Vispārējā audience arī šoreiz notika Apustuliskās pils bibliotēkā. Pagājušajā trešdienā izskaidrojis lūgšanas saistību ar liturģiju, šoreiz Francisks pievērsās tās dziļajai saiknei ar mūsu ikdienas dzīvi. “Tas, kurš lūdzas, ir kā iemīlējies, kas vienmēr patur sirdī savu mīļoto, lai kur tā atrastos”, sacīja Svētais tēvs. Šajā dialogā ar Dievu katrs prieka brīdis pārvēršas par slavēšanas iemeslu un katrs pārbaudījums – par izdevību lūgt palīdzību. Visa mūsu dzīve un katra mūsu doma, lai cik tā būtu “laicīga”, var būt lūgšanas caurstrāvota. Kristīgā lūgšana piepilda cilvēka sirdi ar nezūdošu cerību. Pāvests atgādināja, ka mēs varam pievērsties Dievam lūgšanā jebkurā laikā un vietā – atrodoties uz ielas, transportlīdzeklī, birojā utt. Lūgšana vienmēr ir dzīva. Sirds runā pat tad, kad nerunā mute. Un tas notiek “šodien”. Šajā sakarā Katoliskās Baznīcas katehismā lasām: “Noteiktos brīžos mēs mācāmies lūgties, ieklausīdamies Kunga Vārdā un piedalīdamies Viņa Lieldienu noslēpumā, taču jebkurā mirklī, ikdienas notikumos mums tiek dāvāts Svētais Gars, lai mūsos dzimtu lūgšana. (…) Laiks ir Tēva rokās, taču mēs Viņu sastopam tagadnē, - ne vakar, ne rīt, bet šodien” (2659). Tikšanās ar Dievu notiek šodien – piebilda Francisks. Tie, kuri domā tikai par nākotni un neizdzīvo šodienu, dzīvo fantāzijās. Tieši šodiena ir tas reālais laiks, konkrētais laiks. Un mēs lūdzamies šodien. Jēzus nāk mums pretī šodien. Lūgšana šodienu pārveido žēlastībā vai, pareizāk sakot, tā mūs pārveido – palīdz norimt mūsu dusmām, ļauj vairāk mīlēt, pavairo mūsos prieku, piepilda mūs ar spēku piedot citiem. Caur lūgšanu mūsos darbojas Dieva žēlastība. Kad mūs pavada Kungs, mēs jūtamies drošāki, brīvāki un arī laimīgāki. Tāpēc vienmēr lūgsimies par visu un visiem, arī par ienaidniekiem – mudināja Svētais tēvs. Jēzus mums ieteica sekojošo: “Lūdzieties par ienaidniekiem.” Lūgsimies par saviem tuviniekiem un arī par tiem, kurus nepazīstam; lūgsimies pat par saviem ienaidniekiem, kā to mūs darīt aicina Raksti. Īpaši lūgsimies par tiem, kuri ir nelaimīgi, kuri vientulībā raud un netic, ka viņus kāds varētu vēl mīlēt. Pāvests uzsvēra, ka lūgšana dara brīnumus. Viņš mudināja neaizmirst, ka Kungs Jēzus ir līdzjūtīgs, mums tuvs un uzlūko mūs ar lielu maigumu. Tāds ir Viņa rīcības stils. Lūgšana mums palīdz mīlēt citus, neraugoties uz viņu kļūdām un grēkiem. Pats cilvēks vienmēr ir svarīgāks par to, ko viņš dara. Jēzus atnāca nevis lai pasauli tiesātu, bet lai to glābtu. Francisks norādīja, ka tie, kuri vienmēr visus tiesā un kritizē, ir nelaimīgi cilvēki. Jēzus ieradās mūs glābt. “Atver savu sirdi, piedod, attaisno citus, izproti, esi arī pats līdzās citiem, esi līdzjūtīgs, esi maigs kā Jēzus,” mudināja Svētais tēvs. Mums lūgšanā ir jāpatur prātā, ka mēs visi esam grēcīgi un reizē katrs no mums ir Dieva mīlēts. Arī mums katrs ir jāmīl, katram ir jāvēl labu. Mīlot šo pasauli, mēs atklāsim, ka katrā dienā un katrā lietā ir apslēpta kāda daļiņa no Dieva noslēpuma. Katehisma nākošajā paragrāfā lasām: “Lūgties ikdienā, ik mirkli ir viens no debesu valstības noslēpumiem, kas atklāti "pašiem mazākajiem", Kristus kalpiem, nabagajiem garā, kas ir svētīgi. Ir taisnīgi un labi lūgties, lai taisnības un miera valstības atnākšana ietekmētu vēstures gaitu, taču tikpat svarīgi ir ar lūgšanu svētdarīt vienkāršas ikdienas dzīves situācijas. Ikviena lūgšanas forma var kļūt par ieraugu, ar kuru Kungs salīdzina debesu valstību” (2660). Katehēzes noslēgumā Francisks atgādināja, ka cilvēks ir kā dvaša, kā zāles stiebrs. Filozofs Paskāls rakstīja, ka nav vajadzīgs pat viss visums tam, lai viņu saspiestu; lai viņu nonāvētu, pietiek ar tvaiku, ar ūdens pilienu. Mēs esam trauslas būtnes, bet mēs varam lūgties – piebilda pāvests. Tanī pastāv mūs cieņas lielums un mūsu spēks. Mēs varam lūgties katru mirkli, katrā situācijā, jo Kungs mums ir tuvu. Un kad lūgšana atbilst Jēzus sirdij, tad tā panāk brīnumus. Vaticannews.va
Foto: Pixabay.com | 
