ASV baznīcā ir pieņemts pēc svētdienas dievkalpojuma garīdzniekam iziet dievnama priekšā un aprunāties ar draudzes locekļiem. Kāds priesteris stāstīja, ka reiz viņš draudzīgā atmosfērā jautāja ticīgajiem par dažādiem pagājušās nedēļas notikumiem. Tieši tajā laikā bija noticis pasaules čempionāts futbolā. Interesanti, ka lielākā daļa no viņiem bija perfekti informēti par futbola spēļu rezultātiem. Sarunas noslēgumā garīdznieks arī apvaicājās: „Vai jūs atceraties, kādi bija Svēto Rakstu lasījumi šīs Svētās Mises laikā?” Diemžēl tikai daži varēja uz to atbildēt, savukārt citi neatcerējās neko. Te nu vietā ir jautājums: „Kā mēs varam dzīvot saskaņā ar Dieva vārdu, ja to klausāmies, bet nedzirdam?” Dažreiz ir vērts paraudzīties uz Bībeli kā spoguli, kurā ieskatoties varam ieraudzīt sevi patiesību gaismā. Spogulis ir mūsu ikdienas dzīves neatņemama sastāvdaļa, bez tā pat grūti iedomāties iziešanu ārpus mājas – kā tad noskūties, saķemmēties, uzkrāsot skropstas... Tomēr spogulis pilda savu funkciju ar nosacījumu, ka to pareizi izmantojam. Pirmkārt, ir jānostājas tā priekšā, lai varētu ieraudzīt sevi. Otrkārt, ir vajadzīgs laiks, lai apstātos un ieraudzītu to, kas konkrētajā brīdī ir svarīgs. Treškārt, ir jābūt gaismai, lai labi saskatītu sevi spogulī, jo tumšā telpā nepalīdzēs pat vislabākais spogulis. Ceturtkārt, sevis uzlūkošanai spogulī ir nozīme tikai tad, kad mēs pieņemam patiesību attiecībā uz savu izskatu. Piektkārt, spogulis pilda savu lomu ar nosacījumu, ka mēs reaģējam uz to, ko redzam tajā. Ko tas līdz, ja es redzu traipu uz sejas, ja neko nedaru, lai to nomazgātu! Dieva vārda salīdzinājumu ar spoguli izmantoja jau apustulis Jēkabs. Viņš stingri uzrunāja tos, kuri nevēlējās dzīvot saskaņā ar dzirdēto vārdu: „Topiet par vārda darītājiem, nevis tikai klausītājiem, kas paši sevi pieviļ. Ja kāds ir vārda klausītājs, bet nav tā darītājs, tāds līdzinās vīram, kas lūkojas uz savu paša vaigu spogulī, – pavērojis sevi, viņš aiziet un tūlīt aizmirst, kāds viņš izskatījies. Bet, kas dziļi ielūkojas un paliek pilnīgajā brīvības likumā, kas nav aizmāršīgs klausītājs, bet ir darba darītājs, tāds būs svētīgs savos darbos” (Jk 1,22-25). Tātad, lai Dieva vārds varētu atklāt patiesību par mums, vispirms jāizpilda pirmais nosacījums – jābūt gatavam nostāties šī Vārda priekšā, kas ir spējīgs atklāt patiesību par to, kas esmu – to, kas patiešām ir svarīgs Dievam un arī mūsu pestīšanai. Otrkārt, svarīgi ir katru dienu atrast tik daudz laika, lai izlasītu un apcerētu konkrētu Svēto Rakstu fragmentu. Treškārt, ir jālūdz Svētā Gara gaisma un vadība, apcerot, kā šodien šis Vārds skaidro un attiecas uz manu dzīvi. Ceturtkārt, sevis uzlūkošanai spogulī ir jēga tad, kad pieņemam tajā redzēto tēlu. Spogulī katrs ierauga tik, cik pats grib ieraudzīt. Bībele nav maģiska grāmata, kurā meklējam to, kas mūs interesē, tā ir dzīvais Dieva Vārds, kas uzrunā, vada un veido mūsu dzīvi. Piektkārt, sevis uzlūkošanai Dieva vārda spogulī ir vērtība tādā gadījumā, ja tas rosina mūsos ilgas pēc Dieva, svētuma, dedzīgas lūgšanas un ved uz darbību. Bībelē atklātā patiesība par mums var stiprināt, vadīt, mudināt darboties, bet arī aicināt uz atgriešanos, gandarīšanu, līdzdarbošanos Dieva žēlastībai. Dieva vārdam ir spēks mūs pārveidot vienīgi tad, ja mūsu sirdis ir kā auglīga zeme, gatava uzņemt vārda sēklu un nest bagātīgus augļus. Dārgie draugi, būsim vārda pildītāji, nevis klausītāji vien, kas paši sevi apkrāpj! Lai Kungs mums palīdz uzcītīgi lasīt un klausīties Dieva vārdus, tos apcerēt un dzīvot saskaņā ar tiem! Katedrāle.lv
Foto: Pexels/Pixabay.com |
