Ko nozīmē atgriešanās? Atgriešanās ir viens no svarīgākajiem vārdiem kristietībā, jo, lai kļūtu par Jēzus mācekli, ir apzināti jāatsakās no elkiem un veciem ieradumiem, un Dievam jāierāda pirmā vieta savā dzīvē. Atgriešanās nav tikai mūsu pūliņu rezultāts, tā ir atbilde uz Kristus žēlsirdīgo mīlestību, kas mudina mūs no sirds pievērsties Viņam. Tas ir iespējams, tikai pateicoties Kunga žēlastībai un arī mūsu atvērtībai, gatavībai un līdzdarbībai. Atgriešanās nedrīkst aprobežoties ar jūtām un emocijām, jo tā nav tikai ārējā darbība vai vienkārša apņemšanās laboties, bet gan process, kas dziļi pārveido visu mūsu dzīvi. Grieķu vārds metanoia sastāv no diviem vārdiem: meta (ārpus, pārkāpt, iet augstāk par) un nous (prāts, apziņa, arī sirds kā cilvēka garīgais centrs, kurā tiek pieņemti lēmumi). Tātad atgriešanās procesā iesaistās ne tikai prāts, griba, bet arī sirds, jo tas aptver visu mūsu dzīvi. Tā ir mūsu domāšanas veida pārveidošana, kas ir cieši saistīta ar sirdsapziņas formāciju. Atgriešanās ceļš iesākas ar apziņu, ka mēs esam grēcinieki, kuriem ir vajadzīgs Kristus un Viņa žēlsirdība. Tas ir pazemības ceļš – vai nu mēs jūtam vajadzību pēc glābšanas, vai arī jūtamies tik pašpietiekami, ka Dievs mums nav vajadzīgs. Būt par kristieti nozīmē atbrīvoties no šīs viltus perspektīvas, saskaņā ar kuru viss riņķo ap manu „es”. Kopā ar ticības žēlastības pieņemšanu mūsos jānotiek sava veida Kopernika apvērsumam. Nikolajs Koperniks (1473-1543) atklāja, ka nevis Saule riņķo ap Zemi, bet, ka Zeme un citas planēta riņķo ap Sauli. Katrs no mums sākumā redz pats sevi kā mazu Zemi, ap kuru jāriņķo visām saulēm. Ticība mums māca iziet no šiem maldiem un nopietni pieņemt faktu, ka es esmu viens no daudzām Dieva radībām, kuras kopā riņķo ap Dievu kā savu centru. Tad ticība mūs iegremdē Dieva mīlestībā, kas dod drošību, spēku un cerību. Ārēji it kā nekas nemainās, bet visdziļākajā būtībā – mainās viss. Mūsu dzīve pārveidojas, tiek atjaunots mūsu domāšanas un darbības veids, kas kļūst par Jēzus domāšanas un darbības veidu (sal. Pāvests Francisks, Homīlija Kopakabana pludmalē, Riodežaneiro, Brazīlijā, 26.07.2013). Kam tad īsti ir jāatgriežas? Kad šo aicinājumu atgriezties dzird, piemēram, draudzes prāvests, viņš, iespējams, domā, ka jāatgriežas tiem, kuri neapmeklē baznīcu, dzīvo bez laulības, neizsūdz grēkus un nepieņem Svēto Komūniju. Vai, piemēram, domājot par māti, kas katru dienu lūdz Dievu un svētdienās iet uz baznīcu, bet viņas vīrs un bērni to nedara, – kam, mūsuprāt, būtu jāatgriežas – viņai pašai vai viņas vīram un bērniem? Vai arī, ja šo aicinājumu sadzird kāds darbinieks, kurš tic Dievam, rūpējas par savu garīgo dzīvi, regulāri apmeklē Svēto Misi, bet vairākums viņa darba kolēģu to nedara. Kuram tad īsti ir jāatgriežas – viņam vai darba kolēģiem? Ja mēs gribam izmainīt citus, tad varam sagatavoties uz nemitīgu karošanu, bet, ja