Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Svētie – mūsu ceļabiedri. Svētais Beda Godājamais
28.06.2021 pl. 14:56

Pr. Vjačeslavs Bogdanovs

Sv. Be­da Go­dā­ja­mais ­dzi­mis 673. ga­dā No­rtam­bri­jas karalistē, kas at­ro­das mūs­die­nu An­gli­jas zie­me­ļos un Sko­ti­jas dien­vid­aus­tru­mos. Be­da Godā­ja­mais bi­ja viens no iz­glī­to­tā­ka­jiem sa­va lai­ka cil­vē­kiem, viņš sa­rak­stī­jis “An­gļu cil­šu baz­nī­cas vēs­tu­ri”.

Bērnība, klosterdzīve, priesterība

Septiņu gadu vecumā Be­da ti­ka uz­ņemts svē­tā Pē­te­ra be­ne­dik­tī­ņu klos­te­rī, ku­ru Vermutā no­di­bi­nā­ja svē­tais bīs­kaps Be­ne­dikts. Tajā lai­kā bija tra­dī­ci­ja, ka ve­cā­ki, ku­ri va­rē­ja to at­ļau­ties, at­de­va sa­vus bēr­nus audzi­nā­ša­nai klos­te­rī, kur vē­lāk viņi va­rē­tu ie­stā­ties, kļūstot par mū­kiem vai mū­ķe­nēm.

Pēc di­viem ga­diem sv. Be­ne­dikts 11 kilometrus no Sv. Pē­te­ra klos­te­ra no­di­bi­nā­ja ot­ro klos­te­ri, šo­reiz sv. Pā­vi­la go­dam, un turp aiz­sū­tī­ja sv. Ce­ol­fri­du, sa­vu mā­cek­li, ko­pā ar vai­rā­kiem brā­ļiem, ku­ru vi­dū bi­ja arī Be­da. Vē­lā­k abas aba­ti­jas kļu­va sla­ve­nas ne ti­kai An­gli­jā, bet arī ār­pus tās, jo izveidojās par re­li­ģis­ka­jiem un kul­tūr­vēs­tu­ris­ka­jiem cen­triem. Par šo di­vu aba­ti­ju di­bi­nā­ša­nu Beda rak­stī­ja diez­gan sī­ki, tostarp snie­dzot arī ļoti skopu in­for­mā­ci­ju pats par se­vi. Sā­kot­nē­ji abu aba­ti­ju pār­val­dītājs bija to dibinātājs sv. Be­ne­dikts. Sv. Pā­vi­la aba­ti­jā Be­da pa­va­dī­ja vi­su mū­žu – no 682. līdz 735. ga­dam.

Pries­te­rī­bas sak­ra­men­tu Be­da sa­ņē­ma 29 ga­du ve­cu­mā no sv. bīs­ka­pa Jā­ņa 703. ga­dā. Kopš tā brīža Be­das dzī­ve mijās ar lūg­ša­nu un zi­nāt­nis­ko dar­bu. Viņš la­bi pār­val­dī­ja la­tī­ņu, grie­ķu un eb­re­ju va­lo­du, kas lie­lis­ki pa­lī­dzē­ja stu­dēt Svē­tos Rak­stus un ag­rī­nās Baz­nī­cas tē­vu dar­bus. Sv. Be­du Go­dā­ja­mo ne­re­ti sauc par An­gli­jas vis­la­bāk iz­glī­to­to svē­to – vis­svē­tā­kais zi­nāt­nieks un visizglītotākais svē­tais. Vē­lāk ar tā­du pa­šu pa­go­di­nā­ju­mu visā Baznīcā apveltīja sv. Ak­vī­nas To­mu.

