Mīlestības spēks Svētais Francisks no Sales ir teicis: “Mīlestība ir brīnišķīgs tikums. Tā vienlaikus ir līdzeklis un mērķis, kustība un galamērķis, un ceļš, kas uz to ved. Kas jādara, lai mīlētu? Nav nepieciešams nekas cits kā vienkārši mīlēt, tāpat kā lautu iemācās spēlēt, to spēlējot, un dejot iemācās dejojot. ”Pārdomājot šo tikumu, to aplūkosim no trim aspektiem: mīlestība uz Dievu, mīlestība pret sevi, mīlestība pret tuvāko. Vispirms dievišķais mīlestības tikums ir spēja, kura ļauj mums saskatīt patiesību, ka Dievs mūs mīl. Virs zemes nav tāda cilvēka, kuru Dievs nemīlētu. Arī visnabadzīgākais un slimākais cilvēks ir Dieva mīlēts. Ja mēģināsim uz mīlestību palūkoties no Dieva puses, tā kļūs mums saprotama. Bet, ja mīlestību uzlūkosim tikai cilvēciski, dzīvē meklējot veselības un spēka pilnību, tiecoties uz to, lai mums nekad nesāpētu, tad mīlestību, ar kādu mūs mīl Dievs, nesapratīsim. Šādas mīlestības auglis ir ieiešana patiesas mīlestības pasaulē. Dzīve ir grūta, brīžiem pat ļoti, kā mūsu šī brīža situācija. Bet tas nebūt nenozīmē, ka tā ir nelaimīga. Tā kā atrodamies mīlošā Dieva rokās, pat visgrūtākajos brīžos ir iespēja tikties ar mīlošo Tēvu, kā arī pilnveidot un bagātināt savu sirdi. Tikai mīlestībā ir iespējams izdzīvot grūtus, brīžiem ļoti grūtus pārdzīvojumus šeit virs zemes. Mīlestība ir vislielākais spēks, kas cilvēkam dots, tā ļauj pārvarēt visas grūtības un šķēršļus. Pilnīga mīlestība Mīlestība atver cilvēku uzticībai. Tas, kurš ir piedzīvojis patiesu mīlestību, zina, ka tā nevar nomirt, jo nāvē tā nebeidzas, bet atver ceļu uz mūžību. Lai tāda mīlestība varētu attīstīties, ir jārūpējas par svētdarošās žēlastības stāvokli dvēselē. Nāvīgs grēks gan mazina ticību un cerību, gan apdraud mīlestības tikumu. Otrs svarīgs faktors mīlestības attīstībai ir lūgšana. Neatlaidīga lūgšana, lai Dievs palīdz atklāt mīlestību, un neatlaidīga vēlme prast tai atbildēt. Trešais – pārliecības nostiprināšana, ka esam spējīgi mīlēt. Daudzi dažādās grūtās dzīves situācijās nolaiž rokas, sakot: es neprotu mīlēt, neesmu derīgs mīlestībai. Tas ir visdziļākais mazvērtības komplekss, kurš cilvēku var pilnīgi nospiest. Te var palīdzēt pirmie divi faktori: rūpes par dvēseles svētdarošo stāvokli un lūgšana, kā arī mīlestības piedzīvošana no tuviem cilvēkiem. Runājot par mīlestības tikumu, jāsaka, ka tas ir Dieva dāvāts un panāk, ka mīlam Dievu pāri visam un Viņa paša dēļ, bet tuvāko – Dieva dēļ. Minētais ļauj iedalīt mīlestību pilnīgā vai nepilnīgā mīlestībā. Pilnīga mīlestība ir tikums, ar kuru mīlam Dievu Viņa paša dēļ. Pilnīgas mīlestības cēlonis ir Dieva labvēlība un labestība pret cilvēkiem, kas izpaužas Viņa darbībā. Dieva labvēlība mūsos modina labpatiku uz Viņu, bet Dieva labestība – ilgas pēc Viņa. Pakāpes ziņā mīlestība ir vispilnīgākā, ja Dievu mīlam tā, kā mīlam visas Dieva īpašības, Viņa darbības, lēmumus, padomus, visas Viņa gribas izpausmes, pavēles un iedvesmas. Ja pret visu, kas ir Dievā, esam labvēlīgi noskaņoti. Ja mīlam Dievu vairāk par visu un ar visiem saviem spēkiem. Dievam pienākas vislielākā mīlestība. Viņš pats sevī ir mīlestība un pirmais mīlestības paraugs. Vecajā un Jaunajā derībā Dieva mīlestība ir pirmais un vislielākais bauslis. Nekad nav iespējams Dievu mīlēt par daudz. Dieva mīlestība ir bezgalīga. Visā kristīgajā vērtību hierarhijā