mēs ļausim Kristum pārveidot sevi, tad būs patiess miers. Baznīca mums šodien saka, ka atgriešanās – tas ir aicinājums man pašam. Ja es pats patiesi atgriezīšos, tad tiks pārveidoti arī tie, ar kuriem kopā dzīvoju, strādāju un tiekos. Ja atgriezīsies draudzes prāvests, tad atgriezīsies arī draudze. Ja atgriezīsies māte, tad atgriezīsies arī vīrs un bērni. Ja atgriešanos piedzīvos darbinieks, tad atgriezīsies arī darba kolēģi. Es pazīstu sievieti – četru mazu bērnu māti, kuru atstāja vīrs, aiziedams dzīvot pie mīļākās. Šī sieviete ilgus gadus dzīvoja naidā, neieredzēja savu vīru un viņa mīļāko, vēlēja viņiem pašu ļaunāko. Viņa netika galā ar savām negatīvajām jūtām, un tās viņu grāva. Viņa meklēja palīdzību ģimenē, pie draugiem, psihologiem, ģimenes terapeitiem, līdz beidzot atnāca uz baznīcu, kur dzirdēja Neokatehumenālā ceļa katehēzes, kurās ikviens tika aicināts uzsākt atgriešanās ceļu. Tas sievieti uzrunāja, un viņa palika šajā kopienā. Pateicoties Dieva Vārdam, liturģijai un kopienai, viņa iepazina Dieva žēlsirdīgo mīlestību, un tas izmainīja viņas sirdi. Kādu dienu viņa devās pie sava vīra un lūdza viņam piedošanu par to, ka viņu neieredzēja, tiesāja, aprunāja un vēlēja ļaunu, tāpat lūdza piedošanu arī iepriekš nīstajai vīra mīļākajai. Pēc kāda laika, vīrs smagi saslima – viņam atklāja ļaundabīgo audzēju. Drīzumā mīļākā viņu atstāja, un tā nu viņu no jauna pieņēma bijusī sieva, kas par viņu rūpējās līdz pat nāvei. Kādu dienu viņš sacīja: „Tu esi man kā eņģelis, es tevi atstāju tad, kad biju tev visvairāk vajadzīgs, bet tagad, kad man ir nepieciešama palīdzība, tu mani nepamet vienu un nesavtīgi kalpo. No kurienes tevī ir tik daudz mīlestības un maiguma?” Viņš savā sievā ieraudzīja Kristus mīlestību. Pirms nāves viņš aicināja priesteri, saņēma sakramentus, un, izlīdzis ar Dievu un ar tuvākajiem, aizgāja no šīs pasaules. Mūsdienu cilvēks negrib klausīties tukšos vārdos, bet skatās uz mūsu dzīvi. Ikviena kristieša sūtība ir būt par Kristus mīlestības un žēlsirdības liecinieku. Kad ir jāatgriežas? Kristietis ir aicināts atgriezties pie Dieva „no visas sirds” (Jl 2,12), lai nesamierinātos ar remdenību dzīvē, bet augtu draudzībā ar Viņu. Cik reizes mēs savā aizņemtībā vai vienaldzībā esam Viņam teikuši: „Kungs, es nākšu pie Tevis, bet ne tagad, nedaudz vēlāk... Es šodien nevaru, taču rīt es sākšu lūgties, gavēt, palīdzēt citiem, darīt labu...” Tā mēs atliekam no dienas dienā. Tagad, Lielā gavēņa sākumā, Dievs vēršas pie mums ar aicinājumu atgriezties. Šajā dzīvē mums vienmēr būs ko darīt un atradīsies attaisnojumi, taču tagad ir labākais laiks atgriezties pie Dieva (sal. Pāvests Francisks, Homīlija, Pelnu trešdiena, 17.02.2021). Svētais Jānis no Dieva (1495-1550) bija viens no redzamākajām reliģiskajām personībām 16. gadsimta Spānijā. Katru dienu šim svētajam cilvēkam bija jāiet pa ielu, kuras tuvumā bija