Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Kā pazīt Dieva gribu?
20.06.2021 pl. 11:07

Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests

Dievs savā bezgalīgajā mīlestībā vienmēr pirmais nāk pie mums, mūs meklē un aicina Viņam sekot, bet no mums gaida, ka mēs Viņu pieņemsim un atbildēsim Viņam. Dievs mūs vada uz Apsolīto zemi – Debesu valstību, un Viņam ir plāns attiecībā uz mūsu dzīvi, plāns, kas ir nesalīdzināmi labāks par mūsējo. Tādēļ ikvienam cilvēkam jāmācās pazīt Dieva aicinājumu un atbildēt uz to, tas ir, pacietīgi censties noskaidrot to, kāda ir Dieva griba, jo tā atklājas pakāpeniski.

Garīgās dzīves teoloģijā ir minēti vismaz četri aspekti, kas mums var palīdzēt saprast, kāda ir Dieva griba. Tie ir Dieva Vārds, lūgšana, garīgais tēvs, iekšējais miers.

Tātad pirmais aspekts ir Svētie Raksti. Dieva Vārds ir mūsu dzīves stiprais pamats. Pajautāsim sev: „Kādā veidā es lasu Svētos Rakstus? Vai, lasot un apcerot Dieva Vārdu, meklēju tajā Viņa gribu?” Jau Baznīcas tēvi aicināja Bībeli lasīt ar sirdi – apcerēt, klausīties un jautāt: „Kā šodien šis Vārds skaidro manu dzīvi?” Svētie Raksti nav maģiska grāmata, kurā meklējam to, kas mūs interesē, tie ir dzīvais Dieva Vārds, kas uzrunā, vada un veido mūsu dzīvi. Kad mēs ieraudzīsim savu dzīvi Dieva Vārda gaismā un atklāsim savu patieso identitāti, tad ļaunais gars zaudēs varu pār mums. Taču, ja mēs Svētos Rakstus nelasām un nepieņemam, ja tie neskaidro mūsu dzīvi, tad tie mums nav Dieva Vārds.

Vēstulē ebrejiem lasām: „Kaujamo un ēdamo upuri Tu neesi gribējis, bet esi atvēris man ausis; dedzināmo un gandarīšanas upuri Tu neesi prasījis, tad es sacīju: „Lūk, es nāku.” Grāmatā ir rakstīts par mani, lai es izpildītu, Dievs, Tavu gribu.” (Ps 40,7-8; sal. Ebr 10,5-7) Ķēniņš Dāvids šajā 40. psalmā atklāj ļoti svarīgu patiesību: Bībelē par viņu ir viss uzrakstīts. Svētie Raksti no Radīšanas līdz pat Atklāsmes grāmatai stāsta par mūsu dzīvi. Bez Bībeles mēs nevaram saprast paši sevi un atklāt savu aicinājumu, kā arī nevaram saprast ne Kristus mācību, ne arī veidot tuvas attiecības ar Dievu. Tomēr nepietiek vien ar Svēto Rakstu lasīšanu. Te ir vēl kāds būtisks nosacījums: „Tu esi atvēris man ausis.” Atvērtas ausis nozīmē saprast to, ko ik dienas Dievs mums saka ar Svēto Rakstu, sirdsapziņas un dzīves notikumu starpniecību un kā tajos atklāj savu gribu.

Otrais aspekts ir lūgšana. Bez lūgšanas nav iespējams būt pazemīgam Dieva priekšā un izpildīt Viņa gribu. Kā bez maizes nomirst miesa, tā bez lūgšanas, bez Dieva nomirst dvēsele. Lepns cilvēks nekad nelūdzas, jo viņš pats ir dievs un dara tikai to, ko vēlas. Bez lūgšanas nevar dzīvot arī cilvēka sirds. Katoliskās Baznīcas katehismā mēs atrodam zīmīgu lūgšana definīciju: tā ir „atjaunotas sirds dzīve” (KBK, 2697). Ja mēs gribam, lai mums būtu atjaunota sirds, kas ir pazemīga un padevīga Dievam, tad katru dienu ir jāatrod brīdis ļoti personiskai klusai lūgšanai. Tās laikā neraudzīsimies uz sevi, savām problēmām, bet uzlūkosim Jēzus vaigu, runāsim ar Viņu, būsim ar Viņu klusumā, klausīsimies Viņā un darbosimies kopā ar Viņu.

Nesen noklausījos interesantu konferenci, ko vadīja kardināls Ranjero Kantalamessa. Mani uzrunāja kardināla sacītais, ka dažreiz lūgšanas laikā mainās lomas – Dievs kļūst Tas, kurš lūdz, bet mēs esam tie, kurus Viņš lūdz. Tas notiek tad, kad, piemēram, lūgšanas laikā mēs lūdzam Dievu, lai Viņš atbrīvo mūs no problēmām, lai Viņš pārveido tēvu, māti, vīru, sievu, bērnus vai arī atbrīvo no darba, kas nepatīk, bet Dievs lūdz, lai mēs pieņemam šo konkrēto cilvēku, šo konkrēto darbu vai dzīves situāciju.

