju lūgties ar tur klātesošo Kristu. Piemēram, kad mēs piedalāmies Kristību liturģijā, tanī ir klātesošs pats Kristus. Svētais tēvs atkārtoti uzsvēra, ka tie nav tikai skaisti vārdi, bet, ka Kristus ir patiešām klātesošs, un kad mēs liturģijas laikā lūdzamies, mums līdzās atrodas Kristus. Vaticannews.va
Foto:Unsplash.com/Mateus Campos Felipe | 
