Vairākas Bībelē aprakstītās personas ir pārņemtas ar redzēta sapņa apceri. Jēkabs (sal. Rad 8, 10-22) redz sapnī kāpnes, kas savieno zemi ar debesīm. Par šo notikumu Evaņģēlijā atgādina svētais Jānis, ka Jēzus pielīdzina sevi šīm „kāpnēm” (sal. J 1, 51). Sapņus redz arī Jāzeps, Jēkaba dēls (sal. Rad 37, 5-11), vēl vairāk – māk skaidrot faraona sapņus (sal. Rad 40-41), līdzīgi kā pravietis Daniels skaidroja Nabuhodonazora redzētos sapņus (sal. Dan 2). Tieši sapnī Salomons lūdz no Dieva „saprātīgu sirdi, ka spētu tiesāt tavu tautu un izšķirt, kas ir labs un kas ļauns (1Ķēn 3, 8-9). Sākotnēji sapņi un pravietojumi bija savstarpēji saistītas parādības (sal. Sk 12, 6), tādēļ Dievs uzsūtīja miegu cilvēkam, lai to „uzrunātu”. Tomēr jau Vecajā Derībā ir novērojama zināma piesardzība, kas kļuva aktuāla viltus praviešu apkarošanas laikā, kad tos mēdza saukt par „sapņu sapņotājiem” (sal. At 13, 1-5) un turēja aizdomās par Dieva Vārda izdzēšanu no Izraēļa tautas apziņas (sal. Jer 23, 25-28). Viltus praviešu sapņi ir pielīdzināmi „salmiem”, tātad iedoma, savukārt Jeremijam atklātais Kunga Vārds ir „sēkla” (sal. Jer 23, 29). No Evaņģēlija, kuru uzrakstījis sv. Matejs, uzzinām, ka Jāzeps redz četrus sapņus: pateicoties sapnim, pieņem Mariju par sievu; Bērns Jēzus netiek nogalināts, jo Jāzeps paklausa sapnī saņemtajam brīdinājumam un bēg uz Ēģipti; vēlāk seko sapnis par apdraudējuma beigām, un Jāzeps, paklausot eņģelim, atgriežas dzimtenē; viņš ieklausās arī sapnī par Jūdejā gaidāmajām briesmām, proti, par nežēlīgā Heroda dēla valdīšanu tajā, tāpēc Jāzeps dodas uz Galileju, Jēzum dzimto Nācareti. Uz visiem Dieva pamudinājumiem Jāzeps paklausīgi atbild un tūlītēji tos īsteno dzīvē. Jāzepa reakcija uz eņģeļa sludināto vēsti īstenojas ātrā un pārliecinošā darbībā. Līdzīgi arī mūsu uzdevums ir Dieva Vārdu paklausībā pieņemt, tad pamudinājumi pārtaps par notikumiem un tikšanām, tie realizēsies dažādos veidos, bet galvenais ir nepalikt bezdarbībā. Sapņi ļauj Jāzepam saņemt Kunga vēstījumu un skatīt savas dzīves vēsturi Dieva acīm. Taisnīgs cilvēks sapņo Dieva gribai atbilstošus sapņus, tie pamudina intuīcijas līmenī, lai rastos sapratne, kā dzīvē rīkoties. Pateicoties Jāzepa paklausībai, padevībai un apceres stiprinātai paļāvībai Pestītāja bērnība noritēja drošībā. Jāzepa nopelns ir apslēpts pārliecībā par šīs zemes dzīvi kā svētceļojumu. Jēzū, kurš bija devies uz Ēģipti un atpakaļ, atklājās Izvēlētās tautas liktenis, tādā veidā Jēzus kļuva par jauno Mozu, patieso Pestītāju un Atbrīvotāju. Mozu pasargāja no dzīvei draudošām briesmām viņa māte, Jēzu no Heroda pasargāja Jāzeps. *1855. gada 15. jūnijā pāvests Pijs IX marta mēnesi mudināja veltīt sv. Jāzepa godam, līdzīgi kā maija mēnesis bija veltīts Dievmātes godam un jūnija mēnesis - Vissv. Jēzus Sirds godam. Kaut gan sv. Jāzepa godināšana marta mēnesī aizsākās jau agrāk - 1810. gadā, Romā. Šajā, pāvesta Franciska izsudinātajā, sv. Jāzepa gadā marta mēnesī veltīsim laiku pārdomām par mūsu Pestītāja audžutēvu, Baznīcas un strādnieku aizbildni. Lai šis svētais, kurš Svētajos Rakstos nepasaka ne vārda, palīdz arī mums kļūt tuvākiem Dievam. Pārdomas no grāmatas "Józef, człowiek, który prowadzi do Boga" (Jāzeps, cilvēks, kurš ved tuvāk Dievam), autori: pr. Olinto Crespi, Fausto Negri. Foto: svētā Jāzepa attēla izšuvums uz ornāta (garīdznieka virstērps,ko lieto svinot Svēto Misi) Ikdienas apceres par svēto Jāzepa marta mēnesī var lasīt šeit - Svētā Jāzepa gads. | 