Rakstiskais mantojums

Svē­tais Be­da Go­dā­ja­mais at­stā­ja ļo­ti daudz rak­stu, no kuriem vis­sva­rī­gā­kais ir “An­gli­jas vēs­tu­re”. Vi­ņa spalvai pie­der arī 7. gs. bīs­kapa “Svē­tā Kut­ber­ta dzī­ves ap­raksts”. Tā­pat Be­da Go­dā­ja­mais ap­rak­stī­jis 3. gs. pries­te­ra, ap­lie­ci­nā­tāja un mo­cekļa svē­tā Fe­lik­sa no No­les dzī­vi, kā arī 4. gs. Alek­san­dri­jas bīs­kapa un Baz­nī­cas mā­cī­tāja sv. Ata­nā­zi­ja dzī­vi. Be­da Go­dā­ja­mais ir arī autors “Mar­ti­ro­lo­ģi­jai”, kas kļu­va par sā­ku­mu dau­dziem Baz­nī­cas svē­to dzī­ves ap­rak­stiem un sa­rak­stiem. Pār­steidz sv. Be­das Go­dā­ja­mā plašais in­ter­ešu loks, jo viņš rak­stī­ja gan dze­ju, gan par gra­ma­ti­ku, or­to­grā­fi­ju, tāpat viņš rak­stī­ja arī sa­ce­rē­ju­mus par da­žā­du lie­tu un fe­no­me­nu iz­cel­smi, par lai­ku. Sa­vas grā­ma­tas un sa­ce­rē­ju­mus viņš ļo­ti bie­ži pats arī ilus­trē­ja. Vie­nā no Krie­vi­jas mu­ze­jiem gla­bā­jas vi­ņa sa­rak­stī­tās “Baz­nī­cas vēs­tu­res” pē­dē­jā lap­pu­se, ku­ra pa­rak­stīta ar vārdiem “Be­da, ne­cie­nī­gais Kris­tus kalps”. Jā­pie­bilst, ka vi­si sv. Be­das Go­dā­ja­mā dar­bi ir iz­doti se­šos sē­ju­mos.

Pa­tei­co­ties Ve­cās un Jaun­ās de­rī­bas ko­men­tā­riem, sv. Be­du var uz­ska­tīt par vis­lie­lā­ko vi­dus­lai­ku eksegē­tu jeb Svē­to Rak­stu skaid­ro­tā­ju. In­te­re­san­tas ir vi­ņa ho­mī­li­jas, no kurām 50 sa­gla­bā­jušās līdz mūs­die­nām. Tāpat sa­gla­bā­ju­sies arī vi­ņa ko­res­pon­den­ce, ku­ra at­klāj ne ti­kai pa­ša rak­stu­ru un īpa­šī­bas, bet arī tā lai­ka po­li­tis­ko, re­li­ģis­ko, eko­no­mis­ko un sa­bied­ris­ko si­tu­āci­ju An­gli­jā.

Beda Godājamais svēto kārtā

735. ga­da 26. mai­jā 62 ga­du ve­cu­mā Be­da no­mi­ra un ti­ka ap­be­dīts Džarovas aba­ti­jas baz­nī­cā. To­mēr 1050. gadā vi­ņa svē­tās re­lik­vi­jas ti­ka pār­nes­tas uz Sv. Kut­ber­ta ka­ted­rā­li Dar­e­mā. Diemžēl An­gli­jas ka­ra­ļa Hen­rija VI­II val­dī­ša­nas lai­kā re­lik­vi­jas gandrīz tika iz­nī­ci­nā­tas, tomēr ne­lie­la da­ļa no tām vēl sa­gla­bā­ju­sies. Svē­to Be­du sā­ka saukt par Go­dā­ja­mo kopš 836. ga­da. Uz vi­ņa ka­pa plāk­snes ir ie­gra­vē­ti vār­di “Ko­pā ar vi­ņu uz­lē­ca gais­ma vi­sai pa­sau­lei”.

Pā­vests Le­ons XIII 1899. ga­dā  sv. Be­du ie­cē­la Baz­nī­cas mā­cī­tā­ja go­dā. Viņš ir lek­to­ru, An­gli­jas rakst­nie­ku un vēs­tur­nie­ku aiz­bil­dnis. In­te­re­san­ti, ka Fran­cisks pēc ie­vē­lēšanas par pā­ves­tu sa­gla­bā­ja sa­vas bīs­ka­pa kal­po­ša­nas de­vī­zi “Mi­se­ran­do atque eli­gen­do” – “Ar mī­les­tī­bu to uz­lū­ko­ja un iz­vē­lē­jās”. Šos vār­dus viņš ­ņē­mis no sv. Be­das Go­dā­ja­mā 21. ho­mī­li­jas par muit­nie­ka Ma­te­ja pa­ai­ci­nā­ša­nu.

"Nāc", Nr.120