Augusts mūsu zemes ticīgajiem ir saistīts ar Aglonas svētvietu. Daudzi turp dodas kājām vai ar kādu no transporta līdzekļiem, daudzi garīgi dzīvo līdzi svētceļniekiem, bet citi par to uzzina no plašsaziņas līdzekļiem. Svētceļošanai vienmēr ir bijusi liela nozīme kristiešu dzīvē. No vienas puses, tā ļauj apzināties, ka ikviena cilvēka dzīve nāk no Dieva un tiecas pie Dieva, un mēs virs zemes esam tikai ceļotāji un viesi, kuri ilgojas pēc mūžīgām, paliekošām vērtībām. No otras puses, svētceļošana dod mums brīnišķīgu iespēju izrauties no ikdienas rūpēm, ļauties pārdomām par savu dzīvi, tās jēgu un mērķi, kā arī atskārst, kas tad dzīvē ir pats svarīgākais. Cilvēki dodas uz Aglonu, lai ticības un mīlestības kopībā ar citiem svētceļniekiem, sastaptos ar Dievu, atdotu Viņam godu un atvērtu savu sirdi Viņa mīlestībai un piedošanai. Aglonas bazilikā virs galvenā altāra mūs uzlūko Dievmātes Brīnumdarītājas svētbilde, kas jau vairākus gadsimtus ir Jaunavas Marijas klātbūtnes zīme mūsu zemē un tautā. Par ikonas tapšanas laiku uzskatāms 17. gadsimts. Svētbildes oriģināls ir Traķu Dievmātes Brīnumdarītājas ikona, kas tapusi 14. gadsimtā un atrodas Lietuvā. To 1382. gadā Bizantijas imperators Emanuēls II uzdāvināja Lietuvas lielkņazam Aleksandram Vītautam (Vytautas), kad viņš pieņēma kristietību. Vēsturnieks Gustavs Manteufels (1832-1916) rakstīja, ka 17. gadsimtā, kad dominikāņi jeb baltie tēvi Aglonā izveidoja klosteri un tās apkārtnē izvērsa aktīvu darbību, tad Viļņā, pēc Aglonas klostera priekšnieka lūguma, tika uzgleznota Traķu Dievmātes ikonas kopija, atvesta uz Aglonu un novietota koka baznīcā. Šīs svētbildes bez rīzas ir ļoti līdzīgas, taču Aglonas ikona pēc izmēra ir lielāka par Traķu Dievmātes ikonu. Abu svētgleznu autori nav zināmi, jo ikonu darinātāji neparaksta savus darbus – tas arī atšķir sakrālo mākslu no visiem laicīgiem mākslas darbiem. Neskaitāmi latviešu un poļu valodā pieejamie arhīvu materiāli liecina, ka svētbilde veidota uz ozola koka pamatnes. Savukārt no 1991.–1993. gadam, atjaunojot Aglonas Dievmātes svētbildi, restauratori Staņislavs Astičs un Jānis Bokmanis atklāja, ka pamatu veido nevis ozola, bet visticamāk liepas koks. 132, 5 x 109, 5 centimetrus lielās svētbildes pamatā ir trīs dažāda platuma liepas koka dēļi, kuru biezums ir 2, 5 cm. Kopš 1875. gada gleznojumu sedz no sudraba izgatavota un apzeltīta, dekoratīvi rotāta rīza, kuras autors bija meistars Gruzdevs. Aglonas Brīnumdarītājas Dievmātes svētbildes pirmparauga izcelsme rodama Bizantijā, līdz ar to arī gleznā manāma Austrumu ikonu darināšanas maniere. Kopējā svētbildes kompozīcija ir statiska un simetriska, bet tās detaļās, piemēram, Marijas apmetņa izkārtojumā, pamanāma Rietumu baroka stila ietekme. Uz zeltā gravētā fona, krāsu gammā izmantojot siltos toņus, panākts efekts, ka gleznas tēli, precīzi ilustrēti, uz tā izceļas. Ikonogrāfijā zelts netiek uzskatīts par krāsu, bet gan tiek saukts par „gaismu”, kas nozīmē dievišķo gaismu, kura dāvā dzīvību. Uz svētbildes zelta fona izceļas tronī sēdošās Jaunavas Marijas tēls, kura uz labā ceļgala tur Bērnu Jēzu. Dievmātes seja ir nopietna un reizē arī noslēpumaina, jo tā slēpj emocijas, tomēr no tās izstaro miers un svētība. Viņas dziļās acis šķietami veras tālumā, bet vienlaikus tās ir vērstas arī uz dievlūdzēju, kuru viņa vēlas uzrunāt. Svētbildē Marija netur Jēzu uz savas rokas, kā tas ierasts Austrumu ikonogrāfijā, bet gan maigi pieskaras Viņa plecam, tā virzot Jēzu tuvāk dievlūdzējam. Šis Marijas rokas žests atklāj, ka viņa aicina mūs tuvoties Jēzum un vēlas, lai mēs atklātu un iepazītu Jēzu kā vienīgo cilvēka Pestītāju. Uz