publiskais nams. Kad viņam nācās sastapt šīs iestādes īpašnieku, pilsētā pazīstamu grēcinieku, Jānis vienmēr viņam jautāja: „Kad tu atgriezīsies?” Šis cilvēks Jāni vai nu izsmēja un citu priekšā pazemoja, vai arī ignorēja, vai arī, ieraugot viņu iztālēm, ļāva kājām vaļu. Taču Jānis nepadevās un vairāku gadu garumā uzdeva viņam vienu un to pašu jautājumu. Pienāca diena, kad svētais kārtējo reizi šim vīrietim vaicāja to pašu jautājumu, tikai šoreiz izsmiekla vietā viņš dzirdēja vārdus: „Un kad tad man vajadzētu atgriezties?” „Tagad!” – Jānis atbildēja. Šis cilvēks aizgāja, sasauca visas nodarbinātās sievietes, nostājās uz ceļiem un Jēzus vārdā lūdza tām piedošanu, izmaksāja mēneša algu, aizslēdza publisko namu un pilnīgi izmainīja savu dzīvi. Lūk, tādā veidā darbojas Dieva žēlastība! Kā teica pravietis Isajs: „Meklējiet Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš tuvu!” (Is 55,6) Varbūt arī mūsu dzīvē ir pienācis pārmaiņu laiks?! Šis ir pats labākais brīdis, lai sastaptos ar Dievu. Kā šo aicinājumu īstenot ikdienā? Kāds gudri ir teicis: „Ja tu mīli dzīvi, tad neiznieko laiku!” Lai šis Lielais gavēnis nebūtu izniekots laiks, bet kļūtu par mūsu garīgo ceļojumu, Baznīca mums iesaka trīs līdzekļus, kas veido vienu veselu un palīdz labāk iepazīt sevi un Dievu. Tie ir: lūgšana, gavēšana un dalīšanās ar trūcīgajiem. Kāpēc Baznīca mūs aicina lūgties? Mūsu dzīvi var salīdzināt ar svītru kodu, kurā ir daudz informācijas, bet ir jāatrod veids, kā šo informāciju nolasīt. Kristietim ir divas vissvarīgākās grāmatas: Svēto Rakstu grāmata un dzīves faktu grāmata. Notikumus vajag interpretēt Dieva Vārda gaismā. Tikai tā mēs varam atklāt to jēgu, kādu tiem ir devis Dievs. Bez Bībeles un lūgšanas mēs nesapratīsim dzīves notikumus un neatklāsim to dziļāko jēgu. Lūgšanā svarīgi Dievam jautāt: „Kungs, ko Tu vēlies man pateikt, ko vēlies, lai es daru?” Un tad pieņemt visu ar pazemību. Kāpēc vajag gavēt? Garīgajā cīņā liela nozīme ir gavēšanai, kas nav jāuztver vienīgi kā atteikšanās no kaut kā vai arī apņemšanās kaut ko darīt vai nedarīt. Dievs nevēlas, lai mēs gavējot būtu izsalkuši, neapmierināti un dusmīgi. Viņš vēlas tieši pretējo – lai mēs tiktu garīgi stiprināti ar patiesību, mīlestību un iecietību. Gavēšana palīdz uzvarēt miesas kārības, liek garam valdīt pār ķermeni, kā arī norāda uz mūsu garīgajām vajadzībām, kas grēka dēļ tiek atstātas novārtā. Ja cilvēks neēd, viņš galu galā nomirst, – tāpat ir ar garīgo dzīvi. Tātad no vienas puses gavēšana ļauj mums piedzīvot to, kas jācieš tiem, kas ir trūkumā, bet no otras – atdzīvina mūsu pašu slāpes pēc dzīves Dievā, kurš vienīgais ir spējīgs remdēt mūsu izsalkumu. Gavēšanas mērķis nav gandarījums par sasniegto, bet gan sava nespēka apziņa – pieredze, ka mēs paši neesam spējīgi sevi darīt labākus, ka mums ir vajadzīgs Dievs. Kāpēc ir jādalās ar citiem? Mēs dzīvojam pasaulē, kurā