mīlestībai ir vislielākā vērtība. No mīlestības izriet pilnīgums. Mīlestība ir pilnības pamats. Pilnīgi mīlēt Dievu ir grūtāk nekā laicīgi mīlēt šīs zemes dzīvē, kad mīlamais objekts ir uztverams ar jutekļiem. Tādēļ svētais Pēteris Dieva mīlestību ieskaita kā nopelnu: “Jo jūs mīlat Viņu, lai gan neesat redzējuši.” (1Pēt 1,8) Dievu ir iespējams uztvert ar prātu kā visvairāk mīlamo Personu. Nepilnīga mīlestība Nepilnīgā mīlestībā mēs Dievu mīlam savtīgu iemeslu dēļ, jo Dievs mums ir kā labo darbu atalgotājs. Šādā mīlestībā cilvēks sevi pašu stāda par mērķi un Dievu kā līdzekli iedomātas laimes sasniegšanai. Tādu patmīlību pat nevar nosaukt par mīlestību uz Dievu. Kaut gan Dievs ir mūsu visaugstākais labums, neizsmeļams pilnības un svētlaimes avots, mūsu mīlestība uz Viņu var būt nepilnīga, jo mēs, līdzīgi maziem bērniem, pārāk daudz domājam par tiem labumiem, ko saņemam no Dieva, nevis par Viņu pašu. Tomēr nepilnīgu mīlestību nedrīkst nicināt. Tāda tā mēdz būt garīgās dzīves sākumā. No nepilnīgas mīlestības pakāpeniski veidojas pilnīga mīlestība, kad motīvs mīlestībai uz Dievu rodams ilgās pēc Viņa paša un Dievu mīlam Viņa paša dēļ. Gluži dabīgi, ka mūsu pestīšanas gaitā vispirms parādās nepilnīga mīlestība, bet pilnīga tā veidojas, mīlot ikdienā. Vairums cilvēku Dievu mīl nepilnīgi. Lai mīlestība arvien vairāk nostiprinātos, pieaugtu, veidotos, jālieto tie paši līdzekļi, kādi norādīti pieaugšanai pilnīgā mīlestībā. Jāilgojas pēc Dieva, jo debesīs Viņš mūs sātinās ar patiesību, labumu, skaistumu, svētlaimi. Vēlamākā viela apcerei ir radījumu ierobežotība, niecība, kas nespēj mums dot laimi un mierinājumu. Mūsu ilgas var piepildīt vienīgi Dievs. Par iedrošinājumu mums var kalpot sv. Augustīna teiktais: “Tiem, kuri mīl Dievu, Viņš visu vērš labajā, arī viņu maldu ceļus un kļūdas Dievs vērš viņiem par labu.” Mīlestība uz Dievu Šai mīlestībai ir jābūt pāri visam, tas ir, tai jāmudina mūs Dievu mīlēt kā visaugstāko labumu. Tādai mīlestībai ir trīs pakāpes: tā Dievu mīl vispirms tie, kas atturas no nāvīga grēka, otrkārt, tie, kas sargājas no ikdienišķa grēka, un, treškārt, tie, kas cenšas atdot Dievam visu vispilnīgākā veidā. Pirmais Dieva bauslis mums pavēl: Tev nebūs citus Dievus turēt līdzās man. Tādēļ Dieva mīlestībai ir jābūt tādai, ka šī mīlestība netiek dalīta ne ar vienu un neko citu. Tai jābūt neierobežotai, vienmēr jāmudina uz aizvien jauniem un pilnīgākiem aktiem, tai nevar nospraust robežas. Ejot ceļu uz garīgo pilnību, arī mīlestībai uz Dievu jākļūst intensīvākai. Dieva mīlestības augļi Mīlestība ir pilnības būtība, tas nozīmē, ka tikums iegūst pilnību tik, cik tas sasniedz mērķi. Mīlestība, savienodama cilvēku ar Dievu, pārveido viņu un padara viņu cēlu. Tā piešķir ievirzi cilvēka dzīvei un tuvina viņu Dievam. Mīlestība ir varens spēks, kas ļauj pārvarēt visas grūtības un šķēršļus. Ir tāda atziņa – mīlestība nepazīst šķēršļus. Tā ir vislielākais cilvēka spēks, kāds viņam ir šeit, virs zemes. Tai nav neiespējamu lietu. Dieva mīlestība ir arī vienīgais nopelnu avots, jo no tās mūsu darbības, visi mūsu centieni lielā mērā smeļ savu pārdabisko vērtību. Pieaugot Dieva mīlestībā, cilvēka dvēsele savienojas ar Dievu mīlestībā un iegūst svētu prieku. Mīlestība nes mieru, un miers izslēdz jebkādu šķelšanos ne tikai sociālajā kārtībā starp cilvēkiem, bet arī atsevišķās