Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Kas notiek?  Ziņas no Vatikāna

Dieva paradīze ir cilvēka sirds
26.03.2021 pl. 13:31
Pirms 150 gadiem – 1871. gada 23. martā – pāvests Pijs IX pasludināja svēto Alfonsu Mariju de Liguori par Baznīcas doktoru. Viņš ir biktstēvu un morālteologu aizbildnis. Šajā sakarā pāvests Francisks atgādina, ka evaņģēlisko radikālismu nedrīkst pretnostatīt cilvēciskajam trauslumam.

Pāvests nosūtīja vēstījumu Alfonsa akadēmijas ģenerālmoderatoram un redemptoristu ģenerālpriekšniekam, tēvam Maiklam Brēlam. Tajā viņš norāda uz ar pandēmiju, mākslīgo intelektu un demokrātijai radītajiem draudiem saistītajiem izaicinājumiem.

“Vienmēr ir jāatrod ceļš, kas sirdis nevis attālina no Dieva, bet tuvina Viņam”, raksta pāvests, norādot uz Alfonsa Marijas de Liguori piemēru. Francisks stāsta, ka šis Baznīcas doktors prata sniegt konstruktīvus risinājumus sava laika sabiedrības izaicinājumiem. Viņš dzīvoja un izglītojās vidē, kurā valdīja liela morālā stingrība. Taču viņš prata raudzīties reāli uz cilvēku dzīvi un trauslumu un spēja būt žēlsirdīgs. Sekojot svētā Alfonsa, morālteoloģijas atjaunotāja, paraugam, Francisks aicina atbalstīt tos, kuri jūtas atstāti savas garīgās dzīves ceļā. Svētais tēvs raksta:

“Pēc Alfonsa parauga es aicinu morālteologus, misionārus un biktstēvus, ienākt dzīvās attiecībās ar Dieva tautas locekļiem un saprast viņus, lai izprastu viņu reālās grūtības un palīdzētu dziedēt ievainojumus”. Pāvests atklāj, ka šis svētais prata nospraust drošu ceļu starp rigorismu jeb pārlieku lielo stingrību morālajā un garīgajā dzīvē un laksismu jeb pārspīlētu brīvību. Tādējādi viņš kalpo Baznīcai kā paraugs misiju laukā.

Vēstulē Francisks pievēršas dažādiem mūsdienu izaicinājumiem – pandēmijai, darba jautājumam “post-Covid” pasaulē, dzīvības aizstāvēšanai, mākslīgajam intelektam, radītā aizsardzībai, draudiem demokrātijai. “Bēdas mums”, viņš raksta, “ja mēs, veicot evaņģelizāciju, atdalām ‘nabagu saucienu’ no ‘zemes sauciena’”. Morālteoloģijai ir jāasimilē mums visiem adresētais ‘Dieva sauciens’: “Kur ir tavs brālis?”

“Kur ir tavs paverdzinātais brālis? Kur ir tas, kuru jūs ik dienas nogalināt pagrīdes fabrikās, prostitūcijas tīklos, bērnos, kurus izmantojat par ubagotājiem, nelegāli nodarbinātajā strādniekā?”

Tie ir degoši jautājumi. Pie tam šodien pastāv liels risks absolutizēt stipro tiesības un aizmirst visneaizsargātākos. Tāpēc pāvests uzsver, ka katram kristietim obligāti pienākas veidot savu sirdsapziņu, lai tā būtu nemitīgi pievērsta labajam. Sirdsapziņa ir vieta, kur mūsos atskan Dieva balss.

Francisks atgādina, ka misionārā pieredze sava laika eksistences perifērijās, cilvēku, kuri atradās tālu, meklēšana, grēksūdžu klausīšanās, redemptoristu kongregācijas dibināšana un vadīšana, kā arī bīskapa amata pienākumu veikšana ļāva Alfonsam kļūt par žēlsirdības skolotāju. Viņš bija pārliecināts, ka Dieva paradīze ir cilvēka sirds.

Alfonss piedzima Neapolē 1696. gadā. Viņš nav ne rigorists, ne laksists, bet ir reālists šī vārda patiesi kristīgā nozīmē – skaidro pāvests, norādot, ka, lai straujo pārmaiņu sabiedrībā sludinātu Evaņģēliju, ir vajadzīga drosme ieklausīties realitātē, audzināt sirdsapziņas tā, lai cilvēki prastu domāt atšķirīgi. “Kristīgajai morāles mācībai vienmēr ir jābūt atbildei Dievam, kurš mūs mīl un glābj”, raksta Svētais tēvs. Tāpēc morālteoloģijā nepietiek tikai ar principu un normu formulēšanu, nepietiek tikai ar teorētisko principu zināšanu. Lai pavadītu cilvēku sirdsapziņas un palīdzētu viņiem izvēlēties labo, iegūtās zināšanas ir jāpielieto dzīvē, uzklausot, ieklausoties un pieņemot tos, kurus sabiedrība uzskata par atstumtajiem. Pāvests piebilst, ka Baznīcai ir jāiet pretī tiem, kuriem trūkst garīgā atbalsta, un jāpalīdz veidot atbildīgas un žēlsirdīgas sirdis. Tad arī Baznīca kļūs nobriedusi un spēs konstruktīvi atbildēt sabiedrības izaicinājumiem.

Vaticannews.va