Protams, uzreiz var rasties jautājums: ja jau Dievs ir tuvu, kā tad lai es Viņu sajūtu? Kā vēl vairāk varu uzzināt par Viņu, jo Dievs taču ir tik ļoti atšķirīgs no mums? Jā, tā ir patiesība, ka cilvēks nevar neko daudz uzzināt par Dievu, ja Dievs pats mūs neuzrunā. Cilvēks nevar pietuvoties Dievam, ja Dievs pats viņam neiznāk pretī. Patiešām, par Dievu var pastāstīt tikai Viņš pats. Mūsu stāstītais vienmēr būs nepilnīgs. Dievs mums vienmēr paliks noslēpums – pat tad, kad redzēsim Viņu Debesīs. Ja Dievs nebūtu noslēpums – ja cilvēks kādā brīdī varētu par Viņu uzzināt visu –, tad Dievs pārstātu būt par Dievu.
Tāpēc Dieva noslēpuma priekšā mums ir jābūt pazemīgiem. Pazemīgiem, bet nevis apjukušiem. Ļoti trāpīgi par to reiz izteicās slavenais franču rakstnieks Antuāns de Sent-Ekziperī: “Noslēpums – tas nav mūris, bet gan jauns apvārsnis. Noslēpums nav prāta pieticība mūsu intelektuālo izaicinājumu priekšā, bet milzīgs plašums, ko Dievs piedāvā cilvēkam, kas ir izslāpis pēc patiesības.”
Pārdomājot par Svētās Trīsvienības noslēpumu, mēs tiekam aicināti ieiet savas būtības pamatos, jo mēs visi nākam no Svētās Trīsvienības un savas dzīves ceļā tuvojamies tai. Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Dievs Svētais Gars – viens Dievs trijās personās – ir Mīlestības Dievs, kurš nepaliek noslēgts sevī, bet iziet pretī cilvēkam, jo mīlestība ir vienmēr atvērta pret citiem.
Arī mūsu dzīvē viss iesākās ar Kristības brīdi, kad Jēzus teiktie vārdi saviem mācekļiem: “Ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā!” – skāra arī mūs. Tāpēc atsauksim atmiņā vai iztēlosimies savas Kristības brīdi. Atcerēsimies draudzes baznīcu, kurā tikām kristīti. Ar pateicību uzlūkosim mūsu vecākus un krustvecākus, kuri bija mums cieši līdzās Kristību dienā. Padomāsim par brīdi, kad priesteris, lejot ūdeni uz mūsu galvas, teica: “Es tevi kristīju Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā.” Tieši tajā brīdī Dievs Tēvs mūs pieņēma par saviem bērniem. Jēzus mūs atzina par saviem brāļiem un māsām. Svētais Gars ienāca mūsos kā savā mājoklī.
Pateicoties šim vienkāršajam un vienlaikus bezgala noslēpumainajam Kristības brīdim, mēs kļuvām daļa no Svētās Trīsvienības. Mēs kļuvām daļa no trīsvienīgā Dieva mīlestības būtības. Tāpēc ikvienam cilvēkam, lai iepazītu sevi, ir ticībā jātuvojas Svētās Trīsvienības noslēpumam, caur kuru mēs esam radīti un eksistējam. Var droši teikt, ka Svētā Trīsvienība ir kā atslēga uz cilvēka sirdi, lai cilvēks varētu līdz galam saprast pats sevi un savus pirmsākumus. Vispiemērotākais veids, kā mēs veidojam un uzturam saikni ar trīsvienīgo Dievu, ir lūgšana. Visas liturģiskās darbības baznīcā, kā arī savas ikdienas lūgšanas mēs uzsākam ar vārdiem: “Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā.” Diemžēl bieži šie vārdi un krusta zīme tiek pielietoti mehāniski, automātiski, ar zināmu rutīnu. Tāpēc lūgsim, lai, izsakot šos vārdus un lietojot krusta zīmi, mēs pēc iespējas vairāk to piepildītu ar īsteno saturu, tādā veidā piedzīvojot Svētās Trīsvienības mīlestības klātbūtni. Un apzināsimies, ka trīsvienīgais Dievs mūs nemitīgi aicina uz līdzdalību savā dievišķajā dzīvē, dzīvē, kura mūsos iesākās Kristības brīdī – Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā. Amen. Mieramtuvu.lv | 
