Atceros, tas notika pirms dažiem gadiem, lasīju atstāstu no tiesas procesa, kurā izskatīja “nāves eņģeļa” lietu, tā bija vācu medmāsa, kas savu dežūru laikā nogalināja nespēcīgus sirmgalvjus. Viņa sevi aizstāvēja sakot, ka tā viņai lika darīt sirdsapziņa. Svētais Toms mācīja citādi: ka vienlīdz slikti ir gan paklausīt, gan nepaklausīt maldīgai sirdsapziņai1. Citiem vārdiem sakot, jau pats fakts, ka mūsu sirdsapziņa ir maldīga, parasti mums uzliek morālu atbildību par to. Vienīgi gadījumos, kad maldīga sirdsapziņa ir nepārvaramas nezināšanas rezultāts, mēs pie tā neesam vainīgi. Nav viegli atpazīt savu maldīgo sirdsapziņu un to izlabot, jo īpaši, ja pie tā esam paši vainīgi. Jo tādos gadījumos – kā to skaidro pēdējais Koncils – „cilvēks nav pārāk ieinteresēts patiesības un labuma meklēšanā, bet sirdsapziņa aiz pieraduma pie grēka pamazām kļūst kurla” (Gaudium et Spes 16). Tagad aplūkosim dažus visparastākos sirdsapziņas izkropļošanas mehānismus. Mēs, piemēram, esam spējīgi aizstāt sirdsapziņu ar tās konformistisku pielāgošanu tam ko no mums sagaida, nerēķinoties nedz ar patiesību nedz labumu. „Vai tad mēs uz katra soļa neredzam, – rakstīja Vitolds Gombrovičs (Witold Gombrowicz) – ka sirdsapziņa gandrīz nekad netiek pie vārda? Vai tad cilvēks nogalina vai spīdzina tādēļ, ka ir atskārtis, - viņam uz to ir tiesības? Slepkavo tādēļ, ka citi slepkavo. Spīdzina, jo citi spīdzina. Pat visatbaidošākais nedarbs kļūst viegli izdarāms, ja cilvēku “pienācīgi” sagatavo un, piemēram, koncentrācijas nometnēs “taciņa” uz nāvi bija tā iestaigāta, ka pilsētnieks, kurš mājās nebija spējīgs nosist pat mušu, ar vieglu roku nonāvēja desmitiem cilvēku”. Turklāt mēs arī varam sajaukt sirdsapziņu ar negodīgo tieksmi attaisnot mūsu ļaunās iegribas un neģēlīgos darbus. Šī tieksme mājo katrā no mums, ja mēs necenšamies to apkarot ar patiesības gaismu, tā var gūt virsroku mūsu morālajos spriedumos. „Pazaudējuši – kā to apraksta apustulis Pāvils – sirdsapziņu, tie ir nodevušies izlaidībai, negausīgi iesaistoties visa veida nešķīstībās” (Ef 4,19). Marķīzs de Sads ciniski pamāca, ko vajag darīt, lai padarītu nejūtīgu savu sirdsapziņu: „Bieži atkārto to, kas izraisa tev sirdsapziņas pārmetumus, un tu panāksi, ka tie pilnībā izgaist; uzbrūc tiem ar kaislību uguni un spēcīgām pašlabuma tiesībām, un tu ātri tos izkliedēsi.” Tāda pati sirdsapziņas nejūtība pret kādu no Dieva baušļiem var izveidoties arī bez īpašas ļaunās gribas piepūles, pietiek ar to vien, ja mēs uzturamies tādā vidē, kurā šis bauslis tiek panicināts. Sevišķi nekrietns sirdsapziņas kropļošanas veids ir censties iestāstīt sev un citiem, ka sirdsapziņa ir kaut kas cits, nevis tas, kas tā ir patiesībā. Mūsdienās tiek sludināts, piem., patiesajam pilnībā pretējs viedoklis, ka sirdsapziņai ir vara veidot morāles normas. Tādēļ arī modernajos ļaunuma attaisnošanas centienos ļaudis tik bieži atsaucas uz savu sirdsapziņu: „Man ir pašam sava sirdsapziņa. Es zinu, kas man ir jādara, un man nevajag, lai kāds cits mani mācītu.” Ne vienreiz vien gribētos pateikt, norādot uz otro Dieva bausli: „Tev nebūs uz savu sirdsapziņu nelietīgi atsaukties.” Priesteris Tvardovskis (Twardowski) savā dzejolī “Jautāju (Pytam)” piemin cilvēkus, “kuriem šodien ir apstulbusi sirdsapziņa” („którym dzisiaj zgłupiało sumienie”). Cilvēku sirdsapziņas izkropļošana nav jauna parādība. Jau pravietis Isajs sauca: „Bēda tiem, kuri ļaunu sauc par labu, bet labu par ļaunu.” (Is 5,20) Pats Kungs Jēzus brīdināja sargāties no garīgas bojāejas, ko cilvēkam izraisa samaitāta sirdsapziņa: „Ja nu gaisma, kas tevī, ir tumsa, cik lielai tad jābūt pašai tumsai?” (Mt 6,23) „Kas ir šīs smagās garīgās slimības cēlonis? – jautā Jānis Pāvils II, no kurienes tas rodas, ka ne vienreiz vien mums ir tik greizi uzskati sirdsapziņas