izplatās tā saucamā „atmešanas kultūra”, kurā dzīve norit pēc principa „lieto un izmet”, kurā tiek izmests viss nederīgais un apnikušais. Šī gada 4. februārī pirmo reizi tika atzīmēta Starptautiskā cilvēces brālīguma diena. Pāvests Francisks video vēstījumā šīs dienas svinību dalībniekiem atgādināja, ka šodien vairs nav laika vienaldzībai. Viņš sacīja: „Mēs nedrīkstam mazgāt rokas, ieturot distanci, nerūpējoties, neinteresējoties. Atļaujiet teikt, ka, vai nu mēs būsim brāļi, vai arī viss sabruks. Tā ir robeža. Robeža, uz kuras mums ir jābūvē; tas ir mūsu laikmeta izaicinājums. [...] Pasaule bez brāļiem ir ienaidnieku pasaule. Lai kļūtu par ienaidniekiem, nav vajadzīgs karš. Pietiek būt vienaldzīgiem. Pietiek novērst savu skatienu uz citu pusi, nerūpēties par otru, dzīvot tā, it kā otra nebūtu.” Pāvests atgādināja, ka mieru var panākt tikai ar brālīgu sirdi. Veicot žēlsirdības darbus, palīdzot citiem, nav svarīgi, lai mēs labi justos, tīksminoties par to, cik brīnišķīgi kristieši esam, palīdzēdami citiem. Svarīgi ir apzināties, ka tas ir pazemīgs mēģinājums saprast tuvāko, viņa vajadzības, kalpojot un nesavtīgi sevi dāvājot. Žēlsirdības dāvanu došana dara mūs brīvus no mantkārības un palīdz atklāt, ka otrs cilvēks ir mans brālis vai māsa, ka man piederošais nekad nav tikai mans. Būt žēlsirdīgam nozīmē atvērt savu sirdi uz tuvāko vajadzībām, savukārt tas palīdz arī mums uzvarēt gan elkdievību – kalpošanu naudai, slavai, varai, gan arī savu garīgo kūtrumu un slinkumu. Šajā gavēņa laikā sagatavosim nopietnu nabagdāvanu un dosim to nesavtīgi, – tā, lai tava kreisā roka nezina, ko dara labā! Atcerēsimies, ka gavēšanai nav jēgas, ja tā netiek apvienota ar lūgšanu un nabagdāvanu. Gavēšana bez lūgšanas un žēlsirdības darbiem var kļūt vienkārši par diētu. Lūgšana bez gavēšanas un nabagdāvanas – par autotreniņu. Savukārt nabagdāvana bez lūgšanas un gavēšanas – par iesaistīšanos karitatīvā darbībā. Tātad tas, kurš lūdzas, lai gavē, bet tas, kurš gavē, lai pilda žēlsirdības darbus. Lielā gavēņa laikā atjaunosim savu apņemšanos atgriezties un vairāk laika un vietas ierādīsim Dievam: lasīsim Svētos Rakstus, piedalīsimies gavēņa dievkalpojumos – gan „Rūgto asaru” dziedājumos, gan „Krusta ceļa” apcerēs, lūgsimies, gavēsim, dosim nabagdāvanas. Darīsim to nevis tāpēc, lai justu gandarījumu un izskatītos labāki par citiem, bet, lai šie līdzekļi palīdzētu mums labāk iepazīt sevi un atklāt, ka esam grēcīgi cilvēki, kuri bez Jēzus nespēj darīt neko labu. Šie līdzekļi palīdzēs vēl vairāk ilgoties pēc Pestītāja un Pashas svētkiem. Lai Dievs mums visiem dod savu dievišķo gaismu un drosmi – gaismu, lai redzētu, kas notiek mūsos, un drosmi, lai mēs no visas sirds atgrieztos un tuvotos Viņam! Patiesi, cik skaisti ir būt Kunga tuvumā! Priesteris Andris Ševels MIC,
Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
Foto: Pixabay.com/StockSnap |
