Francisks īstenoja sava priekšgājēja, svētā Jāņa Pāvila II plānu. Viņš atzina, ka dievišķā Providence gribēja, lai šis ceļojums notiek tieši tagad. Šajā smagajā pandēmijas laikā pēc daudziem kara un terorisma gadiem tas bija kā cerības zīme. “Es ļoti izjutu, ka šim svētceļojumam piemīt gandarīšanas raksturs,” sacīja pāvests. “Es nevarēju tuvoties šai moceklību piedzīvojušajai tautai, šai mocekļu Baznīcai, neņemot katoliskās Baznīcas vārdā uz sevis krustu, ko viņi nes jau gadiem ilgi; lielu krustu – kā tas, kurš novietots pie ieejas Karakošā. Es to īpaši izjutu, redzot postījumu aizvien atvērtās rētas, un vēl vairāk, satiekot un klausoties vardarbībā, vajāšanās, izsūtījumā… izdzīvojušos lieciniekus. Vienlaikus es sev visapkārt redzēju, ar kādu prieku tika uzņemts Kristus vēstnesis; es redzēju atveramies cerību miera un brālības apvāršņiem, ko kodolīgi izsaka Jēzus vārdi, kas bija izvēlēti kā vizītes moto: 'Jūs visi esat brāļi' (Mt 23, 8)". Pāvests uzsvēra, ka irākiešu tautai ir tiesības dzīvot mierā, tai ir tiesības atgūt savu cieņu. Tai ir tūkstošiem gadu senas reliģiskās un kultūras saknes: Mezopotāmija ir civilizācijas šūpulis; Bagdādes pilsētai savā laikā bija primāra nozīme – tur gadsimtu garumā atradās pasaulē bagātākā bibliotēka. Un kas to iznīcināja? – jautāja Francisks. Karš. Karš ir monstrs, kas turpina aprīt cilvēci. Taču atbilde karam nav otrs karš, atbilde ieročiem nav citi ieroči. Šajā sakarā Svētais tēvs atzina, ka viņam radās jautājums, kas pārdeva ieročus teroristiem. Kas šodien pārdod ieročus teroristiem, kuri rīko slaktiņus citās vietās? Pietiek, piemēram, padomāt par Āfriku. “Tas ir jautājums, uz kuru es gribētu, lai kāds atbild,” viņš piebilda. Pāvests uzsvēra, ka atbilde karam ir brālība. Tas ir izaicinājums Irākai un ne tikai Irākai. Tas ir izaicinājums daudziem reģioniem, kur notiek konflikti, un tas ir izaicinājums visai pasaulei. Vai mēs spēsim veidot brālību savā starpā, vai turpināsim ar Kaina iesākto loģiku, tas ir, vai turpināsim karot? “Brālība, brālība,” viņš vēlreiz uzsvēra. Tāpēc Ūrā, kur Ābrahams pirms aptuveni 4000 gadiem saņēma Dieva aicinājumu, notika kristiešu, musulmaņu un citu reliģiju pārstāvju tikšanās un lūgšana. Svētais tēvs atgādināja, ka Ābrahams ir mūsu ticības tēvs, tāpēc ka viņš ieklausījās Dieva balsī, kas viņam apsolīja pēcnācējus, atstāja visu un devās ceļā. “Dievs ir uzticīgs saviem apsolījumiem,” uzsvēra Francisks, “un joprojām pavada mūsu soļus miera ceļos; Viņš vada to soļus, kuri staigā virs zemes ar debesīm pievērstu skatienu”. Brālības vēsts izskanēja no Bagdādes sīru-katoļu katedrāles, kur notika tikšanās ar bīskapiem, priesteriem, konsekrētajām personām un lajiem. Šajā vietā 2010. gadā Svētās Mises laikā tika nogalināti 48 cilvēki, tai skaitā divi priesteri. Baznīca Irākā ir mocekļu Baznīca – viņš sacīja, atzīstot, ka Irākas ticīgie priecājās par to, ka viņu vidū bija ieradies pāvests. Uzrunas turpinājumā viņš atgādināja, ka brālības vēsts atskanēja arī no Mosulas un Karakošas Tigras upes krastos pie senās Ninives drupām. Islāma valsts okupācijas rezultātā tūkstoši iedzīvotāju bija spiesti bēgt. Viņu vidū bija daudzi dažādu konfesiju kristieši, kā arī citas minoritātes, kas tika vajātas, īpaši jazīdi. Tika sagrauta šo pilsētu senā identitāte. Tagad ar lielām grūtībām notiek to restaurācija. Musulmaņi aicina kristiešus atgriezties, un visi kopā atjauno baznīcas un mošejas. Pāvests atzina, ka tā ir brālība. Viņš aicināja visus turpināt lūgties par šiem pārbaudījumu skartajiem brāļiem un māsām, lai viņiem pietiktu spēka sākt no jauna. Un, domājot par daudziem emigrējušajiem irākiešiem, Francisks sacīja: “Jūs visu atstājāt kā Ābrahams; glabājiet ticību un cerību kā viņš, un esiet draudzības un brālības audēji tur, kur jūs atrodaties, un, ja variet, atgriezieties.” Pāvests norādīja, ka brālības vēsts atskanēja arī divu Euharistijas svinību laikā. Viena Svētā Mise, kas tika svinēta kaldiešu ritā, notika Bagdādē, otrā – Erbīlā, kur katoļu Baznīcas augsto ganu uzņēma Kurdistānas reģiona prezidents un premjerministrs, valdība un tauta. Runājot par Euharistiju, Francisks atgādināja, ka šī noslēpuma svinēšanā piepildījās Ābrahama un viņa pēcnācēju cerība. Jēzus Kristus, Dieva Dēls, netaupīja savu dzīvību, bet atdeva to visu cilvēku pestīšanas labā. Viņš ar savu nāvi un augšāmcelšanos atvēra mums durvis uz apsolīto zemi, uz jaunu dzīvi, kur ir noslaucītas asaras, dziedēti ievainojumi un brāļu starpā notikusi izlīgšana. “Dārgie brāļi un māsas,” katehēzes noslēgumā sacīja pāvests, “slavēsim Dievu par šo vēsturisko vizīti un turpināsim lūgties par šo zemi un Tuvajiem Austrumiem”. Lai miera Dievs dāvā Irākai, Tuvajiem Austrumiem un visai pasaulei brālīgu nākotni – viņš piebilda. Vaticannews.va
Vatican Media foto: pāvests Mosulā | 