dvēselēs. Mīlestība atver cilvēku uzticībai. Tas, kurš ir piedzīvojis patiesu mīlestību, arī zina, ka tā nevar nomirt, pat nāve to neizbeidz, un mīlestība atver mums ceļu uz mūžību. Pieaugšana Dieva mīlestībā Mīlestībai nav robežu ne no cēloņa (Dieva), ne no pašas mīlestības puses. Arī Dievs neierobežo mīlestību. Viņš to var dāvāt aizvien vairāk, un cilvēks žēlastības ietekmē kļūst spējīgs smelties un pieaugt mīlestībā. Ir jārūpējas par svētdarošās žēlastības stāvokli dvēselē. Svarīgi ir pilnveidot pārliecību, kura plūst no ticības, ka mēs esam spējīgi mīlēt. Caur nāvīgu grēku mēs nezaudējam ticību un cerību, bet zaudējam mīlestības tikumu. Cilvēkam, kuram rūp, lai viņš atrastos Dieva mīlestības pasaulē, ir jācenšas pēc iespējas ātrāk atgriezties žēlastības stāvoklī. Ir cilvēki, kuriem bieži nolaižas rokas, un viņi saka: es neprotu mīlēt, es neesmu derīgs mīlestībai. Tas ir ļoti sāpīgs mazvērtības komplekss, kas var pilnīgi nospiest cilvēku. Visbiežāk tas rodas tādēļ, ka ģimenē nav piedzīvota mīlestība. Kādreiz mēs esam līdzīgi apustulim Pēterim, kas Kristum teica: “Aizej no manis, Kungs, jo es esmu grēcīgs cilvēks!” (Lk 5,8) Pēteris domāja, ka mīlestībai ir nepieciešama ideāla pagātne. Katram, kam ir svētdarošā žēlastība, ir arī mīlestības tikums. Viņš ir spējīgs mīlēt un prot mīlēt. Tātad viņam ir viss nepieciešamais, lai patiesi mīlētu Dievu. Kā sākumā tika minēts, mīlestība ir ieliets tikums. Dievs ir tas, kurš to pavairo, bet tā pieaug, saņemot sakramentus, darot labus darbus un dzīvojot dzīvi saskaņā ar Dieva baušļiem. Arī regulāra un iespēju robežās intensīva lūgšanas dzīve palīdz pieaugt mīlestībā. Dieva mīlestības izpausme Mīlestība uz Dievu izpaužas tad, kad mēs vispirms apdomājam Dieva bezgalīgo pilnību. To mēs varam darīt, lasot Svētos Rakstus, svēto dzīves aprakstus, garīgo literatūru un apbrīnojot radības skaistumu un kārtību. Pēc šādas apceres godbijībai pret Dievu un mīlestībai uz Viņu ir jāparādās arī ārējās zīmēs, žestos un darbos. Ir jācenšas kļūt līdzīgākiem Dievam, jo uz to aicina mūs Kristus, teikdams: “Esiet pilnīgi, kā jūsu debesu Tēvs ir pilnīgs” (Mt 5,48). Jācenšas visā izpildīt Viņa svēto gribu, tādā veidā cenšoties vispilnīgāk tuvoties Dievam un savienoties ar Viņu. Jāpūlas pieņemt Dieva gribu arī ciešanās. Tādā veidā mēs lielā mērā apliecinām savu mīlestību uz Viņu. Lai to varētu izdarīt, ir jācenšas palikt Dieva klātbūtnē, jāatceras par Viņu, jāmeklē un jāizmanto ikviena iespēja vienoties ar Viņu. Cilvēks, kas mīl Dievu, ar labpatiku meklēs visus palīglīdzekļus, kas viņam atvieglos pieaugšanu mīlestībā uz Dievu. Tāds cilvēks nepalaidīs garām nevienu iespēju uzmodināt sevī iekšējus mīlestības aktus un centīsies izvairīties, pat bēgt no iespējas grēkot, kaut vai tikai ar ikdienišķiem grēkiem. Mīlestība uz Dievu izpaužas pāri visam Viņa godināšanā. Dievam nav vajadzīgi mūsu labumi, bet mums ir pienākums Viņu godināt. Mīlestība priecājas par Dieva godu, ar kuru Viņu pagodina gan daba, gan radītās saprātīgās būtnes. Mīlestība vienmēr meklē Dieva godu un grib būt Viņa godināšanas rīks. Mīlestība pieņem izaicinājumus, lai glābtu cilvēku, kurš to praktizē, un arī līdzcilvēku dvēseles. Mīlestība arī gandara par saviem grēkiem un vēlas gandarīt par citu grēkiem. Turpinājums sekos... Laikraksts "Nāc", Nr.118
Foto: Ben Kerckx/Pixabay.com |