Šajā sakarā ir vērts atcerēties bengāļu dzejnieku un rakstnieku Rabindranatu Tagori, kurš stāsta par kāda ubaga dzīves notikumu. Šis ubags atceras kādu notikumu: „Es ubagoju kādas ielas stūrī un pēkšņi sadzirdēju karietes riteņu skaņu. Es sapratu, ka tā ir karaliskā kariete un nodomāju, ka tagad man pat nevajadzēs lūgt, jo dāvanas birs pār mani kā lietus. Tomēr kāds bija mans pārsteigums, kad kariete apstājās, no tās izkāpa valdnieks un, izstiepis roku manā virzienā, sacīja: „Ko tu man upurēsi?” Es pameklēju savā maisiņā vismazāko rīsa graudiņu un ar sāpēm sirdī atdevu to viņam. Taču cik lielas bija manas skumjas vakarā, kad, izberot maisiņa saturu, pamanīju, ka viens rīsa graudiņš ir no tīra zelta, bet tikai viens un pats mazākais. Cik ļoti es nožēloju, ka neiedevu viņam visus graudus, jo tie visi būtu pārvērsti zeltā!”

Mums jāuzmanās, lai neatkārtotu šī ubaga kļūdu. Ģetzemanē Jēzus lūdza Tēvu, lai Viņš attālina ciešanu biķeri, bet Tēvs lūdza Jēzu, lai Viņš pieņem šo biķeri mūsu visu pestīšanas dēļ. Jēzus atdeva visu līdz pat pēdējam asins pilienam, bet ar augšāmcelšanos Tēvs pārvērta katru asins pilienu zeltā, jo padarīja Viņu par mūsu Kungu un Pestītāju.

Trešais līdzeklis, kas palīdz saprast, ko Dievs sagaida no mums, ir garīgā pavadīšana jeb biktstēva loma. Cilvēks, kas vēlas atklāt savu aicinājumu un padziļināt garīgo dzīvi, drīz vien nonāk pie secinājuma, ka viņam ir vajadzīgs garīgais vadītājs vai pastāvīgs biktstēvs. Kaut arī mēs apzināmies, ka garīgās dzīves avots un vadītājs ir pats Dievs, tomēr garīgai izaugsmei ir nepieciešama otra cilvēka garīgā pieredze, liecība un Baznīcas autoritāte, kas apstiprina, vai tas, ko mēs uzskatām par Dieva iedvesmu, tiešām ir no Dieva vai varbūt mūsu ambīciju izpausme vai pat ļaunā gara viltība. Svētā Terēze no Avilas atklāja, cik lielus zaudējumus garīgajā dzīvē viņai nācās piedzīvot tādēļ, ka divdesmit gadus viņai nebija garīgās vadības. Tuksneša tēvi sacīja, ka, cilvēkam, kurš dodas pie grēksūdzes, priesterim jāatklāj savi grēki, bet ar garīgtēvu jārunā par savā jūtām. Kāpēc par jūtām? Jo tieši jūtas ir kā ceļa norādes, pateicoties kurām varam iepazīt Dieva gribu attiecībā uz mums. Jau pati mūsu jūtu vārdiska atklāšana palīdz tās labāk saprast un iepazīt sevi.

Garīgās vadīšanas būtība nenozīmē veidot sirsnīgas emocionālas attiecības ar garīgtēvu, bet saņemt garīgo palīdzību, kas stiprina mūsu dialogu ar Dievu. Garīgā vadītāja nozīmi varētu salīdzināt ar nozīmi, kāda bija Jānim Kristītājam attiecībā uz Jēzu: „Viņam [Jēzum] vajag augt, bet man iet mazumā.” (Jņ 3,30) Garīgās vadības procesā garīgajam tēvam „jāiet mazumā”, bet cilvēkam, ko viņš vada, jāaug ticībā, uzticīgā Dieva gribas pildīšanā un draudzībā ar Jēzu. Tikai tas, kas pats personiski ir piedzīvojis sastapšanos ar Kristu, var patiesi saprast Dieva gribu un arī savu aicinājumu.

Ceturtais līdzeklis ir iekšējais miers. Bieži vien cilvēki domā, ka mieru viņi var panākt paši saviem spēkiem, tāpēc ļaujas kārdinājumam meklēt to nevis pie Dieva, bet gan materiālajās lietās, naudā, panākumos, citu izteiktajā atzinībā vai novērtējumā. Cilvēks ir radīts tā, ka patiesu drošības sajūtu, mīlestību un dzīvību viņš var rast vienīgi Dievā. Dzīvot nozīmē mīlēt un būt mīlētam. Ja cilvēks nevienam nav vajadzīgs un jūtas nemīlēts, viņš piedzīvo elles mokas. Kristietim spēku doties dzīvē uz priekšu sniedz apziņa, ka Dievs ir kopā ar viņu. Pat ja viņš piedzīvo grūtības, pārbaudījumus, slimības, dažādas ciešanas un pazemojumus, viņš zina, ka Dievs viņu mīl un rūpējas par viņu. Šī Dieva mīlestība ir īsta un pastāvīga miera avots.

Ja mēs esam meklējuši Dieva gribu Svētajos Rakstos un lūgšanā, ja garīgais pavadītājs ar Baznīcas autoritāti to ir apstiprinājis, tad kā Svētā Gara apstiprinājumu mēs saņemam iekšējo mieru, kuru nekādi ārējie apstākļi nevar apslāpēt vai atņemt. Tikai pildot Dieva gribu un īstenojot savu aicinājumu, mūsu dzīve kļūs pilnvērtīga, jo Dievs mūs vada nevis uz nelaimi, bet uz patieso laimi.

Katedrāle.lv
Foto: Arek Socha/Pixabay.com