Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Jāzeps, cilvēks, kurš ved tuvāk Dievam. Divdesmit ceturtā diena: Garīga spēka apdāvināts
24.03.2021 pl. 11:52
Neapšaubāmi Jāzeps bija satriekts, uzzinot, ka viņa sieva ir gaidībās, tomēr viņš ieklausījās Dievā, un Tas dāvāja viņam vēl jūtīgāku sirdi un dziļāku izpratni. Uzreiz pēc Jēzus piedzimšanas, nemiera un baiļu situācijā, Jāzeps izrādīja drosmi un bija nesatricināms, kad pamodās naktī un glāba savu sievu ar Jaundzimušo. Ģimene devās bēgļu gaitās uz Ēģipti, kas tajā laikā tika uzskatīta par maģijas un māņticības perēkli.

Evaņģēlijā ir uzsvērts, ka Jēzus izvēlējās mājvietu Nācaretē. Tolaik, līdzīgi kā tagad, tēvam bija jāpieņem lēmums par to, kur radīs mājvietu viņa ģimene. Jāzeps varēja nodrošināt Jēzum vienīgi pieticīgus dzīves apstākļus. Marija dāvāja Jēzum piedzimšanu miesā, savukārt Jāzeps caur audzināšanu nodrošināja iekļaušanu vēsturiski-sabiedriskajās norisēs un iemācīja amatu, lai smagajos dzīves apstākļos varētu pastāvēt.

Nācaretes izvēle norāda uz Jāzepa garīgo spēku. Kāda paruna vēstī: “Cilvēku maz un tie paši baumo.” Šī realitāte droši vien nesaudzēja arī Jāzepa ģimeni. Kas to lai zina, cik Jāzepam bija jāpacieš neglaimojošus un nosodošus skatienus, ļaunus smīnus, indīgus vārdus pēc tam, kad Nācaretes galdnieks izlēma sievu neatraidīt!

Gara spēks ir nepieciešams, lai varētu stāties pretī pasaulē valdošiem uzskatiem un pieņemt zināmu izstumšanu no sabiedrības. Ārlaulības bērna ēna sekoja Jēzum, to var noprast no dažiem Evaņģēlija fragmentiem, ja iedziļinās to kontekstā. Marks Evaņģēlijā atspoguļo Nācaretes iedzīvotāju vaicājumu: “Vai tad viņš nav galdnieks, Marijas dēls?” (Mk 6, 3) Vai tad tas neskan sekojoši: ”Par ko viņš sevi uzskata? Vai tad viņš nav galdnieks, kura tēvu mēs nemaz nepazīstam?”

Svētais Jānis Evaņģēlijā norāda uz farizeju ironisko piebildi, kad Jēzus pārmet viņiem Ābrahama dēlu necienīgu izturēšanos, tie saka: “Mēs neesam nešķīstībā dzimuši. Mums viens ir tēvs – Dievs!” (J 8, 41) Tas ir piemērs tam, ka farizeju aizdomas par ārlaulības bērna ēnu Jēzus gadījumā ir pieļaujamas. Šāda apkārtējo nostāja neapšaubāmi prasīja no Jāzepa stipru iekšēju pārliecību un gara spēku.

Divpadsmit gadus vecā Jēzus atrašana svētnīcā, kaut gan palika viņa atmiņā kā neizprotams notikums, tomēr tas stiprināja Jāzepā pārliecību par tēva pienākumu godprātīgu pildīšanu. Viņš neko nepārmeta Jēzum, arī neatstāja Viņu vienu pašu izvēles priekšā, kā mēdzam to darīt mēs, sacīdami bērniem: “Dari kā vēlies… es nevēlos vairs ņemties ar tevi – esi jau pieaudzis! Tu ar mums, saviem vecākiem, nemaz nerēķinies!”

Jāzeps nepārstāja rūpēties par Jēzu līdz tam brīdim, kad Viņš kļuva pietiekoši nobriedis, lai pieņemtu lēmumu atstāt ģimenes ligzdu. Galdniekam nebija ambīciju saprast visu līdz sīkumiem, tomēr tas netraucēja viņam būt par tēvu, savukārt Jēzum palikt par viņa dēlu. Pateicoties gara spēkam un stiprai saitei ar Tēvu debesīs, Jāzeps iepazina “kalpošanu citai Dzīvei” un spēja “nepiesavināties citu Dzīvi”. Kalpojot Dēlam, viņš kalpoja Tēva nodomam, nevis personīgajiem plāniem. Ejot savu dzīves ceļu, Jāzeps sasniedza personisko saikni ar Dzīvības Kungu, un tā nebūt neatgādināja relaksācijas pastaigu!

*1855. gada 15. jūnijā pāvests Pijs IX marta mēnesi mudināja veltīt sv. Jāzepa godam, līdzīgi kā maija mēnesis bija veltīts Dievmātes godam un jūnija mēnesis - Vissv. Jēzus Sirds godam. Kaut gan sv. Jāzepa godināšana marta mēnesī aizsākās jau agrāk - 1810. gadā, Romā. Šajā, pāvesta Franciska izsudinātajā, sv. Jāzepa gadā marta mēnesī veltīsim laiku pārdomām par mūsu Pestītāja audžutēvu, Baznīcas un strādnieku aizbildni. Lai šis svētais, kurš Svētajos Rakstos nepasaka ne vārda, palīdz arī mums kļūt tuvākiem Dievam. Pārdomas no grāmatas "Józef, człowiek, który prowadzi do Boga" (Jāzeps, cilvēks, kurš ved tuvāk Dievam), autori: pr. Olinto Crespi, Fausto Negri.

Ikdienas apceres par svēto Jāzepa marta mēnesī var lasīt šeit - Svētā Jāzepa gads.

Foto: Svētās Ģimenes izšuvums uz liturģiskā apmetņa (pluviale)

Katedrāle.lv