jautājumos, ka piedēvējam tai varu noteikt, kas ir labi. – Šīs sērgas galīgais cēlonis ir lepnība, kurā, saskaņā ar Baznīcas ētisko tradīciju, ir rodamas visa cilvēciskā ļaunuma saknes. Lepnība mudina cilvēku piedēvēt sev varu kā visaugstākajam soģim noteikt to, kas ir patiesība un kas ir meli, noliedzot patiesības transcendenci pār mūsu radīto prātu un tādējādi atmetot vajadzību atvērties tai un to pieņemt, nevis kā savu izgudrojumu, bet kā dāvanu, kas ir saņemta no mūžīgās gaismas”2. Tā tas ir, sirdsapziņa ir Dieva dāvana. Tomēr ir svarīgi apzināties kādu noteiktu īpašību, kas piemīt gandrīz visām dāvanām, kuras mēs saņemam no Dieva. Proti, Dievs sniedz mums savas dāvanas tādā veidā, ka, lai tās saņemtu, mums tām ir jāiziet pretī, mums ir jāveic kāds garīgs darbs. Lai saņemtu Dieva dāvanu, mums ir jāgrib to saņemt un jātiecas pēc tās. Arī šai Dieva dāvanai, kas ir sirdsapziņa, mums ir jāiziet pretī. Tradicionāli tas tiek saukts par sirdsapziņas izglītošanu, tās veidošanu, izkopšanu, padziļināšanu u.tml. Katoliskās Baznīcas katehisms saka tieši: “Sirdsapziņas audzināšana – tas ir uzdevums visam mūžam.” (1784) Kā tas notiek praksē? Uz ko tieši balstās sirdsapziņas kopšana un izglītošana? Ārkārtīgi svarīgas lietas par šo tēmu var izlasīt Svētajos Rakstos. “Kas dara patiesību, – to saka pats Kungs Jēzus – tas nāk pie gaismas”. (J 3,21) Citiem vārdiem sakot, mūsu morālā modrība zināmā mērā ir mūsu uzticības Dieva baušļiem auglis: kurš ievēro baušļus, tas tādā veidā vienlaikus izkopj sevī labu sirdsapziņu. Tomēr šķiet, ka īpaši svarīgs rīks pareizas sirdsapziņas izkopšanā, ir saglabāt uzticību labajam arī tad, kad tas ir grūti. Savukārt labais ne vienmēr ir tas, kas man šķiet tāds esam, bet gan tas, kas ir labs Dieva acīs. Ir jāņem vērā, ka Bībelē sirdsapziņas apzīmēšanai lietotā vārda “syneidēsis (συνειδησις)” etimoloģiskā nozīme ir “kopīga redzēšana”. Redzēt kopā ar Dievu, tas ir redzēt (situāciju) tā, kā to redz pats Dievs – tā ir labas sirdsapziņas pati būtība. Tādēļ arī psalmists lūdzas: „Kungs, savus noteikumus man māci ... neapslēp no manis Tavus baušļus ... dāvā man saprātu, un es mācīšos Tavus baušļus” (Ps 119,12.19.73). Apustuļa Pētera pirmā vēstule ļauj noprast, ka apustuļu laika Baznīcā „prasībai pēc labas sirdsapziņas” piemita pat tāda kā institucionāla izteiksme. Turpretī Vēstulē Ebrejiem mēs varam lasīt, Kristus asinis „tīrīs mūsu sirdsapziņu no mirušajiem darbiem” (Ebr 9,14) – visticamāk, ka no tādiem darbiem, kas ir labi tikai mūsu acīs, bet nav labi Dieva acīs. Atsaucoties uz iepriekš izklāstīto, manuprāt, tas ir acīmredzami, ka jau pats fakts, ka mūsu sirdsapziņa ir maldīga, parasti mums uzliek morālu atbildību par to. Taču jāņem arī vērā, ka pat tad, kad mūsu maldīgās sirdsapziņas cēlonis ir nepārvarama nezināšana un šajos apstākļos tas, kurš ir izdarījis ļaunumu, nav pie tā vainīgs, objektīvi raugoties, šis ļaunums tādēļ nepārstāj būt ļaunums. Kā mēs lasām jau citētajā Katoliskās Baznīcas Katehismā: „Tomēr ļaunums, nesakārtotība un trūkumi kā tādi paliek. Tātad ir jāstrādā, lai atbrīvotu morālisko sirdsapziņu no maldiem.” (1793) Tādēļ, palīdzēt savam tuvākajam izlabot viņa maldīgo sirdsapziņu – tas ir patiesas žēlsirdības (tuvākmīlestības) darbs. Kā viedi ir teicis izcils mūsdienu katoļu filozofs: „Patiesi, draugs nav tas, kurš ar savu mierinājumu mums palīdz dzīvot nepatiesībā, bet gan tas, kurš mūs pamodina dzīvei patiesībā un iedrošina mūs maksāt arī pūliņu un ciešanu cenu, ja tas ir vajadzīgs patiesības sasniegšanai.3” _____________________________ 1. Suma teologiczna, 1-2 q.19 a.5-6.
2. Jan Paweł II, Przemówienie na audiencji ogólnej 24 sierpnia 1983, L´Osservatore Romano 1983 nr 7-8 s.22.
3. R. Buttiglione, Etyka w kryzysie, Lublin 1994 s.162. Modlitwarazem.pl
Foto: Pixabay.com |