Dievmātes silti zilā apmetņa redzam zelta zvaigznes – uz pieres un kreisā pleca, bet trešā zvaigzne atrodas aiz Bērna Jēzus galvas. Zvaigznes norāda uz Marijas pilnīgo atvērtību Svētā Gara darbībai. Kreisajā rokā savas sirds augstumā Dievmāte tur sarkanu rožu zaru ar trim ziediem. Rozes zieds simbolizē ne tikai Kristus moceklību, bet arī Baznīcu kā Dieva mīlēto tautu, savukārt rozes ērkšķi – to, ka šī tauta ir grēka ievainota. Svētbildē redzamā Bērna Jēzus skatiens un arī Viņa kreisā roka ir vērsti uz Dievmātes rokā esošo rozes ziedu, kas nozīmē Jēzus īpašo mīlestību pret Baznīcu. Aplūkojot svētbildi, mēs redzam, ka Marija nepatur ziedu sev, bet gan dod to savam Dēlam. Bērns Jēzus ir tērpts sarkanīgā, ar zelta apmalītēm rotātā tunikā, kas norāda uz Viņa dievišķību. Uz ceļiem Jēzus tur Svēto Rakstu grāmatu, Viņa labā roka balsta Bībeli, bet kreisā tiecas pēc Marijas rokā esošās rozes. Uz grāmatas vāka ikonā lasāmi trīs burti – IHS – saīsinājums no trim latīņu vārdiem „Iesus Hominum Salvator” (Jēzus cilvēku Pestītājs). Staru vainagā ietvertais zīmogs ir viena no atšķirībām starp Aglonas un Traķu svētbildēm, jo Aglonas ikonā zīmogā ietverti burti IHS, bet Traķu – MARIA. Augšējos svētbildes stūros uz zelta fona redzam uzrakstus: Jēzus un Marijas vārdu latīņu saīsinājumus (IHS Bērniņa Jēzus pusē un MARIA gleznas labajā pusē). Visas Dievmātes svētbildes pēc savas būtības ir kristocentriskas – vērstas uz Kristu, kurš vienmēr ir šo ikonu centrā. Katra Marijas svētbilde vērš mūsu skatu uz patiesu vienotību ar Dievu. Aglonas Dievmātes svētbildē ietvertais žests, ar kuru Marija maigi virza Jēzu tuvāk ikonas skatītājam, vienlaikus arī aicina gleznas vērotāju tuvoties Kristum. Ikonogrāfijā šādu ikonu tipu sauc par „Hodegetria” – tā, kura parāda ceļu. Dievmāte ar savu roku norāda uz Kristu kā ceļu, pa kuru mums jāiet. Šis Marijas rokas žests patiesībā ir visas marioloģijas sintēze. Viņa mums saka: „Kristus ir ceļš, sekojiet Viņam!” Marija ir pazemīga un nevēlas būt nekas cits kā tikai Kunga kalpone, kura neliek centrā sevi, jo šī vieta pieder Dievam. Kaut arī Marija ir ļoti iejūtīga attiecībā pret mūsu cilvēciskajām vajadzībām, tomēr viņa pati nav tā, kas atrisina mūsu problēmas, viņa tās uztic Jēzum. Marija vienmēr ved mūs pie sava Dēla. „Katoliskās Baznīcas katehismā” ir teikts: „Godinot Dievmātes, eņģeļu un svēto svētbildes, mēs godinām personas, kuras tur attēlotas.” (KBK, 1192) Kristīgā ikonogrāfija ar attēlu starpniecību sludina evaņģēlisko vēstījumu, kuru Svētie Raksti tālāk nodod ar vārdiem. Attēls un vārdi viens otru paskaidro. Ikona, saskaņā ar pareizticīgā teologa Pāvila Florenska domu, ir „ar krāsām uzrakstīts Dieva vārds”. Svētbilde ir arī neredzamās klātbūtnes redzamā zīme un logs uz mūžību – logs, caur kuru mēs varam ieraudzīt dievišķo realitāti. Aglonas Dievmātes svētbilde ietver sevī ekumenisku elementu, jo tās kompozīcija apvieno Austrumu un Rietumu kristīgās mākslas stilu. Pēdējos gados iespējams vērot, ka Aglonas svētbilde un pati svētvieta kļūst par sava veida tiltu starp abām Baznīcām, un to mēs varam vērtēt kā pirmo augli lūgšanām par kristiešu vienotību. Kā katra Marijas godam veltītā svētvieta, arī Aglona nemitīgi sludina Labo vēsti par Kristus un Viņa Mātes aizbildniecību mūsu vajadzībās. Aglona Latvijā ir kļuvusi par īpašu vietu, kas liecina par Dievmātes gādīgo un mātišķo klātbūtni Baznīcas un mūsu tautas dzīvē. Lai Vissvētākā Jaunava Marija izlūdz mums žēlastību sastapties ar Jēzu un nebīties atvērt Viņam savas sirds durvis! Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests 
Dievmātes Brīnumdarītājas svētbilde bez rizas
| 
