Bērnība, klosterdzīve, priesterība Septiņu gadu vecumā Beda tika uzņemts svētā Pētera benediktīņu klosterī, kuru Vermutā nodibināja svētais bīskaps Benedikts. Tajā laikā bija tradīcija, ka vecāki, kuri varēja to atļauties, atdeva savus bērnus audzināšanai klosterī, kur vēlāk viņi varētu iestāties, kļūstot par mūkiem vai mūķenēm. Pēc diviem gadiem sv. Benedikts 11 kilometrus no Sv. Pētera klostera nodibināja otro klosteri, šoreiz sv. Pāvila godam, un turp aizsūtīja sv. Ceolfridu, savu mācekli, kopā ar vairākiem brāļiem, kuru vidū bija arī Beda. Vēlāk abas abatijas kļuva slavenas ne tikai Anglijā, bet arī ārpus tās, jo izveidojās par reliģiskajiem un kultūrvēsturiskajiem centriem. Par šo divu abatiju dibināšanu Beda rakstīja diezgan sīki, tostarp sniedzot arī ļoti skopu informāciju pats par sevi. Sākotnēji abu abatiju pārvaldītājs bija to dibinātājs sv. Benedikts. Sv. Pāvila abatijā Beda pavadīja visu mūžu – no 682. līdz 735. gadam. Priesterības sakramentu Beda saņēma 29 gadu vecumā no sv. bīskapa Jāņa 703. gadā. Kopš tā brīža Bedas dzīve mijās ar lūgšanu un zinātnisko darbu. Viņš labi pārvaldīja latīņu, grieķu un ebreju valodu, kas lieliski palīdzēja studēt Svētos Rakstus un agrīnās Baznīcas tēvu darbus. Sv. Bedu Godājamo nereti sauc par Anglijas vislabāk izglītoto svēto – vissvētākais zinātnieks un visizglītotākais svētais. Vēlāk ar tādu pašu pagodinājumu visā Baznīcā apveltīja sv. Akvīnas Tomu. Rakstiskais mantojums Svētais Beda Godājamais atstāja ļoti daudz rakstu, no kuriem vissvarīgākais ir “Anglijas vēsture”. Viņa spalvai pieder arī 7. gs. bīskapa “Svētā Kutberta dzīves apraksts”. Tāpat Beda Godājamais aprakstījis 3. gs. priestera, apliecinātāja un mocekļa svētā Feliksa no Noles dzīvi, kā arī 4. gs. Aleksandrijas bīskapa un Baznīcas mācītāja sv. Atanāzija dzīvi. Beda Godājamais ir arī autors “Martiroloģijai”, kas kļuva par sākumu daudziem Baznīcas svēto dzīves aprakstiem un sarakstiem. Pārsteidz sv. Bedas Godājamā plašais interešu loks, jo viņš rakstīja gan dzeju, gan par gramatiku, ortogrāfiju, tāpat viņš rakstīja arī sacerējumus par dažādu lietu un fenomenu izcelsmi, par laiku. Savas grāmatas un sacerējumus viņš ļoti bieži pats arī ilustrēja. Vienā no Krievijas muzejiem glabājas viņa sarakstītās “Baznīcas vēstures” pēdējā lappuse, kura parakstīta ar vārdiem “Beda, necienīgais Kristus kalps”. Jāpiebilst, ka visi sv. Bedas Godājamā darbi ir izdoti sešos sējumos. Pateicoties Vecās un Jaunās derības komentāriem, sv. Bedu var uzskatīt par vislielāko viduslaiku eksegētu jeb Svēto Rakstu skaidrotāju. Interesantas ir viņa homīlijas, no kurām 50 saglabājušās līdz mūsdienām. Tāpat saglabājusies arī viņa korespondence, kura atklāj ne tikai paša raksturu un īpašības, bet arī tā laika politisko, reliģisko, ekonomisko un sabiedrisko situāciju Anglijā. Beda Godājamais svēto kārtā 735. gada 26. maijā 62 gadu vecumā Beda nomira un tika apbedīts Džarovas abatijas baznīcā. Tomēr 1050. gadā viņa svētās relikvijas tika pārnestas uz Sv. Kutberta katedrāli Daremā. Diemžēl Anglijas karaļa Henrija VIII valdīšanas laikā relikvijas gandrīz tika iznīcinātas, tomēr neliela daļa no tām vēl saglabājusies. Svēto Bedu sāka saukt par Godājamo kopš 836. gada. Uz viņa kapa plāksnes ir iegravēti vārdi “Kopā ar viņu uzlēca gaisma visai pasaulei”. Pāvests Leons XIII 1899. gadā sv. Bedu iecēla Baznīcas mācītāja godā. Viņš ir lektoru, Anglijas rakstnieku un vēsturnieku aizbildnis. Interesanti, ka Francisks pēc ievēlēšanas par pāvestu saglabāja savas bīskapa kalpošanas devīzi “Miserando atque eligendo” – “Ar mīlestību to uzlūkoja un izvēlējās”. Šos vārdus viņš ņēmis no sv. Bedas Godājamā 21. homīlijas par muitnieka Mateja paaicināšanu. "Nāc", Nr.120 |