Vecajā Derībā pilsēta Nācarete nemaz netiek pieminēta! Šajā vietā nenotiek neviens atgadījums, kas būtu iekļauts pestīšanas vēsturē, neviens ķēniņš, pravietis, tiesnesis nenāk no Nācaretes. Runa ir par gandrīz neatpazīstamu, nicinātu pilsētu, kura nedz pagātnē, nedz nākotnē būtu vēsturiski nozīmīga. Natanaēls uz Filipa apgalvojumu “..mēs atradām to, par kuru rakstīja Likumā Mozus un Pravieši – Jēzu, Jāzepa dēlu no Nācaretes” atsaka: “Vai tad no Nācaretes var nākt kas labs?” (J 1, 45-46) Natanaēla viedoklis ietver apsūdzību, tas ir aizspriedumains un pamatots viedoklī, ka neviens pravietis nenāk no Galilejas, tieši tādēļ arī Jēzus nav uzmanības un sekošanas vērts. Nācaretes iedzīvotāji Jēzus publiskās darbības laikā vaicās: “No kurienes Viņam tāda gudrība un brīnumi? Vai tad Viņš nav galdnieka dēls? Vai tad Viņa māti nesauc par Mariju? […] No kurienes tad Viņam tas viss?” (Mt 13, 54-56) Tāda šaubīšanās pārsteidz pašu Jēzu. Jēzus šī iemesla dēļ neveic brīnumus savējo vidū – pilsētā, kas Viņam nebija sveša. Jēzus ir vīlies, pārdomā radušos situāciju, pielīdzinot to kādā sakāmvārdā izteiktajam: “Neviens pravietis nav labvēlīgi uzņemts savā tēvijā.” (Lk 4, 24) Citā Evaņģēlija fragmentā Nikodēms, aizstāvot Jēzu un pašu Likumu, kurš nevienam netiek piemērots, kamēr apsūdzētais netiek uzklausīts, iedzīvojās nepatikšanās – viņam tika vaicāts: “Vai tad arī tu esi no Galilejas? Papēti un paskaties, ka pravietis neceļas no Galilejas!” (J 7, 52) Minētās Evaņģēlija atsauces ļauj mums iepazīt tā laika viedokli par Jēzus saknēm un izcelsmi. Pravietojumam tiek pretstatīta “vienkāršība”. Tieši tādēļ Dieva izvēle, saistīta ar divu Nācaretes iedzīvotāju Jāzepa un Marijas paaicināšanu, ļauj mums saprast Viņa vēlmes, kā arī Viņa izvēlēto līdzstrādnieku priekšrocības. Cilvēces nākotne izšķīrās kaut kādā necilā, provinciālā pilsētiņā, par kuru sacīts, ka no tās nekas ievērojams nav nācis. Līdz ar to perifērijas kļūst par Dieva iemīlēto ceļu. Viņš nāk pasaulē, apmetoties nekurienē, lai pulcinātu visus kopā. Jāzepam tiek piešķirta īpaša loma šajā notikumā – viņš, atgriežoties no Ēģiptes, dodas uz Palestīnu, lai apmestos Betlēmē, jo Jūdejā valdīja nežēlīgais Hēroda dēls. Šī būs tā vieta, kurā Jēzus “pieņēmās gudrībā un gados, un žēlastībā” (Lk 2, 52). Jēzus tiks identificēts ar šo vietu tik lielā mērā, ka tiks saukts par Nācarieti. Vēlāk visi pirmie Kristus sekotāji sākotnēji tika saukti par nācariešiem. Tas turpinājās līdz pat 43.gadam pēc Kristus, kad Antiohijā romiešu ierēdņi, uzskatīdami viņus par ebreju sektu, nosauca tos par kristiešiem (sal. Apd 11, 26; 26, 28). *1855. gada 15. jūnijā pāvests Pijs IX marta mēnesi mudināja veltīt sv. Jāzepa godam, līdzīgi kā maija mēnesis bija veltīts Dievmātes godam un jūnija mēnesis - Vissv. Jēzus Sirds godam. Kaut gan sv. Jāzepa godināšana marta mēnesī aizsākās jau agrāk - 1810. gadā, Romā. Šajā, pāvesta Franciska izsudinātajā, sv. Jāzepa gadā marta mēnesī veltīsim laiku pārdomām par mūsu Pestītāja audžutēvu, Baznīcas un strādnieku aizbildni. Lai šis svētais, kurš Svētajos Rakstos nepasaka ne vārda, palīdz arī mums kļūt tuvākiem Dievam. Pārdomas no grāmatas "Józef, człowiek, który prowadzi do Boga" (Jāzeps, cilvēks, kurš ved tuvāk Dievam), autori: pr. Olinto Crespi, Fausto Negri. Ikdienas apceres par svēto Jāzepa marta mēnesī var lasīt šeit - Svētā Jāzepa gads. | 
